Pirmā kontakta laikā ar alergēnu notiek organisma sensibilizācija (lat. sensibilis — jutīgs). B limfocīti proliferē un pastiprināti producē IgE. Taču IgE veidošanos izraisa tikai tīmusatkarīgie alergēni. Imūnglobulīniem piemīt citofilitāte — tie ar sava Fc fragmenta palīdzību fiksējas uz šūnu virsmas, it īpaši uz tuklo šūnu un bazofilo leikocītu virsmas — šīm šūnām ir IgE Fc fragmentam atbilstoši receptori. Sie receptori spēj fiksēt IgE uz nenoteiktu laiku.
Slimība attīstās, kad organismā atkārtoti nonāk liela deva alergēna — t. s. izšķirošā deva. Tipiskos gadījumos tā 10—100 reizes un pat vairāk pārsniedz sensibilizējošo devu. Alergēns saistās ar IgE Fab fragmentu uz tuklo šūnu un bazofilo leikocītu virsmas. Daudz šo šūnu ir cilvēka aukslēju mandeju, adenoīdu, plaušu un ādas starp epitēliālā un perivenulārajā telpā.
IgE receptora perturbācija aktivē fosforilāzi šūnu membrānās un palielina kalcija kanāliņu caurlaidību. Tas atvieglo gatavā histamīna iziešanu no šūnu granulām, kā ari aktivē arahidonskābes pārvērtības un prostaglandīnu (PGD2) un leikotriēnu veidošanos. No bioloģiski aktīvajām vielām jeb alerģijas mediatoriem vislielākā nozīme anafilaktisko reakciju patoloģiski fizioloģiskajās pārmaiņās ir histamīnam, kā ari vienam no leikotriēniem — lēni darbojošajai substancei, anafilaksijas eozinofilhemotaksiskajam faktoram. Degranulējoties tuklajām šūnām, atbrīvojas arī serotonīns un heparīns. Kalikreīns šķeļ asins ao globulīnu idninogēnu līdz kalidīnam un bradikinīnam. Bioķīmiskās reakcijas attīstās lavīnveidīgi: vieni bioloģiski aktīvi savienojumi aktivē citus.
Smagas anafilaktiskās reakcijas ir novērotas arī pēc mazas alergēna izšķirošās devas nokļūšanas organismā.
Svarīga nozīme ir arī sistēmām, kas inhibē un šķeļ bioloģiski aktīvās vielas. Ir aprakstīti tripsīna, kalikreīna, plazmīna un citi inhibitori. Bradikinīnu un kalidīnu šķeļ proteolītiskie enzīmi. No tuklo šūnu granulām atbrīvojies heparīns ierosina histamināzes (šķeļ histamlnu) pāreju no aknām asinīs. Histamināze atrodas arī eozinofilajos leikocītos, kuru daudzums alerģisko reakciju slimniekiem ir palielināts. Eozinofilo leikocītu vielmaiņas produkti šķeļ arī bradikinīnu un serotonīnu. Alerģisko reakciju apstākļos asinīs paaugstinās holīnesterāzes aktivitāte (tā inaktivē acetilholīnu).
Alerģijas mediatoru ietekmē attīstās patoloģiski fizioloģiskās pārmaiņas šūnās un audos (piemēram, gludās'muskulatūras kontraktūra), un orgānos (piemēram, aizdusa), kā arī visa organisma funkciju traucējumi un bojājumi. Anafilaktisko reakciju raksturīgākās klīniskās izpausmes ir arteriālā spiediena samazināšanās, asinsvadu caurlaidības palielināšanās, tūskas un nātrenes veidošanās, bronhu, dzemdes un citu orgānu gludās muskulatūras kontrakcija (bronhospazma). Plaušu ventilācijas traucējumu un hipoksijas rezultātā cieš dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas.
Slimība attīstās, kad organismā atkārtoti nonāk liela deva alergēna — t. s. izšķirošā deva. Tipiskos gadījumos tā 10—100 reizes un pat vairāk pārsniedz sensibilizējošo devu. Alergēns saistās ar IgE Fab fragmentu uz tuklo šūnu un bazofilo leikocītu virsmas. Daudz šo šūnu ir cilvēka aukslēju mandeju, adenoīdu, plaušu un ādas starp epitēliālā un perivenulārajā telpā.
IgE receptora perturbācija aktivē fosforilāzi šūnu membrānās un palielina kalcija kanāliņu caurlaidību. Tas atvieglo gatavā histamīna iziešanu no šūnu granulām, kā ari aktivē arahidonskābes pārvērtības un prostaglandīnu (PGD2) un leikotriēnu veidošanos. No bioloģiski aktīvajām vielām jeb alerģijas mediatoriem vislielākā nozīme anafilaktisko reakciju patoloģiski fizioloģiskajās pārmaiņās ir histamīnam, kā ari vienam no leikotriēniem — lēni darbojošajai substancei, anafilaksijas eozinofilhemotaksiskajam faktoram. Degranulējoties tuklajām šūnām, atbrīvojas arī serotonīns un heparīns. Kalikreīns šķeļ asins ao globulīnu idninogēnu līdz kalidīnam un bradikinīnam. Bioķīmiskās reakcijas attīstās lavīnveidīgi: vieni bioloģiski aktīvi savienojumi aktivē citus.
Smagas anafilaktiskās reakcijas ir novērotas arī pēc mazas alergēna izšķirošās devas nokļūšanas organismā.
Svarīga nozīme ir arī sistēmām, kas inhibē un šķeļ bioloģiski aktīvās vielas. Ir aprakstīti tripsīna, kalikreīna, plazmīna un citi inhibitori. Bradikinīnu un kalidīnu šķeļ proteolītiskie enzīmi. No tuklo šūnu granulām atbrīvojies heparīns ierosina histamināzes (šķeļ histamlnu) pāreju no aknām asinīs. Histamināze atrodas arī eozinofilajos leikocītos, kuru daudzums alerģisko reakciju slimniekiem ir palielināts. Eozinofilo leikocītu vielmaiņas produkti šķeļ arī bradikinīnu un serotonīnu. Alerģisko reakciju apstākļos asinīs paaugstinās holīnesterāzes aktivitāte (tā inaktivē acetilholīnu).
Alerģijas mediatoru ietekmē attīstās patoloģiski fizioloģiskās pārmaiņas šūnās un audos (piemēram, gludās'muskulatūras kontraktūra), un orgānos (piemēram, aizdusa), kā arī visa organisma funkciju traucējumi un bojājumi. Anafilaktisko reakciju raksturīgākās klīniskās izpausmes ir arteriālā spiediena samazināšanās, asinsvadu caurlaidības palielināšanās, tūskas un nātrenes veidošanās, bronhu, dzemdes un citu orgānu gludās muskulatūras kontrakcija (bronhospazma). Plaušu ventilācijas traucējumu un hipoksijas rezultātā cieš dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru