Audzēja vispārējo ietekmi uz organismu sauc par paraneoplastisko sindromu. Šis sindroms parādās reizē ar audzēju un izzūd pēc tā ekstirpācijas.
Izšķir trīs galvenos paraneoplastiskā sindroma rašanas ceļus: 1) audzēja tiešo ietekmi uz apkārtējiem audiem, 2) audzēja metastāžu ietekmi un 3) audzēja izdalīto toksisko vielu ietekmi uz organismu. Protams, visbiežāk šis ietekmes kombinējas. Piemēram, barības vada un kuņģa audzēji traucē barības uzņemšanu, un rezultātā var rasties uzturvielu deficīts organismā. Izvadorgānu audzēju gadījumā organismā var uzkrāties toksiski vielmaiņas produkti. Jāuzsver, ka klīniski visspilgtāk izpaužas tieši tie audzēji, kas skar orgānus, pa kuriem organismā nokļūst skābeklis un barības vielas, kā ari izvadorgānus.
Parancoplastiskā sindroma attīstībā būtiska nozīme ir organisma regulatorisko sistēmu funkciju pārmaiņām (95. att.): CNS, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas funkciju traucējumi izraisa psihozes, neirozes, neirotrofiskus traucējumus; neiromuskulārie bojājumi — hipertrofiju, osteoartropātiju; endokrīnie traucējumi — hipertireozi, pseidohiperparatireozi, hiperkorticismu; pārmaiņas vielmaiņā — hormoniem līdzīgu polipeptīdu sintēzi, hipoalbuminēmiju, hipoglikēmiju, hiperkalciēmiju, hiperurikēmiju un hipourikēmiju utī; sirds un asinsvadu sistēmas bojājumi — paraneoplastisko tromboendokardltu, migrējošo tromboflebītu; ādas bojājumi — paraonkoloģisko dertnatozi; autoimūnie procesi un imunoloģiskās sistēmas funkciju traucējumi — paraneoplastisko dermatomiozi, autoimūno hemolītisko anēmiju.
Kāds regulatoriskās sistēmas posms (nervu centrs, nervu vads, endokrīnais dziedzeris) nereti tiek skarts ari paša audzēja infiltratīvās augšanas procesā. Var zust šūnu spēja pārvērst hormonus aktīvā stāvokli.
Hormonu līdzsvaru organismā ietekmē ne vien endokrīnā dziedzera audzējs, bet ari audzējs, kas atrodas ārpus tā. Endokrīnā dziedzera, piemēram, vairogdziedzera, audzējs var izraisīt šī dziedzera funkciju pastiprināšanos vai pavājināšanos. Ja audzējs lokalizējas ārpus endokrīnā dziedzera, var attīstīties t. s. paraneoendokrīnais sindroms. Šis sindroms ir viens no paraneoplastiskā sindroma veidiem, un tā pamatā ir ektopiska hormonu veidošanās audzēja audos (sk. bioķīmisko anaplāziju). Hormoni un citi audzēja šūnu vielmaiņas produkti, protams, ietekmē organisma regulatoriskās sistēmas, kā arī traucē atgriezenisko saikni starp centrālajiem un perifērajiem endokrīnajiem dziedzeriem.
Paraneoplastiskā sindroma attīstībā var izšķirt nespecifiskas un specifiskas pārmaiņas organismā.
Nespecifiskas pārmaiņas ir tās, kas var rasties ne vien ļaundabīgā audzēja, bet arī citu slimību gadījumā. Pie šādām pārmaiņām pieder pankreata insulārā aparāta hipofunkcija (tā novērojama arī cukura diabēta slimniekiem), tolerances samazināšanās pret glikozi, glikagona daudzuma palielināšanās asinīs, glikolīzes intensifikācija (sastopama arī dažādu ekstremālu stāvokļu gadījumos, kad daudzi audi saņem par maz skābekļa), tendence uz hipoglikēmiju (mēdz būt arī pankreāta hiperfunkcijas, hiperglikēmisko hormonu daudzuma samazinašanas, ogļhidrātu uzsākšanās traucējumu un citos gadījumos), vielmaiņas starpproduktu uzkrāšanās, samazināta albumīnu sintēze aknās (tas ir viens no hipoalbuminēmijas iemesliem onkoloģiskiem slimniekiem). Samērā bieži ir hipoproteinēmija, disproteinēmija un paraproteinēmija ar monoklonisku Ig sintēzes pieaugumu un aukstuma aglutinīnu pavairošanos. Slāpekļa bilance organismā kļūst negatīva.
Dzelzs vielmaiņas traucējumu un eritrocītu dzīves ilguma samazināšanās dēļ veidojas t. s. tumoranēmija. Retāk anēmijas cēlonis ir autoantivielu veidošanās pret eritrocītiem. Taču nieru audzēju gadījumos eritropoetīna sintēzes pastiprināšanās rezultātā dažkārt var būt poliglobulinēmija. Audzēju, piemēram, bronhokarcinomas, diseminācijas gadījumā nereti rodas leikocitoze. Asinsrece var būt gan paātrināta, gan arī palēnināta. Piemēram, bronhu, kuņģa, aizkuņģa dziedzera un olnīcas karcinomas gadījumā parasti ir hiperfibrinogenēmija, V un VII faktoru pavairošanās asinīs un tromboflebīts. Asinsreces traucējumu (hemorāģisko diatēžu) iemesls visbiežāk ir trombocitopēnija vai trombocitopātija.
Hipoglikēmijas apstākļos (sk. bioķīmisko anaplāziju) iestājas virsnieru garozas hiperfunkcija (hiperkorticisms) ar kateholamīnu un glikokortikoīdu (GK) izstrādes pastiprināšanos, var rasties Icenko — Kušinga sindromam līdzīga aina. GK stimulē glikoneoģenēzi (samazinās aminoskābju izmantošana olbaltumvielu sintēzē), inducē olbaltumvielu sairšanu un kavē to sintēzi. Rezultātā attīstās distrofiskas pārmaiņas miokardā, muskulatūrā, kuņģa un zarnu traktā, aizkrūtes dziedzerī (timocītu DNS fragmentācija), liesā, limfmezglos un citur. Šādos apstākļos, un tas ir būtiski ļaundabīgā audzēja patoģenēzē, pieaug imūndepresija — pavājinās organisma imunoloģiskās reakcijas.
Imūndepresijas galvenie iemesli ir šādi (96. att.):
1) audzēja šūnas izdala vielas ar imūndepresīvu darbību — nepiesātinātās taukskābes, oligopeptīdus, prostaglandīnus E2, proteāzes, embrionālos antigēnus, poliamīnus, glikokortikoīdus, T un B limfocītus nomācošas vielas. Par svarīgu imūndepresijas iemeslu uzskata arī holesterīna uzkrāšanos T limfocītos, jo rezultātā samazinās šo šūnu skaits un mitotiskā aktivitāte. Imūndepresīvi darbojas arī kancerogēnie aģenti. Zināma nozīme ir arī tam, ka T supresori salīdzinājumā ar T helperiem ir jutīgāki pret antigēnu, un tos var stimulēt jau mazas antigēna devas. Minēto faktoru darbības rezultātā pavājinās celulārās un humorālās imunoloģiskās reakcijas pret audzēju;
2) minētās vielas inhibē makrofāgu migrāciju, un tāpēc nevar notikt saskaņota T un B limfocītu darbība un antigēna fagocitoze;
3) audzēja šūnas bloķē T killeru un dabisko killeru receptorus, un tie vairs nespēj likvidēt audzēja šūnas;
4) audzēja šūnas izdala vielas, kas kavē interferona un interleikīna 2 izstrādi limfocītos;
5) audzēja šūnas sintezē embriospecifiskos antigēnus, tāpēc imūnkompetentās šūnas tās «nepazīst»;
6) audzēja šūnas vairojas ātrāk nekā T limfocīti, tāpēc imunoloģisko atbildes reakciju efektivitāte arvien vairāk samazinās;
7) cilvēka organismā cirkulējošās antivielas bloķē limfocītu receptorus un tādējādi pavājina to spēju cīnīties pret audzēja šūnām;
8) cirkulējošās antivielas savienojas ar audzēja šūnas receptoriem un «aizsargā» šūnu pret limfocītu darbību, veicina audzēja augšanu.
Imunoloģiskajā ziņā veidojas patoģenēzes «burvju loks»: jo audzējs ātrāk aug, jo vājāka kļūst organisma imunoloģiskā aizsardzība un audzējs aug vēl ātrāk.
Vielmaiņas traucējumi rada paraneoplastiskā sindroma nespecifiskos klīniskos simptomus — ēstgribas pavājināšanos, nespēku, kaheksiju, drudzi, anēmiju, noslieci uz sekundārām infekcijām utt. Par ēstgribas pavājināšanās cēloni uzskata audzēja šūnu veidoto peptīdu un nukleotīdu negatīvo ietekmi uz vielmaiņas enzīmiem un vielmaiņas procesu līdzsvaru. Slikta ēstgriba un tumoranēmija rada nespēku. Aminoskābju un glicerīna pastiprināta izmantošana glikoneoģenēzē, kā arī aminoskābju izmantošana intensīvajos olbaltumvielu sintēzes procesos audzējā samazina veselo audu spējas sintezēt olbaltumvielas un lipīdus. Rezultātā rodas distrofiskās pārmaiņas (vispirms jau muskulatūrā) un attīstās kaheksija. Rodas arī ādas, kaulu un locītavu, kā arī iekšējo orgānu autoimūni bojājumi. Drudža cēlonis ir pirogēno vielu veidošanās audzēja audos un to ietekme uz hipotalāmu.
Tā kā audzējs pastiprināti adsorbē antioksidantus (A un E vitamīnu), pastiprinās lipīdu peroksidācija un lipīdu peroksīdi bojā lizosomu membrānas. Proteolītiskie enzīmi nokļūst citoplazmā un izraisa šūnu bojāeju, sevišķi aknās. Maligno šūnu tromboplastīna un asins reces sistēmas aktivitātes pieaugums kopā ar antikoagulācijas sistēmas (arī heparīna) aktivitātes pavājināšanos ir trombožu, trombo flebītu, tromboemboliju un hemorāģiju iemesls onkoloģiskiem slimniekiem. Visi šie procesi rada smagus dzīvībai svarīgo orgānu bojāju mus un funkciju traucējumus, kas nereti izraisa onkoloģiskā slimnieki bojāeju. Nāves iemesls var būt arī strutaina infekcija, pat nepatogēni flora (zarnu nūjiņas, baltais stafilokoks).
Specifiskās pārmaiņas, kas organismā rodas paraneoplastiskā sindroma gadījumā, ir līdzīgas vielmaiņas pārmaiņām audzēja audos. Arī tajos audos, kurus audzējs tieši neskar, vielmaiņas procesi tiek «pārprogrammēti» audzējam raksturīgā virzienā. Šo audu jutība prol regulatoriskajām ietekmēm samazinās, noris to despecializācija.
Specifiskās pārmaiņas ir izpētītas maz, pie tām galvenokārt pie skaita visjutīgāko, augsti diferencēto audu funkciju traucējumus. Mai nās slimnieka psihiskais stāvoklis. Audzēja attīstības sākumā galvas smadzeņu garozā un hipotalāmā prevalē uzbudinājuma procesi, jo tiek mobilizēti organisma aizsargspēki. Šajā laikā vēl iespējama audzēja represija. Vēlāk garozā neatgriezeniski pieaug kavēšanas procesi. Audzēja vēlīnās stadijās slimnieks bieži ir vienaldzīgs, viņam nav intereses par apkārtējo pasauli vai, pretēji, rodas psihozes parādības. Onkoloģisko slimnieku CNS darbības īpatnības (arī sava stāvokļa objektīva nenovērtēšana) pieder pie paraneoplastiskā sindroma specifiskajām pārmaiņām.
Izšķir trīs galvenos paraneoplastiskā sindroma rašanas ceļus: 1) audzēja tiešo ietekmi uz apkārtējiem audiem, 2) audzēja metastāžu ietekmi un 3) audzēja izdalīto toksisko vielu ietekmi uz organismu. Protams, visbiežāk šis ietekmes kombinējas. Piemēram, barības vada un kuņģa audzēji traucē barības uzņemšanu, un rezultātā var rasties uzturvielu deficīts organismā. Izvadorgānu audzēju gadījumā organismā var uzkrāties toksiski vielmaiņas produkti. Jāuzsver, ka klīniski visspilgtāk izpaužas tieši tie audzēji, kas skar orgānus, pa kuriem organismā nokļūst skābeklis un barības vielas, kā ari izvadorgānus.
Parancoplastiskā sindroma attīstībā būtiska nozīme ir organisma regulatorisko sistēmu funkciju pārmaiņām (95. att.): CNS, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas funkciju traucējumi izraisa psihozes, neirozes, neirotrofiskus traucējumus; neiromuskulārie bojājumi — hipertrofiju, osteoartropātiju; endokrīnie traucējumi — hipertireozi, pseidohiperparatireozi, hiperkorticismu; pārmaiņas vielmaiņā — hormoniem līdzīgu polipeptīdu sintēzi, hipoalbuminēmiju, hipoglikēmiju, hiperkalciēmiju, hiperurikēmiju un hipourikēmiju utī; sirds un asinsvadu sistēmas bojājumi — paraneoplastisko tromboendokardltu, migrējošo tromboflebītu; ādas bojājumi — paraonkoloģisko dertnatozi; autoimūnie procesi un imunoloģiskās sistēmas funkciju traucējumi — paraneoplastisko dermatomiozi, autoimūno hemolītisko anēmiju.
Kāds regulatoriskās sistēmas posms (nervu centrs, nervu vads, endokrīnais dziedzeris) nereti tiek skarts ari paša audzēja infiltratīvās augšanas procesā. Var zust šūnu spēja pārvērst hormonus aktīvā stāvokli.
Hormonu līdzsvaru organismā ietekmē ne vien endokrīnā dziedzera audzējs, bet ari audzējs, kas atrodas ārpus tā. Endokrīnā dziedzera, piemēram, vairogdziedzera, audzējs var izraisīt šī dziedzera funkciju pastiprināšanos vai pavājināšanos. Ja audzējs lokalizējas ārpus endokrīnā dziedzera, var attīstīties t. s. paraneoendokrīnais sindroms. Šis sindroms ir viens no paraneoplastiskā sindroma veidiem, un tā pamatā ir ektopiska hormonu veidošanās audzēja audos (sk. bioķīmisko anaplāziju). Hormoni un citi audzēja šūnu vielmaiņas produkti, protams, ietekmē organisma regulatoriskās sistēmas, kā arī traucē atgriezenisko saikni starp centrālajiem un perifērajiem endokrīnajiem dziedzeriem.
Paraneoplastiskā sindroma attīstībā var izšķirt nespecifiskas un specifiskas pārmaiņas organismā.
Nespecifiskas pārmaiņas ir tās, kas var rasties ne vien ļaundabīgā audzēja, bet arī citu slimību gadījumā. Pie šādām pārmaiņām pieder pankreata insulārā aparāta hipofunkcija (tā novērojama arī cukura diabēta slimniekiem), tolerances samazināšanās pret glikozi, glikagona daudzuma palielināšanās asinīs, glikolīzes intensifikācija (sastopama arī dažādu ekstremālu stāvokļu gadījumos, kad daudzi audi saņem par maz skābekļa), tendence uz hipoglikēmiju (mēdz būt arī pankreāta hiperfunkcijas, hiperglikēmisko hormonu daudzuma samazinašanas, ogļhidrātu uzsākšanās traucējumu un citos gadījumos), vielmaiņas starpproduktu uzkrāšanās, samazināta albumīnu sintēze aknās (tas ir viens no hipoalbuminēmijas iemesliem onkoloģiskiem slimniekiem). Samērā bieži ir hipoproteinēmija, disproteinēmija un paraproteinēmija ar monoklonisku Ig sintēzes pieaugumu un aukstuma aglutinīnu pavairošanos. Slāpekļa bilance organismā kļūst negatīva.
Dzelzs vielmaiņas traucējumu un eritrocītu dzīves ilguma samazināšanās dēļ veidojas t. s. tumoranēmija. Retāk anēmijas cēlonis ir autoantivielu veidošanās pret eritrocītiem. Taču nieru audzēju gadījumos eritropoetīna sintēzes pastiprināšanās rezultātā dažkārt var būt poliglobulinēmija. Audzēju, piemēram, bronhokarcinomas, diseminācijas gadījumā nereti rodas leikocitoze. Asinsrece var būt gan paātrināta, gan arī palēnināta. Piemēram, bronhu, kuņģa, aizkuņģa dziedzera un olnīcas karcinomas gadījumā parasti ir hiperfibrinogenēmija, V un VII faktoru pavairošanās asinīs un tromboflebīts. Asinsreces traucējumu (hemorāģisko diatēžu) iemesls visbiežāk ir trombocitopēnija vai trombocitopātija.
Hipoglikēmijas apstākļos (sk. bioķīmisko anaplāziju) iestājas virsnieru garozas hiperfunkcija (hiperkorticisms) ar kateholamīnu un glikokortikoīdu (GK) izstrādes pastiprināšanos, var rasties Icenko — Kušinga sindromam līdzīga aina. GK stimulē glikoneoģenēzi (samazinās aminoskābju izmantošana olbaltumvielu sintēzē), inducē olbaltumvielu sairšanu un kavē to sintēzi. Rezultātā attīstās distrofiskas pārmaiņas miokardā, muskulatūrā, kuņģa un zarnu traktā, aizkrūtes dziedzerī (timocītu DNS fragmentācija), liesā, limfmezglos un citur. Šādos apstākļos, un tas ir būtiski ļaundabīgā audzēja patoģenēzē, pieaug imūndepresija — pavājinās organisma imunoloģiskās reakcijas.
Imūndepresijas galvenie iemesli ir šādi (96. att.):
1) audzēja šūnas izdala vielas ar imūndepresīvu darbību — nepiesātinātās taukskābes, oligopeptīdus, prostaglandīnus E2, proteāzes, embrionālos antigēnus, poliamīnus, glikokortikoīdus, T un B limfocītus nomācošas vielas. Par svarīgu imūndepresijas iemeslu uzskata arī holesterīna uzkrāšanos T limfocītos, jo rezultātā samazinās šo šūnu skaits un mitotiskā aktivitāte. Imūndepresīvi darbojas arī kancerogēnie aģenti. Zināma nozīme ir arī tam, ka T supresori salīdzinājumā ar T helperiem ir jutīgāki pret antigēnu, un tos var stimulēt jau mazas antigēna devas. Minēto faktoru darbības rezultātā pavājinās celulārās un humorālās imunoloģiskās reakcijas pret audzēju;
2) minētās vielas inhibē makrofāgu migrāciju, un tāpēc nevar notikt saskaņota T un B limfocītu darbība un antigēna fagocitoze;
3) audzēja šūnas bloķē T killeru un dabisko killeru receptorus, un tie vairs nespēj likvidēt audzēja šūnas;
4) audzēja šūnas izdala vielas, kas kavē interferona un interleikīna 2 izstrādi limfocītos;
5) audzēja šūnas sintezē embriospecifiskos antigēnus, tāpēc imūnkompetentās šūnas tās «nepazīst»;
6) audzēja šūnas vairojas ātrāk nekā T limfocīti, tāpēc imunoloģisko atbildes reakciju efektivitāte arvien vairāk samazinās;
7) cilvēka organismā cirkulējošās antivielas bloķē limfocītu receptorus un tādējādi pavājina to spēju cīnīties pret audzēja šūnām;
8) cirkulējošās antivielas savienojas ar audzēja šūnas receptoriem un «aizsargā» šūnu pret limfocītu darbību, veicina audzēja augšanu.
Imunoloģiskajā ziņā veidojas patoģenēzes «burvju loks»: jo audzējs ātrāk aug, jo vājāka kļūst organisma imunoloģiskā aizsardzība un audzējs aug vēl ātrāk.
Vielmaiņas traucējumi rada paraneoplastiskā sindroma nespecifiskos klīniskos simptomus — ēstgribas pavājināšanos, nespēku, kaheksiju, drudzi, anēmiju, noslieci uz sekundārām infekcijām utt. Par ēstgribas pavājināšanās cēloni uzskata audzēja šūnu veidoto peptīdu un nukleotīdu negatīvo ietekmi uz vielmaiņas enzīmiem un vielmaiņas procesu līdzsvaru. Slikta ēstgriba un tumoranēmija rada nespēku. Aminoskābju un glicerīna pastiprināta izmantošana glikoneoģenēzē, kā arī aminoskābju izmantošana intensīvajos olbaltumvielu sintēzes procesos audzējā samazina veselo audu spējas sintezēt olbaltumvielas un lipīdus. Rezultātā rodas distrofiskās pārmaiņas (vispirms jau muskulatūrā) un attīstās kaheksija. Rodas arī ādas, kaulu un locītavu, kā arī iekšējo orgānu autoimūni bojājumi. Drudža cēlonis ir pirogēno vielu veidošanās audzēja audos un to ietekme uz hipotalāmu.
Tā kā audzējs pastiprināti adsorbē antioksidantus (A un E vitamīnu), pastiprinās lipīdu peroksidācija un lipīdu peroksīdi bojā lizosomu membrānas. Proteolītiskie enzīmi nokļūst citoplazmā un izraisa šūnu bojāeju, sevišķi aknās. Maligno šūnu tromboplastīna un asins reces sistēmas aktivitātes pieaugums kopā ar antikoagulācijas sistēmas (arī heparīna) aktivitātes pavājināšanos ir trombožu, trombo flebītu, tromboemboliju un hemorāģiju iemesls onkoloģiskiem slimniekiem. Visi šie procesi rada smagus dzīvībai svarīgo orgānu bojāju mus un funkciju traucējumus, kas nereti izraisa onkoloģiskā slimnieki bojāeju. Nāves iemesls var būt arī strutaina infekcija, pat nepatogēni flora (zarnu nūjiņas, baltais stafilokoks).
Specifiskās pārmaiņas, kas organismā rodas paraneoplastiskā sindroma gadījumā, ir līdzīgas vielmaiņas pārmaiņām audzēja audos. Arī tajos audos, kurus audzējs tieši neskar, vielmaiņas procesi tiek «pārprogrammēti» audzējam raksturīgā virzienā. Šo audu jutība prol regulatoriskajām ietekmēm samazinās, noris to despecializācija.
Specifiskās pārmaiņas ir izpētītas maz, pie tām galvenokārt pie skaita visjutīgāko, augsti diferencēto audu funkciju traucējumus. Mai nās slimnieka psihiskais stāvoklis. Audzēja attīstības sākumā galvas smadzeņu garozā un hipotalāmā prevalē uzbudinājuma procesi, jo tiek mobilizēti organisma aizsargspēki. Šajā laikā vēl iespējama audzēja represija. Vēlāk garozā neatgriezeniski pieaug kavēšanas procesi. Audzēja vēlīnās stadijās slimnieks bieži ir vienaldzīgs, viņam nav intereses par apkārtējo pasauli vai, pretēji, rodas psihozes parādības. Onkoloģisko slimnieku CNS darbības īpatnības (arī sava stāvokļa objektīva nenovērtēšana) pieder pie paraneoplastiskā sindroma specifiskajām pārmaiņām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru