Par audzēju (lat. tumor, blostorna, gr. neoplasmci) sauc patoloģisku, neregulējamu (relatīvi autonomu) un neierobežotu šūnu proliferāciju, kurai raksturīga atipija — šūnu diferenciācijas spējas samazināšanās. Šūnas, kas ir transformējušās audzēja šūnās, iegūtās īpašības nodod nākošajām šūnu paaudzēm.
Audzēju klasifikācijas ir dažādas. Klīniski svarīgākais ir to iedalījums labdabīgajos (benignajos) un ļaundabīgajos (malignajos) audzējos. Protams, šis iedalījums ir relatīvs, piemēram, CNS labdabīgajiem audzējiem var būt nelabvēlīga norise. Dažus labdabīgos audzējus mēdz saukt par pusļaundabīgiem (siekalu dziedzeru audzēji, urīnpūšļa papilloma), jo tie samērā ātri aug un bieži recidivē.
Lielum lielai daļai audzēju nosaukumu atvasina no audiem, no kuriem audzējs radies, pievienojot galotni «oma»: muskulatūras audzējs — mioma, taukaudu — lipoma, skrimšlaudu — hondroma utt. Ļaundabīgos audzējus par vēzi (cancer, carcinoma) nosauca senās Romas mediķi, kuri novēroja, ka, krūts dziedzera audzējam progresējot, krūts dziedzera forma sāk atgādināt vēzi.
Tāpat kā veselie audi, arī audzējs sastāv no parenhīmas un stromas, taču audzējā visvairāk ir parenhīmas. No tās ir atkarīga audzēja attīstība. Ja ļaundabīgā audzēja parenhīmu veido epitēlijšūnas, tad mūsdienās tieši šādu audzēju sauc par vēzi, bet, ja audzēja parenhīmu veido saistaudu šūnas, — par sarkomu.
Ļaundabīgajiem audzējiem raksturīgas šādas bioloģiskas īpatnības: audzēja audu diferenciācijas samazināšanās, relatīvi autonoma un neregulējama augšana, ātra, infiltratīva, neierobežota un destruktīva augšana, metastazēšanās, progresija, kaheksija un spēja recidivēt.
Morfoloģiskā (šūnu) anaplāzija. Audzējs var attīstīties no visiem normālajiem organisma šūnu veidiem. Augsti diferencēto audzēju šūnas bieži ir saglabājušas to šūnu struktūru, no kurām tās attīstījušās.
Tomēr visumā ļaundabīgo audzēju šūnu morfoloģiskā diferenciācija pakāpeniski samazinās. Mainās šūnas un tās komponentu struktūra. Daudzveidīgas šūnas elementu pārmaiņas ir svarīga ļaundabīgā audzēja pazīme. Audzēja šūnas visbiežāk ir lielas (nereti gigantiskas), bet var būt arī samazinātas. Šūnu forma atšķiras no normālām homoloģisku audu šūnām. Lielāks ir dalošos un kroplīgo šūnu skaits.
Pārmaiņas ir arī audzēja šūnu organoīdu skaitā un struktūrā. Kodols ir palielināts, tajā ir vairāki kodoliņi. Hromosomu skaits kodolā mēdz būt palielināts, var būt aneiploīdija. Konstatējamas hromosomu struktūras aberācijas (hromosomu iecirkņu delēcija, translokācija duplikācija u. c.). Rodas mitohondriju tūska un bojājumi, samazinās to skaits. Ribosomas ir izvietotas difūzāk, zūd to saistība ar endoplazmatisko tīklu. Lizosomu membrānu caurlaidība pieaug un atbrīvojas lizosomu hidrolītiskie enzīmi, kas izraisa tuvumā esošo šūnu, arī veselo audu šūnu, destruktīvus bojājumus.
Ar elektronmikroskopa palīdzību iegūtās mikrofotogrāfijās redzams, ka salīdzinājumā ar normālu šūnu audzēja šūnai ir daudz vairāk mikrobārkstiņu un kārtainu izaugumu. Tas palielina audzēja šūnas virsmu un Jauj tai uztvert vairāk metabolītu un jonu, kas nepieciešami audzēja nepārtrauktai augšanai.
Audzēja audos mainās attiecība starp parenhīmu un stromu.
Biofiziskā anaplāzija izpaužas audzēja šūnas membrānas biofizisko īpašību pārmaiņās: samazinās komplicēto glikoproteīdu un glikolipīdu daudzums, pazeminātas galaktozaminiltransferāzes aktivitātes dēļ vienkāršāka kļūst gangliozīdu ķīmiskā struktūra. Progresējot malignitātei, līdz ar membrānas receptoru pārmaiņām samazinās adenilciklāzes aktivitāte. Visumā audzēja šūnas membrānas uzbūve kļūst vienkāršāka.
Palielinātās proteāžu aktivitātes dēļ pavājinās ar membrānu saistīto šūnas komponentu (mikrotubulu un mikrofilamentu) funkcijas, kas normālos apstākļos nodrošina receptoru noteiktu izkārtojumu membrānā, to atrašanos t. s. fiksētās mobilitātes stāvoklī. Rezultātā stipri pieaug receptoru mobilitāte un, uz šūnas virsmas veidojoties antigēna-antivielu kompleksiem, notiek strauja to «nomešana» bez imunoloģiskās aizsargsistēmas līdzdalības. Tādējādi līdz ar enzīmu aktivitātes pieaugumu un pārmaiņām audzēja šūnas membrānā palielinās audzēja šūnas autonomija, nepakļāvība hormonālai un imunoloģiskai kontrolei. Uz audzēja šūnu membrānas var parādīties citiem, normāliem audiem raksturīgi receptori.
Bioķīmiskā anaplāzija. Audzēja šūnās biokīmiskie procesi mainās ģenētiskā aparāta funkciju traucējumu dēļ. Raksturīga ir intensīva olbaltumvielu, nukleīnskābju un membrānu komponentu sintēze, kas nepieciešama šūnu dalīšanās procesam.
Olbaltummaiņa. Olbaltumvielu un aminoskābju sintēze ir loti intensīva, bet šķelšana — pavājināta. Olbaltumvielu, RNS un DNS sintēzes enzīmu aktivitāte ir stipri paaugstināta: augsti aktīvas ir kināzes, nukleozīdfosforilāzes un nukleotīdpirofosforilāzes, ar kuru palīdzību notiek nukleotīdu sintēze no brīvajām purina un pirimidīna bāzēm; polimerāzes audzēja šūnās ir desmitiem, pat simtiem reižu aktīvākas nekā normālu audu šūnās. Palielinātajos audzēja šūnu kodolos pieaug DNS daudzums, mainās kodola olbaltumvielu (histonu un skābo olbaltumvielu) attiecība.
Olbaltumvielu sintēzei tiek izmantotas ne tikai aminoskābes, bet arī polipeptīdi. Audzēja šūna spēj eksistēt un vairoties pat tad, ja tās barošanās un enerģijas avoti ir ļoti trūcīgi. Aminoskābes tiek eliminētas no apkārtējiem audiem un asinīm un izmantotas olbaltumvielu sintēzei pat tad, ja organisms cieš badu. Olbaltumvielu sintēzei tiek izmantotas arī tās aminoskābes, kas veidojas no glikolīzes produk tiem. Aminoskābju pāraminēšanās un dezaminēšanās ir traucēta, daž kārt zūd spēja sintezēt vairākas neaizvietojamās aminoskābes.
Raksturīga bioķīmiskās anaplāzijas pazīme ir ļaundabīgā audzēja sintezēto izoenzīmu spektra unifikācija. Normāli audi, kā zināms, sin tezē stingri specifisku enzīmu sastāvu. Audzēja audos šis specifiskums zūd, izoenzīmu daudzveidība samazinās, sintēze kļūst monotona. Izoenzīmu spektrs kļūst aptuveni vienāds pat dažādas izcelsmes un dažādu audu audzējos, tas kļūst tuvs embrija audu izoenzīmu spektram.
Audzēja šūnu membrānas palielinātas caurlaidības un bojājumu dēļ daļa enzīmu nokļūst apkārtējos audos un asinīs. Šādā ceļā kaulu sarkomas un hepatomas slimniekiem asinīs paaugstinās sārmainās fostatāzes līmenis, bet prostatas adenomas slimniekiem — skābās fosfatāzes līmenis. Indikatorenzīmu noteikšanu asinīs šodien cenšas izmantot atbilstošas lokalizācijas audzēju un metastāžu skrīningdiagnostikā.
Olbaltumvielu katabolisms, šūnu elementu bojāeja un audzēja audu sabrukums sākas tikai audzēja attīstības pēdējās stadijās.
Ogļhidrātmaiņa. Veselos audos aerobos apstākļos glikolīzes procesos galvenokārt veidojas piruvāts (laktāts tikai minimālā daudzumā); piruvāts pārvēršas par acetilkoenzīmu A, kas ieslēdzas Krebsa ciklā. Tātad normālos (aerobos) apstākļos laktāts audos neuz krājas. Glikozes šķelšanu normā ierobežo negatīvā atgriezeniskā saite — fosfofruktokināzes aktivitātes samazināšanās aerobos apstākļos, Krebsa cikla substrātu (piemēram, citrāta) un ATF augsta koncentrācija aktīvās oksidatīvās fosforilācijas dēļ. Tas ir tā saucamais tiešais Pastēra efekts — audu elpošana ir pārsvarā pār glikolīzi, audu elpošana kavē glikolīzi.
Eksperimentāli ir pierādīts, ka noteiktā attīstības posmā audzēju šūnas veido t. s. angioģenēzes faktoru, kas sastāv no olbaltumvielu ogļhidrātu komponenta un RNS. Šis faktors stimulē asinsvadu attīstību audzējā un tādējādi veicina audzēja apgādi ar barības vielām. Angioģenēzes faktors nav specifisks audzējam, jo veidojas organisma arī embrioģenēzes periodā, kad attīstās asinsvadi. Mūsdienās ir atklāts gēns, kas kodē angioģenēzes faktora sintēzi. Tomēr asinsrites sistēma audzējā ir funkcionāli nepilnvērtīga, tāpēc hipoksijas apstākļos prevalējošais process ir glikolīze. Audzēja šūnas patērē milzīgu daudzumu glikozes.
Audzēja šūnās desmitiem reižu paaugstinās heksokināzes, glikozo-6-fosfatāzes un dehidrogenāžu aktivitāte. Glikozes pāreja glikozo-6-fosfātā kļūst ātra un autonoma. Rezultātā glikozei eliminācija no asinīm ievērojami pastiprinās un veidojas milzīga glikozes līmeņa starpība starp barojošo asinsvadu un audzēja audiem (piemēram, 80 mg% pret 0). Intensīvu glikolīzi (dažos audzējos tā pieaug pat 80 reizes) audzējā novēro kā aerobos, tā arī anaerobos apstākļos.
Parādību, kad glikolīzes process ir pārsvarā pār audu elpošanu, kad glikolīze kavē audu elpošanu, sauc par apgriezto Pastēra efektu jeb Krebtri efektu. Tā ir audzēja enerģijas maiņas raksturīga īpatnība. Ja audzēja audiem pievada skābekli, Pastēra efekts atjaunojas — audu elpošana prevalē pār glikolīzi.
Mitohondriju skaita samazināšanās un to struktūras pārmaiņas audzēja šūnās ir par cēloni tam, ka glikolīzes intensitātei neatbilst ne Krebsa cikla intensitāte, ne ATF veidošanās oksidatīvās fosforilēšanās procesos. Intensīvā glikolīze nodrošina aktīvi proliferējošās audzēja šūnas ar enerģiju un mazmolekulāriem savienojumiem, kas tiek izmantoti aminoskābju sintēzei. Pastiprināts glikozes patēriņš audzējā ir saistīts ar proteīnkināzes veidošanos audzēja šūnās. Proteīnkināze veicina olbaltumvielu fosforilēšanos un paaugstina šūnu membrānu jutību pret insulīna darbību, kā arī aktivē heksokināzi un fosfokināzi.
Glikozes pastiprinātā izmantošana audzējā un hipoglikēmija aktivē hipotalāma-hipofīzes-virsnieru un simpato-adrenālo sistēmu, par to liecina glikokortikoīdu daudzuma palielināšanās asinīs un urīnā. Rezultātā aknās pastiprinās glikogenolīze un glikoneoģenēze un glikozes līmenis asinīs ceļas.
Glikolīzes un audu elpošanas izmainītās attiecības dēļ (glikolīze ir pastiprināta, bet Krebsa cikla norises — kavētas) audzēja audos palielinās nepilnīgi oksidētu vielu daudzums (laktāts, pirovīnogskābe, dzintarskābe u. c.). Rezultātā šajos audos rodas acidoze. Piemēram, hepatomas pH samazinās līdz 7 vienībām, bet dažu citu audzēju pH var sasniegt pat 5,3.
Intracelulārās acidozes dēļ pieaug lizosomu membrānu caurlaidība un atbrīvojas šo organoīdu hidrolītiskie enzīmi. Arī tas pastiprina glikolīzes intensitāti audzēja audos.
Tā kā audzēja šūnās ir samazināta adenilciklāzes aktivitāte (tā katalizē ATF pāreju cAMF), tad cAMF daudzums audzējā ir samazināts. Uzskata, ka tas veicina šūnu dalīšanos. Ja audzēja šūnu kultūrai nievieno cAMF, šo šūnu morfoloģija uz laiku normalizējas.
Taukmaiņa. Glikokortikoīdu un kateholamīnu ietekmē pastiprinās lipīdu mobilizācija no depo un iestājas hiperlipidēmija. Tas ir organisma galvenā enerģijas substrāta — glikozes — deficīta kompensācijas mehānisms.
Audzēja šūnās un to organoīdos mainās lipīdu sadalījums, bet audzēja šūnu membrānās — lecitīna struktūra. Taukskābju biosintēzes enzīmu aktivitāte un fosfolipīdu daudzums aknās ir samazināts. Holesterīna saturs audzēja šūnā pieaug paralēli malignizācijas norisei.
Audzējs patērē arī daudz tokoferola (E vitamīna). Galvenajā depo orgānā — aknās — šī vitamīna daudzums samazinās.
Fizikāli ķīmiskā anaplāzija. Tāpat kā citos strauji augošos audos audzējā stipri palielinās ūdens daudzums. Uzkrājoties skābajiem vielmaiņas produktiem, pirmām kārtām pienskābei, audu pH samazinās, iestājas acidoze.
Mainās elektrolītu sastāvs. Audzēja audos palielinās K un Na jonu daudzums un samazinās Mg. Ca un Fe jonu daudzums. Hiperhidratācijas un hiperjonijas rezultātā pieaug audzēja audu elektrovadītspēja un samazinās koloidālā viskozitāte. Pastāv arī hipotēze, ka neiramīnskābes negatīvo radikāļu daudzuma pavairošanās uz audzēja šūnu ārējās membrānas izraisa šūnu negatīvā lādiņa pieaugumu un tas kļūst tuvs limfocītu lādiņa lielumam. Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc limfocīti audzēja šūnu augšanu spēj kontrolēt vājāk nekā normālo šūnu augšanu.
Funkcionālā anaplāzija. Ļaundabīgo audzēju morfoloģiskā, bioķīmiskā, imunoloģiskā un cita veida anaplāzija izraisa funkcionālo anaplāziju — audzēja audu funkcijas izzūd vai mainās, vai arī — visbiežāk — neatbilst, nepakļaujas organisma regulatoriskajām ietekmēm. Šūnas var zaudēt agrākās specializētās funkcijas. Piemēram, slimniekam ar muskulatūras audzēju var būt traucēta muskulatūras kontrakcijas funkcija, kuņģa audzēja gadījumā — HC1 sekretorā funkcija, aknu audzēja gadījumā — sintēzes, dezintoksikācijas un citas funkcijas. Hepatomas šūnās izbeidzas žults pigmentu sintēze. Enzīmu sintēzes izbeigšanās dēļ var rasties neaizvietojamo aminoskābju, piemēram. asparagīna, veidošanās traucējumi.
Audzēja šūnu membrānu reakcija uz adekvātiem humorāliem kairinātājiem, piemēram, hormoniem, var pavājināties vai pilnīgi izzust. Savukārt, citi faktori, piemēram, šūnu augšanas faktori, var izraisīt pastiprinātu atbildes reakciju. Tāpēc audzēja funkcionālā anaplāzija var izpausties gan kā šūnu specifisko funkciju pazemināšanās, gan kā paaugstināšanās. Vairogdziedzera audzēja šūnās var samazināties vai, otrādi, krasi pieaugt tireoīdo hormonu sintēze un var attīstīties kā miksedēmas (pirmajā gadījumā), tā arī hipertireozes (otrajā gadījumā) klīniskā aina. Hormonus aktīvi producē endokrīnās sistēmas adenomas tipa audzēji, piemēram, feohromocitoma, virsnieru garozas adenoma.
Nereti šūnas sāk izpildīt tām normālos apstākļos neraksturīgu funkciju, sintezējot neparastas olbaltumvielas, embrijam specifiskus antigēnus un neatbilstošus hormonus. Piemēram, endokrīno dziedzeru audzēji bieži sintezē t. s. heterohormonus: vairogdziedzera audzējs nereti sintezē AKTH, bet Langerhansa saliņu audzējs spēj sintēzei pat septiņus dažādus hormonus (gastrīnu, AKTH, somatostatīnu, kalcitonīnu u. c.).
Ļaundabīgā audzēja audos iespējama arī t. s. ektopiskā hormonu veidošanās — hormoni vai tiem līdzīgi savienojumi tiek sintezēti audos. kuros normā to sintēze nenotiek. Audzēji spēj sintezēt AKTU GTH, STH. TTH, antidiurētisko hormonu, parathormonu, tireokalcitonīnu, tiroksīnu, gastrīnu, insulīnu un citus hormonus. Pletnei aili plaušu primārajā karcinomā ir konstatēta AKTH sintēze, bronhokarcinomā — AKTH, GTH un vazopresīna sintēze, nieru audzēja — tiroksīna sintēze. Bronhokarcinomas slimniekiem virsnieru hormonu pastiprinātas sekrēcijas dēļ var rāties Icenko — Kušinga sindromam līdzīga aina. Kuņģa antrālajā daļā ir konstatēti audzēji, kas satur gastrīna šūnas, Zolindžera—Elisona sindroma slimniekiem aizkuņģa dziedzerī noris intensīva gastrīna sekrēcija, rezultātā nepārtraukti tiek stipri stimulēta kuņģa sekrēcija un attīstās kuņģa un duodēna čūlas. Ir izteikta hipotēze, ka kuņģa vēzis rodas no indiferentām šūnām, kas spēj diferencēties dažādos virzienos, arī šūnās, kas izstrādā gastrīnu. Kuņģa adenokarcinomā un adenomā ir konstatētas endokrīnās šūnas, kas izdala dažādus hormonus. Ļaundabīgā audzēja audos var veidoties arī eritropoetīni, renīns un bioloģiski aktīvās vielas (histamīns, serotonīns, 5-oksitriptamīns, kateholamīni, kinīni, prostaglandīni).
Imunoloģiskā anaplāzija. Ar šo terminu apzīmē audzēja audu antigēno īpašību maiņu. Normāli audi sintezē stingri specifiskus antigēnus. Tajā skaitā ir antigēni, kas raksturīgi dažādiem audiem (starporgānu antigēni, piemēram, HLA), un organospecifiskie antigēni, kurus sintezē tikai noteikti audi.
Audzēja šūnās sintezētie antigēni salīdzinājumā ar normālajiem var būt gan vienkāršāki, gan sarežģītāki. Antigēnu vienkāršošanos — sintezēto olbaltumvielu daudzveidības samazināšanos audzēja audos — jau pieminējām, apskatot bioķīmisko anaplāziju. Piemēram, konkrētiem audiem raksturīgo septiņu antigēnu vietā audzēja šūna, kas veidojusies no šiem audiem, sintezē tikai 2 vai 3 antigēnus.
Antigēni kļūst sarežģītāki audzējos, kurus izraisa onkogēnie (DNS vai RNS) vīrusi. Šie t. s. tumorspecifiskie antigēni ir vīrusu darbības produkti. Viena vīrusu tipa izraisītie tumorspecifiskie antigēni dažādos dzīvnieku un cilvēka audzējos ir vienādi. Šie antigēni ir onkoolbaltumvielas (tumorproteīni).
Antigēnu sarežģīšanās pamatā ir diverģence, reversija un jaunu antigēnu veidošanās, ko izraisa vīrusu un citu faktoru darbība.
Diverģence ir tādu antigēnu sintēze audzēja šūnās, kas ir raksturīga nevis tiem audiem, no kuriem audzējs veidojies, bet gan citiem audiem. Piemēram, hepatoma sintezē liesai, nierēm un citiem orgāniem specifiskus antigēnus.
Reversija ir embrijam specifisku antigēnu sintēze audzēja šūnās. Antigēnu reversija ir audzēju, pirmām kārtām ļaundabīgo audzēju, universāla pazīme.
Embrijam specifiski antigēni ir a fetoproteīns, karcinoembrionālais antigēns, placentas sārmainā fosfatāze, hemoglobīns F u. c. a fetoproteīnu sintezē augļa aknu parenhīma, šī olbaltumviela transportē hormonus un veic sakaru funkciju cauri placentas barjerai. Šo antigēnu var izmantot dažu audzēju (hepatomas, teratoblastomas, resnās zarnas vēža) agrīnai diagnostikai. Karcinoembrionālais antigēns ir glikoproteīns, kas lielos daudzumos veidojas embrionālajā periodā. Ļoti mazos daudzumos to konstatē arī veselu pieaugušu cilvēku asins plazmā. Šī antigēna daudzums palielinās pankreatīta, aknu cirozes. divertikulīta, pneimonijas, emfizēmas, bronhīta, alkoholisma un citu slimību gadījumos. Karcinoembrionālā antigēna titrs pieaug slimniekiem ar kuņģa un zarnu trakta un pankreāta karcinomu, plaušu, piena dziedzera un citiem audzējiem. Antigēna titrs pieaug, audzējam diseminējoties vai attīstoties metastāzēm. Placentas sārtmaino fosfatazi lielos daudzumos var konstatēt kuņģa un plaušu vēža gadījumos, kā arī hepatocelulārās karcinomas slimniekiem. Pēdējiem pieaug arī a glutariltranspeptidāzes līmenis. Hemoglobīnu F sintezē bronhokarcinoma. Fetālo sulfoglikoproteīnu atrod vairāk nekā 90% kuņģa vēža slimnieku.
Taču embrionālās iezīmes olbaltumvielu sintēzē nav vienīgi audzēja šūnu īpatnība. Embrijam specifisku antigēnu sintēze, kā arī izoenzīmu spektra pārmaiņas embrionālā virzienā noris arī iekaisuma, audu reģenerācijas, hroniskas hipoksijas, neirogēno distrofiju un citos gadījumos. Tomēr minētās «embrionālās pārmaiņas» audzēja gadījumā ir daudz ievērojamākas un arī stabilākas, tās tiek pārmantotas daudzās šūnu paaudzēs. Uzskata, ka audzēja antigēni kavē imunoloģiskās reakcijas un aktivē autoimūnos procesus.
Nelimfātisko audu audzēju šūnas spēj sintezēt IgG, IgA un IgM. Audzēji izstrādā arī vielas ar limfokīniem līdzīgu darbību, kas kavē DNS sintēzi limfātiskajās šūnās un leikocītu migrāciju.
Izteikta anaplāzija (atipija) raksturīga ļaundabīgajiem audzējiem. Aminoskābju lielais daudzums audzēja audos un pietiekamie enerģijas resursi rada labvēlīgus apstākļus ātrai un nepārtrauktai olbaltumvielu sintēzei un intensīvam šūnu dalīšanās procesam.
Samazinoties šūnu diferenciācijai, ļaundabīgie audzēji aizvien mazāk pakļaujas organisma regulatoriskajām ietekmēm. Dažādu audzēju jutība pret tām ir atšķirīga. Piemēram, ir audzēji, kas saglabā spēju pakļauties hormonu ietekmei. Tātad autonomija nebūt nav pilnīgs saiknes zudums starp organismu un audzēju.
Šūnu vairošanās norisēs būtiska nozīme ir membrānas funkcijām. Normāliem audiem raksturīga ir šūnu radniecība (viena veida šūnas spēj veidot agregātus) un t. s. kontaktkavēšana (ja normālas šūnas kontaktē ar kaimiņšūnām, to dalīšanās apstājas). Turpretim audzējā šūnu radniecība un kontaktkavēšana izzūd. Audzēja šūnas, neraugoties uz kontaktu ar kaimiņšūnām, turpina vairoties, infiltrē apkārtējos audus un izveido daudzslāņu struktūru.
Ļaundabīgie audzēji aug 1) ātri, 2) infiltratīvi (invazīvi) — ieaug apkārtējos audos, 3) endofīti — audzēja masa izplatās audu dziļumā, 4) neierobežoti — audzēja augšana beidzas tikai pēc organisma nāves, 5) destruktīvi — izraisa audzēja un apkārtējo audu bojāeju. Ļaundabīgajiem audzējiem nav skaidru robežu, tas aug it kā «pats no sevis»: malignizējušās šūnas vairojas, bet citu audu šūnas šajā procesā nepiedalās. Vēža šūnu spēja invazīvi un destruktīvi augt kļūst pastāvīga un ir pilnīgā pretrunā ar organisma interesēm.
Audzēja audos ir palielināts hidrolītisko enzīmu daudzums. Šie enzīmi tiek pastiprināti sintezēti audzēja šūnās un izkļūst no tām caur izmainīto membrānu, kā arī atbrīvojas audzēja un normālo šūnu bojāejas procesā. Proteāzes un hialuronidāzes veicina kolagēna un šūnstarpu olbaltumvielu šķelšanu. Uzskata, ka ļaundabīgā audzēja infiltrāciju veicina vājā saistība starp audzēja šūnām, kā arī to spēja atdalīties un aktīvi pārvietoties gan pa orgāna vai audu virsmu, gan arī pa šūnstarpu telpu.
Hidrolītisko enzīmu aktivitāte pamazām pieaug un maksimumu sasniedz audzēja sabrukšanas stadijā. Organisma normālo šūnu bojāejas cēlonis ir arī ļaundabīgā audzēja šūnu veiksmīga konkurence ar kaimiņšūnām par dzīvībai svarīgajiem metabolītiem, pirmām kārtām par glikozi.
Ļaundabīgā audzēja infiltratīvās un destruktīvās augšanas sekas (komplikācijas) ir čūlas, fistulas, trombu veidošanās un asiņošana, kā arī orgānu vai audu funkciju traucējumi, kas rodas parenhīmas bojājuma rezultātā.
Ar invazīvu un destruktīvu augšanu cieši saistīta ir vēl viena ļaundabīgajiem audzējiem ļoti raksturīga un svarīga bioloģiska īpatnība — metastazēšanās.
Audzēju klasifikācijas ir dažādas. Klīniski svarīgākais ir to iedalījums labdabīgajos (benignajos) un ļaundabīgajos (malignajos) audzējos. Protams, šis iedalījums ir relatīvs, piemēram, CNS labdabīgajiem audzējiem var būt nelabvēlīga norise. Dažus labdabīgos audzējus mēdz saukt par pusļaundabīgiem (siekalu dziedzeru audzēji, urīnpūšļa papilloma), jo tie samērā ātri aug un bieži recidivē.
Lielum lielai daļai audzēju nosaukumu atvasina no audiem, no kuriem audzējs radies, pievienojot galotni «oma»: muskulatūras audzējs — mioma, taukaudu — lipoma, skrimšlaudu — hondroma utt. Ļaundabīgos audzējus par vēzi (cancer, carcinoma) nosauca senās Romas mediķi, kuri novēroja, ka, krūts dziedzera audzējam progresējot, krūts dziedzera forma sāk atgādināt vēzi.
Ļaundabīgajiem audzējiem raksturīgas šādas bioloģiskas īpatnības: audzēja audu diferenciācijas samazināšanās, relatīvi autonoma un neregulējama augšana, ātra, infiltratīva, neierobežota un destruktīva augšana, metastazēšanās, progresija, kaheksija un spēja recidivēt.
Audzēju augšana
Audzēja augšana nav koordinēta ar normālu audu augšanu, pārsniedz to un turpinās pēc audzēju izraisošo faktoru darbības izbeigšanās. Audzējs ir visa organisma slimības vietēja izpausme.Audzēja audu diferenciācijas samazināšanās (ANAPLĀZIJA)
Anaplāzija un atipija audzēja audus vairāku īpatnību ziņā tuvina embrionālajiem audiem un ir raksturīga ļaundabīgo audzēju īpatnība. Izšķir morfoloģisko, biofizisko, bioķīmisko, fizikāli ķīmisko, funkcionālo, imunoloģisko un vēl cita veida anaplāziju.Morfoloģiskā (šūnu) anaplāzija. Audzējs var attīstīties no visiem normālajiem organisma šūnu veidiem. Augsti diferencēto audzēju šūnas bieži ir saglabājušas to šūnu struktūru, no kurām tās attīstījušās.
Tomēr visumā ļaundabīgo audzēju šūnu morfoloģiskā diferenciācija pakāpeniski samazinās. Mainās šūnas un tās komponentu struktūra. Daudzveidīgas šūnas elementu pārmaiņas ir svarīga ļaundabīgā audzēja pazīme. Audzēja šūnas visbiežāk ir lielas (nereti gigantiskas), bet var būt arī samazinātas. Šūnu forma atšķiras no normālām homoloģisku audu šūnām. Lielāks ir dalošos un kroplīgo šūnu skaits.
Pārmaiņas ir arī audzēja šūnu organoīdu skaitā un struktūrā. Kodols ir palielināts, tajā ir vairāki kodoliņi. Hromosomu skaits kodolā mēdz būt palielināts, var būt aneiploīdija. Konstatējamas hromosomu struktūras aberācijas (hromosomu iecirkņu delēcija, translokācija duplikācija u. c.). Rodas mitohondriju tūska un bojājumi, samazinās to skaits. Ribosomas ir izvietotas difūzāk, zūd to saistība ar endoplazmatisko tīklu. Lizosomu membrānu caurlaidība pieaug un atbrīvojas lizosomu hidrolītiskie enzīmi, kas izraisa tuvumā esošo šūnu, arī veselo audu šūnu, destruktīvus bojājumus.
Ar elektronmikroskopa palīdzību iegūtās mikrofotogrāfijās redzams, ka salīdzinājumā ar normālu šūnu audzēja šūnai ir daudz vairāk mikrobārkstiņu un kārtainu izaugumu. Tas palielina audzēja šūnas virsmu un Jauj tai uztvert vairāk metabolītu un jonu, kas nepieciešami audzēja nepārtrauktai augšanai.
Audzēja audos mainās attiecība starp parenhīmu un stromu.
Biofiziskā anaplāzija izpaužas audzēja šūnas membrānas biofizisko īpašību pārmaiņās: samazinās komplicēto glikoproteīdu un glikolipīdu daudzums, pazeminātas galaktozaminiltransferāzes aktivitātes dēļ vienkāršāka kļūst gangliozīdu ķīmiskā struktūra. Progresējot malignitātei, līdz ar membrānas receptoru pārmaiņām samazinās adenilciklāzes aktivitāte. Visumā audzēja šūnas membrānas uzbūve kļūst vienkāršāka.
Palielinātās proteāžu aktivitātes dēļ pavājinās ar membrānu saistīto šūnas komponentu (mikrotubulu un mikrofilamentu) funkcijas, kas normālos apstākļos nodrošina receptoru noteiktu izkārtojumu membrānā, to atrašanos t. s. fiksētās mobilitātes stāvoklī. Rezultātā stipri pieaug receptoru mobilitāte un, uz šūnas virsmas veidojoties antigēna-antivielu kompleksiem, notiek strauja to «nomešana» bez imunoloģiskās aizsargsistēmas līdzdalības. Tādējādi līdz ar enzīmu aktivitātes pieaugumu un pārmaiņām audzēja šūnas membrānā palielinās audzēja šūnas autonomija, nepakļāvība hormonālai un imunoloģiskai kontrolei. Uz audzēja šūnu membrānas var parādīties citiem, normāliem audiem raksturīgi receptori.
Bioķīmiskā anaplāzija. Audzēja šūnās biokīmiskie procesi mainās ģenētiskā aparāta funkciju traucējumu dēļ. Raksturīga ir intensīva olbaltumvielu, nukleīnskābju un membrānu komponentu sintēze, kas nepieciešama šūnu dalīšanās procesam.
Olbaltummaiņa. Olbaltumvielu un aminoskābju sintēze ir loti intensīva, bet šķelšana — pavājināta. Olbaltumvielu, RNS un DNS sintēzes enzīmu aktivitāte ir stipri paaugstināta: augsti aktīvas ir kināzes, nukleozīdfosforilāzes un nukleotīdpirofosforilāzes, ar kuru palīdzību notiek nukleotīdu sintēze no brīvajām purina un pirimidīna bāzēm; polimerāzes audzēja šūnās ir desmitiem, pat simtiem reižu aktīvākas nekā normālu audu šūnās. Palielinātajos audzēja šūnu kodolos pieaug DNS daudzums, mainās kodola olbaltumvielu (histonu un skābo olbaltumvielu) attiecība.
Olbaltumvielu sintēzei tiek izmantotas ne tikai aminoskābes, bet arī polipeptīdi. Audzēja šūna spēj eksistēt un vairoties pat tad, ja tās barošanās un enerģijas avoti ir ļoti trūcīgi. Aminoskābes tiek eliminētas no apkārtējiem audiem un asinīm un izmantotas olbaltumvielu sintēzei pat tad, ja organisms cieš badu. Olbaltumvielu sintēzei tiek izmantotas arī tās aminoskābes, kas veidojas no glikolīzes produk tiem. Aminoskābju pāraminēšanās un dezaminēšanās ir traucēta, daž kārt zūd spēja sintezēt vairākas neaizvietojamās aminoskābes.
Raksturīga bioķīmiskās anaplāzijas pazīme ir ļaundabīgā audzēja sintezēto izoenzīmu spektra unifikācija. Normāli audi, kā zināms, sin tezē stingri specifisku enzīmu sastāvu. Audzēja audos šis specifiskums zūd, izoenzīmu daudzveidība samazinās, sintēze kļūst monotona. Izoenzīmu spektrs kļūst aptuveni vienāds pat dažādas izcelsmes un dažādu audu audzējos, tas kļūst tuvs embrija audu izoenzīmu spektram.
Audzēja šūnu membrānas palielinātas caurlaidības un bojājumu dēļ daļa enzīmu nokļūst apkārtējos audos un asinīs. Šādā ceļā kaulu sarkomas un hepatomas slimniekiem asinīs paaugstinās sārmainās fostatāzes līmenis, bet prostatas adenomas slimniekiem — skābās fosfatāzes līmenis. Indikatorenzīmu noteikšanu asinīs šodien cenšas izmantot atbilstošas lokalizācijas audzēju un metastāžu skrīningdiagnostikā.
Olbaltumvielu katabolisms, šūnu elementu bojāeja un audzēja audu sabrukums sākas tikai audzēja attīstības pēdējās stadijās.
Ogļhidrātmaiņa. Veselos audos aerobos apstākļos glikolīzes procesos galvenokārt veidojas piruvāts (laktāts tikai minimālā daudzumā); piruvāts pārvēršas par acetilkoenzīmu A, kas ieslēdzas Krebsa ciklā. Tātad normālos (aerobos) apstākļos laktāts audos neuz krājas. Glikozes šķelšanu normā ierobežo negatīvā atgriezeniskā saite — fosfofruktokināzes aktivitātes samazināšanās aerobos apstākļos, Krebsa cikla substrātu (piemēram, citrāta) un ATF augsta koncentrācija aktīvās oksidatīvās fosforilācijas dēļ. Tas ir tā saucamais tiešais Pastēra efekts — audu elpošana ir pārsvarā pār glikolīzi, audu elpošana kavē glikolīzi.
Eksperimentāli ir pierādīts, ka noteiktā attīstības posmā audzēju šūnas veido t. s. angioģenēzes faktoru, kas sastāv no olbaltumvielu ogļhidrātu komponenta un RNS. Šis faktors stimulē asinsvadu attīstību audzējā un tādējādi veicina audzēja apgādi ar barības vielām. Angioģenēzes faktors nav specifisks audzējam, jo veidojas organisma arī embrioģenēzes periodā, kad attīstās asinsvadi. Mūsdienās ir atklāts gēns, kas kodē angioģenēzes faktora sintēzi. Tomēr asinsrites sistēma audzējā ir funkcionāli nepilnvērtīga, tāpēc hipoksijas apstākļos prevalējošais process ir glikolīze. Audzēja šūnas patērē milzīgu daudzumu glikozes.
Audzēja šūnās desmitiem reižu paaugstinās heksokināzes, glikozo-6-fosfatāzes un dehidrogenāžu aktivitāte. Glikozes pāreja glikozo-6-fosfātā kļūst ātra un autonoma. Rezultātā glikozei eliminācija no asinīm ievērojami pastiprinās un veidojas milzīga glikozes līmeņa starpība starp barojošo asinsvadu un audzēja audiem (piemēram, 80 mg% pret 0). Intensīvu glikolīzi (dažos audzējos tā pieaug pat 80 reizes) audzējā novēro kā aerobos, tā arī anaerobos apstākļos.
Parādību, kad glikolīzes process ir pārsvarā pār audu elpošanu, kad glikolīze kavē audu elpošanu, sauc par apgriezto Pastēra efektu jeb Krebtri efektu. Tā ir audzēja enerģijas maiņas raksturīga īpatnība. Ja audzēja audiem pievada skābekli, Pastēra efekts atjaunojas — audu elpošana prevalē pār glikolīzi.
Mitohondriju skaita samazināšanās un to struktūras pārmaiņas audzēja šūnās ir par cēloni tam, ka glikolīzes intensitātei neatbilst ne Krebsa cikla intensitāte, ne ATF veidošanās oksidatīvās fosforilēšanās procesos. Intensīvā glikolīze nodrošina aktīvi proliferējošās audzēja šūnas ar enerģiju un mazmolekulāriem savienojumiem, kas tiek izmantoti aminoskābju sintēzei. Pastiprināts glikozes patēriņš audzējā ir saistīts ar proteīnkināzes veidošanos audzēja šūnās. Proteīnkināze veicina olbaltumvielu fosforilēšanos un paaugstina šūnu membrānu jutību pret insulīna darbību, kā arī aktivē heksokināzi un fosfokināzi.
Glikozes pastiprinātā izmantošana audzējā un hipoglikēmija aktivē hipotalāma-hipofīzes-virsnieru un simpato-adrenālo sistēmu, par to liecina glikokortikoīdu daudzuma palielināšanās asinīs un urīnā. Rezultātā aknās pastiprinās glikogenolīze un glikoneoģenēze un glikozes līmenis asinīs ceļas.
Glikolīzes un audu elpošanas izmainītās attiecības dēļ (glikolīze ir pastiprināta, bet Krebsa cikla norises — kavētas) audzēja audos palielinās nepilnīgi oksidētu vielu daudzums (laktāts, pirovīnogskābe, dzintarskābe u. c.). Rezultātā šajos audos rodas acidoze. Piemēram, hepatomas pH samazinās līdz 7 vienībām, bet dažu citu audzēju pH var sasniegt pat 5,3.
Intracelulārās acidozes dēļ pieaug lizosomu membrānu caurlaidība un atbrīvojas šo organoīdu hidrolītiskie enzīmi. Arī tas pastiprina glikolīzes intensitāti audzēja audos.
Tā kā audzēja šūnās ir samazināta adenilciklāzes aktivitāte (tā katalizē ATF pāreju cAMF), tad cAMF daudzums audzējā ir samazināts. Uzskata, ka tas veicina šūnu dalīšanos. Ja audzēja šūnu kultūrai nievieno cAMF, šo šūnu morfoloģija uz laiku normalizējas.
Taukmaiņa. Glikokortikoīdu un kateholamīnu ietekmē pastiprinās lipīdu mobilizācija no depo un iestājas hiperlipidēmija. Tas ir organisma galvenā enerģijas substrāta — glikozes — deficīta kompensācijas mehānisms.
Audzēja šūnās un to organoīdos mainās lipīdu sadalījums, bet audzēja šūnu membrānās — lecitīna struktūra. Taukskābju biosintēzes enzīmu aktivitāte un fosfolipīdu daudzums aknās ir samazināts. Holesterīna saturs audzēja šūnā pieaug paralēli malignizācijas norisei.
Audzējs patērē arī daudz tokoferola (E vitamīna). Galvenajā depo orgānā — aknās — šī vitamīna daudzums samazinās.
Fizikāli ķīmiskā anaplāzija. Tāpat kā citos strauji augošos audos audzējā stipri palielinās ūdens daudzums. Uzkrājoties skābajiem vielmaiņas produktiem, pirmām kārtām pienskābei, audu pH samazinās, iestājas acidoze.
Mainās elektrolītu sastāvs. Audzēja audos palielinās K un Na jonu daudzums un samazinās Mg. Ca un Fe jonu daudzums. Hiperhidratācijas un hiperjonijas rezultātā pieaug audzēja audu elektrovadītspēja un samazinās koloidālā viskozitāte. Pastāv arī hipotēze, ka neiramīnskābes negatīvo radikāļu daudzuma pavairošanās uz audzēja šūnu ārējās membrānas izraisa šūnu negatīvā lādiņa pieaugumu un tas kļūst tuvs limfocītu lādiņa lielumam. Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc limfocīti audzēja šūnu augšanu spēj kontrolēt vājāk nekā normālo šūnu augšanu.
Funkcionālā anaplāzija. Ļaundabīgo audzēju morfoloģiskā, bioķīmiskā, imunoloģiskā un cita veida anaplāzija izraisa funkcionālo anaplāziju — audzēja audu funkcijas izzūd vai mainās, vai arī — visbiežāk — neatbilst, nepakļaujas organisma regulatoriskajām ietekmēm. Šūnas var zaudēt agrākās specializētās funkcijas. Piemēram, slimniekam ar muskulatūras audzēju var būt traucēta muskulatūras kontrakcijas funkcija, kuņģa audzēja gadījumā — HC1 sekretorā funkcija, aknu audzēja gadījumā — sintēzes, dezintoksikācijas un citas funkcijas. Hepatomas šūnās izbeidzas žults pigmentu sintēze. Enzīmu sintēzes izbeigšanās dēļ var rasties neaizvietojamo aminoskābju, piemēram. asparagīna, veidošanās traucējumi.
Audzēja šūnu membrānu reakcija uz adekvātiem humorāliem kairinātājiem, piemēram, hormoniem, var pavājināties vai pilnīgi izzust. Savukārt, citi faktori, piemēram, šūnu augšanas faktori, var izraisīt pastiprinātu atbildes reakciju. Tāpēc audzēja funkcionālā anaplāzija var izpausties gan kā šūnu specifisko funkciju pazemināšanās, gan kā paaugstināšanās. Vairogdziedzera audzēja šūnās var samazināties vai, otrādi, krasi pieaugt tireoīdo hormonu sintēze un var attīstīties kā miksedēmas (pirmajā gadījumā), tā arī hipertireozes (otrajā gadījumā) klīniskā aina. Hormonus aktīvi producē endokrīnās sistēmas adenomas tipa audzēji, piemēram, feohromocitoma, virsnieru garozas adenoma.
Nereti šūnas sāk izpildīt tām normālos apstākļos neraksturīgu funkciju, sintezējot neparastas olbaltumvielas, embrijam specifiskus antigēnus un neatbilstošus hormonus. Piemēram, endokrīno dziedzeru audzēji bieži sintezē t. s. heterohormonus: vairogdziedzera audzējs nereti sintezē AKTH, bet Langerhansa saliņu audzējs spēj sintēzei pat septiņus dažādus hormonus (gastrīnu, AKTH, somatostatīnu, kalcitonīnu u. c.).
Ļaundabīgā audzēja audos iespējama arī t. s. ektopiskā hormonu veidošanās — hormoni vai tiem līdzīgi savienojumi tiek sintezēti audos. kuros normā to sintēze nenotiek. Audzēji spēj sintezēt AKTU GTH, STH. TTH, antidiurētisko hormonu, parathormonu, tireokalcitonīnu, tiroksīnu, gastrīnu, insulīnu un citus hormonus. Pletnei aili plaušu primārajā karcinomā ir konstatēta AKTH sintēze, bronhokarcinomā — AKTH, GTH un vazopresīna sintēze, nieru audzēja — tiroksīna sintēze. Bronhokarcinomas slimniekiem virsnieru hormonu pastiprinātas sekrēcijas dēļ var rāties Icenko — Kušinga sindromam līdzīga aina. Kuņģa antrālajā daļā ir konstatēti audzēji, kas satur gastrīna šūnas, Zolindžera—Elisona sindroma slimniekiem aizkuņģa dziedzerī noris intensīva gastrīna sekrēcija, rezultātā nepārtraukti tiek stipri stimulēta kuņģa sekrēcija un attīstās kuņģa un duodēna čūlas. Ir izteikta hipotēze, ka kuņģa vēzis rodas no indiferentām šūnām, kas spēj diferencēties dažādos virzienos, arī šūnās, kas izstrādā gastrīnu. Kuņģa adenokarcinomā un adenomā ir konstatētas endokrīnās šūnas, kas izdala dažādus hormonus. Ļaundabīgā audzēja audos var veidoties arī eritropoetīni, renīns un bioloģiski aktīvās vielas (histamīns, serotonīns, 5-oksitriptamīns, kateholamīni, kinīni, prostaglandīni).
Imunoloģiskā anaplāzija. Ar šo terminu apzīmē audzēja audu antigēno īpašību maiņu. Normāli audi sintezē stingri specifiskus antigēnus. Tajā skaitā ir antigēni, kas raksturīgi dažādiem audiem (starporgānu antigēni, piemēram, HLA), un organospecifiskie antigēni, kurus sintezē tikai noteikti audi.
Audzēja šūnās sintezētie antigēni salīdzinājumā ar normālajiem var būt gan vienkāršāki, gan sarežģītāki. Antigēnu vienkāršošanos — sintezēto olbaltumvielu daudzveidības samazināšanos audzēja audos — jau pieminējām, apskatot bioķīmisko anaplāziju. Piemēram, konkrētiem audiem raksturīgo septiņu antigēnu vietā audzēja šūna, kas veidojusies no šiem audiem, sintezē tikai 2 vai 3 antigēnus.
Antigēni kļūst sarežģītāki audzējos, kurus izraisa onkogēnie (DNS vai RNS) vīrusi. Šie t. s. tumorspecifiskie antigēni ir vīrusu darbības produkti. Viena vīrusu tipa izraisītie tumorspecifiskie antigēni dažādos dzīvnieku un cilvēka audzējos ir vienādi. Šie antigēni ir onkoolbaltumvielas (tumorproteīni).
Antigēnu sarežģīšanās pamatā ir diverģence, reversija un jaunu antigēnu veidošanās, ko izraisa vīrusu un citu faktoru darbība.
Diverģence ir tādu antigēnu sintēze audzēja šūnās, kas ir raksturīga nevis tiem audiem, no kuriem audzējs veidojies, bet gan citiem audiem. Piemēram, hepatoma sintezē liesai, nierēm un citiem orgāniem specifiskus antigēnus.
Reversija ir embrijam specifisku antigēnu sintēze audzēja šūnās. Antigēnu reversija ir audzēju, pirmām kārtām ļaundabīgo audzēju, universāla pazīme.
Embrijam specifiski antigēni ir a fetoproteīns, karcinoembrionālais antigēns, placentas sārmainā fosfatāze, hemoglobīns F u. c. a fetoproteīnu sintezē augļa aknu parenhīma, šī olbaltumviela transportē hormonus un veic sakaru funkciju cauri placentas barjerai. Šo antigēnu var izmantot dažu audzēju (hepatomas, teratoblastomas, resnās zarnas vēža) agrīnai diagnostikai. Karcinoembrionālais antigēns ir glikoproteīns, kas lielos daudzumos veidojas embrionālajā periodā. Ļoti mazos daudzumos to konstatē arī veselu pieaugušu cilvēku asins plazmā. Šī antigēna daudzums palielinās pankreatīta, aknu cirozes. divertikulīta, pneimonijas, emfizēmas, bronhīta, alkoholisma un citu slimību gadījumos. Karcinoembrionālā antigēna titrs pieaug slimniekiem ar kuņģa un zarnu trakta un pankreāta karcinomu, plaušu, piena dziedzera un citiem audzējiem. Antigēna titrs pieaug, audzējam diseminējoties vai attīstoties metastāzēm. Placentas sārtmaino fosfatazi lielos daudzumos var konstatēt kuņģa un plaušu vēža gadījumos, kā arī hepatocelulārās karcinomas slimniekiem. Pēdējiem pieaug arī a glutariltranspeptidāzes līmenis. Hemoglobīnu F sintezē bronhokarcinoma. Fetālo sulfoglikoproteīnu atrod vairāk nekā 90% kuņģa vēža slimnieku.
Taču embrionālās iezīmes olbaltumvielu sintēzē nav vienīgi audzēja šūnu īpatnība. Embrijam specifisku antigēnu sintēze, kā arī izoenzīmu spektra pārmaiņas embrionālā virzienā noris arī iekaisuma, audu reģenerācijas, hroniskas hipoksijas, neirogēno distrofiju un citos gadījumos. Tomēr minētās «embrionālās pārmaiņas» audzēja gadījumā ir daudz ievērojamākas un arī stabilākas, tās tiek pārmantotas daudzās šūnu paaudzēs. Uzskata, ka audzēja antigēni kavē imunoloģiskās reakcijas un aktivē autoimūnos procesus.
Nelimfātisko audu audzēju šūnas spēj sintezēt IgG, IgA un IgM. Audzēji izstrādā arī vielas ar limfokīniem līdzīgu darbību, kas kavē DNS sintēzi limfātiskajās šūnās un leikocītu migrāciju.
Izteikta anaplāzija (atipija) raksturīga ļaundabīgajiem audzējiem. Aminoskābju lielais daudzums audzēja audos un pietiekamie enerģijas resursi rada labvēlīgus apstākļus ātrai un nepārtrauktai olbaltumvielu sintēzei un intensīvam šūnu dalīšanās procesam.
Relatīvi autonoma un neregulējama augšana
Šī ir universāla un obligāta katra audzēja pazīme — tā raksturīga gan ļaundabīgajiem, gan labdabīgajiem audzējiem. Teiktais tomēr nenozīmē, ka audzēja šūnas noteikti dalās ātrāk nekā veselo audu šūnas. Daži veselie audi, piemēram, embrionālie audi, reģenerējošās aknas, aug daudz intensīvāk nekā paši ļaundabīgākie audzēji.Samazinoties šūnu diferenciācijai, ļaundabīgie audzēji aizvien mazāk pakļaujas organisma regulatoriskajām ietekmēm. Dažādu audzēju jutība pret tām ir atšķirīga. Piemēram, ir audzēji, kas saglabā spēju pakļauties hormonu ietekmei. Tātad autonomija nebūt nav pilnīgs saiknes zudums starp organismu un audzēju.
Šūnu vairošanās norisēs būtiska nozīme ir membrānas funkcijām. Normāliem audiem raksturīga ir šūnu radniecība (viena veida šūnas spēj veidot agregātus) un t. s. kontaktkavēšana (ja normālas šūnas kontaktē ar kaimiņšūnām, to dalīšanās apstājas). Turpretim audzējā šūnu radniecība un kontaktkavēšana izzūd. Audzēja šūnas, neraugoties uz kontaktu ar kaimiņšūnām, turpina vairoties, infiltrē apkārtējos audus un izveido daudzslāņu struktūru.
Ātra, infiltratīva (invazīva) neierobežota un destruktīva augšana
Šie ir galvenie kritēriji, kas ļaundabīgo audzēju atšķir no labdabīga. Labdabīgie audzēji aug lēni, ekspansīvi (atbīda un saspiež apkārtējos audus) un eksofīti — audzēja masa izplatās virzienā uz ārējo vidi vai organa lumenu.Ļaundabīgie audzēji aug 1) ātri, 2) infiltratīvi (invazīvi) — ieaug apkārtējos audos, 3) endofīti — audzēja masa izplatās audu dziļumā, 4) neierobežoti — audzēja augšana beidzas tikai pēc organisma nāves, 5) destruktīvi — izraisa audzēja un apkārtējo audu bojāeju. Ļaundabīgajiem audzējiem nav skaidru robežu, tas aug it kā «pats no sevis»: malignizējušās šūnas vairojas, bet citu audu šūnas šajā procesā nepiedalās. Vēža šūnu spēja invazīvi un destruktīvi augt kļūst pastāvīga un ir pilnīgā pretrunā ar organisma interesēm.
Audzēja audos ir palielināts hidrolītisko enzīmu daudzums. Šie enzīmi tiek pastiprināti sintezēti audzēja šūnās un izkļūst no tām caur izmainīto membrānu, kā arī atbrīvojas audzēja un normālo šūnu bojāejas procesā. Proteāzes un hialuronidāzes veicina kolagēna un šūnstarpu olbaltumvielu šķelšanu. Uzskata, ka ļaundabīgā audzēja infiltrāciju veicina vājā saistība starp audzēja šūnām, kā arī to spēja atdalīties un aktīvi pārvietoties gan pa orgāna vai audu virsmu, gan arī pa šūnstarpu telpu.
Hidrolītisko enzīmu aktivitāte pamazām pieaug un maksimumu sasniedz audzēja sabrukšanas stadijā. Organisma normālo šūnu bojāejas cēlonis ir arī ļaundabīgā audzēja šūnu veiksmīga konkurence ar kaimiņšūnām par dzīvībai svarīgajiem metabolītiem, pirmām kārtām par glikozi.
Ļaundabīgā audzēja infiltratīvās un destruktīvās augšanas sekas (komplikācijas) ir čūlas, fistulas, trombu veidošanās un asiņošana, kā arī orgānu vai audu funkciju traucējumi, kas rodas parenhīmas bojājuma rezultātā.
Ar invazīvu un destruktīvu augšanu cieši saistīta ir vēl viena ļaundabīgajiem audzējiem ļoti raksturīga un svarīga bioloģiska īpatnība — metastazēšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru