Anafilaktiskās reakcijas cilvēkam izpaužas 1) anafilakses veidā un 2) atopisko slimību veidā. Anafilakse var attīstīties jebkuram cilvēkam, bet atopiskās slimības galvenokārt rodas cilvēkiem ar pārmantotu predispozīciju — spēju veidot lielu IgE daudzumu.
Anafilakse. Anafilakses izpausme cilvēkam ir anafilaktiskais šoks, kura biežums, tāpat kā alerģisko reakciju biežums vispār, pēdējā laikā pieaug. Tā ir cilvēka dzīvībai bīstama slimība, ko grnti ārstēt.
Visbiežāk anafilaksi izraisa ksenogēnie serumi (antilimfocitārais serums, prettetāna serums, pretdifterijas serums), medikamenti (penicilīns, salicilāti, olbaltumvielu hormoni, piemēram, insuliu un parathormons, novokaīna un dzīvsudraba preparāti, vakcīnas, pir mēram, pret gripu un masalām), vitamīni, augu putekļi, indes (bišu, lapseņu, čūsku), uztura produkti (olas baltums, zivis, krabji, zemenes, tomāti, rieksti, šokolāde). Vairākums medikamentu ir haptēni un antigēna īpašības iegūst tikai pēc saistīšanās ar olbaltumvielām. Anafilaktiskais šoks vissmagāk un biežāk attīstās, ja medikamentus ievada parenterāli (pirmajā vietā ir penicilīns.) Šoks tomēr iespējams ari tad, ja alergēnu uzņem iekšķīgi, inhalē vai pat lieto vietēji emulsiju un ziežu veidā.
Anafilakse cilvēkam noris respiratoriskā distresa sindroma un asinsvadu kolapsa vai arī šoka veidā bez iepriekšējiem elpošanas traucējumiem. Respiratoriskais distresa sindroms iestājas elpceļu obstrukcijas rezultātā (balsenes, uzbalseņa un trahejas tūska, bronhospazma utt.). Anafilaktiskā šoka gaita ir ļoti smaga. Jo mazāk laika ir pagājis no alergēna iekļūšanas organismā līdz anafilaktisko reakciju sākumam, jo šoka klīniskā aina ir smagāka. Zibensveida šoka gadījumā prodromālā perioda nav, slimniekam iestājas kolapss, novērojams samaņas zudums un krampji, kas parasti beidzas ar pacienta nāvi.
Vieglākos gadījumos bioloģiski aktīvo vielu ietekmē rodas ādas hiperēmija, karstuma sajūta, nātrene, Kvinkes tūska. Šķidrumam pastiprināti pārejot no asinsvadiem uz nervu audiem (smadzeņu tūska), rodas nemiers, baiļu sajūta, galvassāpes, troksnis ausīs, dažreiz aptumšojas apziņa. Nereti pastiprināti izdalās asaras, ir intensīva svīšana un ādas nieze. Samazinās asinsvadu tonuss, arteriālais spiediens un cirkulējošo asiņu tilpums. Veidojas kolaptoīds stāvoklis. Pulss kļūst ātrs un vāji pildīts. Ķermeņa temperatūra un asinsreces spēja pazeminās. Kontrahējoties gludajai muskulatūrai, attīstās bronhospazma. Plaušu alveolās uzkrājas ar olbaltumvielām bagāts šķidrums, veidojas ekspiratoriska aizdusa, parādās klepus un spiediena sajūta krūtīs. Kuņģa un zarnu trakta gludās muskulatūras spazmas rezultātā var būt slikta dūša, vemšana, asas kolikveidīgas sāpes vēderā, caureja, spontāna urinēšana un vēdera izeja.
Neatliekamie pasākumi anafilaktiskā šoka gadījumā ir šādi: pārtraukt alergēna iekļūšanu slimnieka organismā; ja iespējams, virs alergēna injekcijas vietas uzlikt žņaugu; ap alergēna injekcijas vietu injicēt kateholamīnus, uz šī apvidus uzlikt ledu. Turpinot terapiju, lieto kateholaimīnu, sirds un antihistamīna preparātus u. c.
Atopiskās slimības. Terminu «atopija» (savāda slimība) A. Koka (A. Coca) sāka lietot 1923. gadā un ar to apzīmēja alerģiju cilvēkam. Viņš par atopijām uzskatīja bronhiālās astmas neinfekciozo formu un polinozi.
Bronhiālā astma (gr. asthma — aizdusa, slāpšana). Slimību ierosina dažādi alergēni: istabas un augu putekļi, dzīvnieku spalva, medikamenti (antipirīns, acetilsalicilskābe, morfīns) u. c. Patoģenēzes pamatā ir ieelpotā alergēna mijiedarbība ar reagīniem, kuriem ir izteikta radniecība ar audiem un kuri ir fiksēti uz elpceļu gļotādas šūnu virsmas. 3ajā reakcijā atbrīvojas bioloģiski aktīvas vielas (histamīns, acetilholīns, lēni reaģējošā substance u. c.), kuras izraisa bronhu gludās muskulatūras spazmu, palielina kapilāru sienas caurlaidību (tādējādi veicinot bronhu gļotādas tūsku) un izraisa gļotu dziedzeru hipersekrēciju. Bronhi nosprostojas ar viskozo sekrētu, un pakāpeniski veidojas sīko bronhu (bronhiolu) difūzi caurplūdes traucējumi. Tie pastiprinās izelpas, fāzē, kad spiediens alveolās pieaug un mehāniski nospiež bronhiolas. Plaušu audos un bronhiolu gļotādā uzkrājas daudz eozinofilo leikocītu, kas satur histamināzi un citus enzīmus, kuri noārda bioloģiski aktīvās vielas.
Tātad bronhu caurplūdes traucējumus izraisa 1) bronhospazma, 2) bronhu gļotādas tūska un 3) gļotu dziedzeru hipersekrēcija. Klīniski bronhiālās astmas lēkmei raksturīga ir smakšana, turklāt sevišķi apgrūtināta ir izelpa (ekspiratoriskā aizdusa).
Saskaņā ar bronhiālās astmas infekciozi alerģisko, teoriju ilgstošs iekaisums respiratoriskajā sistēmā pastiprina organisma jutību pret dažādiem alergēniem. Gandrīz 100% pacientu ir ilgstoši iekaisuma procesi bronhos, plaušās, kā arī ievērojama limfātisko audu pavairošanās plaušu saknes apvidū.
Bronhiālā astma un plaušu iekaisums ir pamatā plaušu emfizēmas attīstībai.
Polinoze jeb siena drudzis (lat. polieti — pelavas, miltu putekļi). Alergēni ir augu putekļi un augu ēteriskās eļļas. Slimība izpaužas periodiski, alergēnam augu ziedēšanas laikā nokļūstot elpceļos un konjunktīvā. Sensibilizētam cilvēkam atkārtots kontakts ar alergēnu izraisa deguna gļotādas iekaisumu — t. s. sezonas rinītu, tomēr organisms paliek sensibilizēts arī pārējos gadalaikos. Mēdz būt arī acu asarošana, plakstiņu iekaisums, ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, pat bronhiālās astmas («siena astmas») lēkmes. Slimība ir izplatīta bijušās PSRS teritorijas dienvidos, Austrālija un ASV pļavu ziedēšanas laikā.
Nātrene un Kvinkes tūska visbiežāk attīstās pēc medikamentu un dažu uztura produktu, piemēram, zemeņu, lietošanas. Patoģenēzē svarīga nozīme ir histamīnam un citām bioloģiski aktīvām vielām, kas izraisa prekapilāru, kapilāru un vēnu vietēju paplašināšanos. Pastiprinoties eksudācijai, rodas ādas, gļotādu un dažreiz arī iekšējo orgānu tūska.
Nereti šīs slimības attīstās aukstumā: 1) ādā rodas autoalergēni, pret kuriem veidojas specifiskas antivielas, 2) aukstums bojā saistaudu tuklās šūnas, un no tām atbrīvojas histamīns. Autoalergēna un antivielu mijiedarbības un histamīna ietekmē ādā un zemādas audos attīstās tūska.
Nātrenes (nātru drudža) gadījumā aksonrefl.eksa. rezultātā paplašinās arteriolas, un līdztekus ādas pietūkumam un pūšļiem ādā rodas arī sarkani plankumi, kas stundas laikā var izzust. Adas virskārtas nervu kairinājums rada mokošu niezi. Sadzeļoties ar nātrēm, izsitumu rašanās mehānisms ir līdzīgs nātrenei, jo nātres satur histamīnu.
Kvinkes tūskas (gigantiskās nātrenes, angioneirotiskās tūskas) slimniekiem daudz eksudāta uzkrājas zemādas saistaudos un ādas dziļākajos slāņos, visbiežāk plakstiņu, lūpu un ārējo dzimumorgānu apvidū, kā ari mēles un balsenes gļotādā. Adas niezes nav, jo nav ādas virskārtas nervu kairinājuma. Pacientiem ar Kvinkes tūsku ir konstatēts pārmantots kalikreīna un komplementa kopējā inhibitora trūkums.
Interesanti, ka atopisko slimību klīniskā simptomatoloģija līdz ar vecumu var mainīties. Tāpēc vairāki autori bronhiālo astmu, siena drudzi, neirodermatītu un ekzēmu uzskata par vienas slimības dažādām izpausmēm.
Terminu «idiosinkrāzija» tagad lieto, lai apzīmētu reakcijas, kas attīstās jau pēc pirmā kontakta ar kādu vielu. Piemēram, ja ģenētiska defekta dēļ trūkst kāda enzīma, var rasties paaugstināta jutība pret vielu, ko bioķīmiskajos procesos pārvērš šis enzīms.
Anafilakse. Anafilakses izpausme cilvēkam ir anafilaktiskais šoks, kura biežums, tāpat kā alerģisko reakciju biežums vispār, pēdējā laikā pieaug. Tā ir cilvēka dzīvībai bīstama slimība, ko grnti ārstēt.
Visbiežāk anafilaksi izraisa ksenogēnie serumi (antilimfocitārais serums, prettetāna serums, pretdifterijas serums), medikamenti (penicilīns, salicilāti, olbaltumvielu hormoni, piemēram, insuliu un parathormons, novokaīna un dzīvsudraba preparāti, vakcīnas, pir mēram, pret gripu un masalām), vitamīni, augu putekļi, indes (bišu, lapseņu, čūsku), uztura produkti (olas baltums, zivis, krabji, zemenes, tomāti, rieksti, šokolāde). Vairākums medikamentu ir haptēni un antigēna īpašības iegūst tikai pēc saistīšanās ar olbaltumvielām. Anafilaktiskais šoks vissmagāk un biežāk attīstās, ja medikamentus ievada parenterāli (pirmajā vietā ir penicilīns.) Šoks tomēr iespējams ari tad, ja alergēnu uzņem iekšķīgi, inhalē vai pat lieto vietēji emulsiju un ziežu veidā.
Anafilakse cilvēkam noris respiratoriskā distresa sindroma un asinsvadu kolapsa vai arī šoka veidā bez iepriekšējiem elpošanas traucējumiem. Respiratoriskais distresa sindroms iestājas elpceļu obstrukcijas rezultātā (balsenes, uzbalseņa un trahejas tūska, bronhospazma utt.). Anafilaktiskā šoka gaita ir ļoti smaga. Jo mazāk laika ir pagājis no alergēna iekļūšanas organismā līdz anafilaktisko reakciju sākumam, jo šoka klīniskā aina ir smagāka. Zibensveida šoka gadījumā prodromālā perioda nav, slimniekam iestājas kolapss, novērojams samaņas zudums un krampji, kas parasti beidzas ar pacienta nāvi.
Vieglākos gadījumos bioloģiski aktīvo vielu ietekmē rodas ādas hiperēmija, karstuma sajūta, nātrene, Kvinkes tūska. Šķidrumam pastiprināti pārejot no asinsvadiem uz nervu audiem (smadzeņu tūska), rodas nemiers, baiļu sajūta, galvassāpes, troksnis ausīs, dažreiz aptumšojas apziņa. Nereti pastiprināti izdalās asaras, ir intensīva svīšana un ādas nieze. Samazinās asinsvadu tonuss, arteriālais spiediens un cirkulējošo asiņu tilpums. Veidojas kolaptoīds stāvoklis. Pulss kļūst ātrs un vāji pildīts. Ķermeņa temperatūra un asinsreces spēja pazeminās. Kontrahējoties gludajai muskulatūrai, attīstās bronhospazma. Plaušu alveolās uzkrājas ar olbaltumvielām bagāts šķidrums, veidojas ekspiratoriska aizdusa, parādās klepus un spiediena sajūta krūtīs. Kuņģa un zarnu trakta gludās muskulatūras spazmas rezultātā var būt slikta dūša, vemšana, asas kolikveidīgas sāpes vēderā, caureja, spontāna urinēšana un vēdera izeja.
Neatliekamie pasākumi anafilaktiskā šoka gadījumā ir šādi: pārtraukt alergēna iekļūšanu slimnieka organismā; ja iespējams, virs alergēna injekcijas vietas uzlikt žņaugu; ap alergēna injekcijas vietu injicēt kateholamīnus, uz šī apvidus uzlikt ledu. Turpinot terapiju, lieto kateholaimīnu, sirds un antihistamīna preparātus u. c.
Atopiskās slimības. Terminu «atopija» (savāda slimība) A. Koka (A. Coca) sāka lietot 1923. gadā un ar to apzīmēja alerģiju cilvēkam. Viņš par atopijām uzskatīja bronhiālās astmas neinfekciozo formu un polinozi.
Bronhiālā astma (gr. asthma — aizdusa, slāpšana). Slimību ierosina dažādi alergēni: istabas un augu putekļi, dzīvnieku spalva, medikamenti (antipirīns, acetilsalicilskābe, morfīns) u. c. Patoģenēzes pamatā ir ieelpotā alergēna mijiedarbība ar reagīniem, kuriem ir izteikta radniecība ar audiem un kuri ir fiksēti uz elpceļu gļotādas šūnu virsmas. 3ajā reakcijā atbrīvojas bioloģiski aktīvas vielas (histamīns, acetilholīns, lēni reaģējošā substance u. c.), kuras izraisa bronhu gludās muskulatūras spazmu, palielina kapilāru sienas caurlaidību (tādējādi veicinot bronhu gļotādas tūsku) un izraisa gļotu dziedzeru hipersekrēciju. Bronhi nosprostojas ar viskozo sekrētu, un pakāpeniski veidojas sīko bronhu (bronhiolu) difūzi caurplūdes traucējumi. Tie pastiprinās izelpas, fāzē, kad spiediens alveolās pieaug un mehāniski nospiež bronhiolas. Plaušu audos un bronhiolu gļotādā uzkrājas daudz eozinofilo leikocītu, kas satur histamināzi un citus enzīmus, kuri noārda bioloģiski aktīvās vielas.
Tātad bronhu caurplūdes traucējumus izraisa 1) bronhospazma, 2) bronhu gļotādas tūska un 3) gļotu dziedzeru hipersekrēcija. Klīniski bronhiālās astmas lēkmei raksturīga ir smakšana, turklāt sevišķi apgrūtināta ir izelpa (ekspiratoriskā aizdusa).
Saskaņā ar bronhiālās astmas infekciozi alerģisko, teoriju ilgstošs iekaisums respiratoriskajā sistēmā pastiprina organisma jutību pret dažādiem alergēniem. Gandrīz 100% pacientu ir ilgstoši iekaisuma procesi bronhos, plaušās, kā arī ievērojama limfātisko audu pavairošanās plaušu saknes apvidū.
Bronhiālā astma un plaušu iekaisums ir pamatā plaušu emfizēmas attīstībai.
Polinoze jeb siena drudzis (lat. polieti — pelavas, miltu putekļi). Alergēni ir augu putekļi un augu ēteriskās eļļas. Slimība izpaužas periodiski, alergēnam augu ziedēšanas laikā nokļūstot elpceļos un konjunktīvā. Sensibilizētam cilvēkam atkārtots kontakts ar alergēnu izraisa deguna gļotādas iekaisumu — t. s. sezonas rinītu, tomēr organisms paliek sensibilizēts arī pārējos gadalaikos. Mēdz būt arī acu asarošana, plakstiņu iekaisums, ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, pat bronhiālās astmas («siena astmas») lēkmes. Slimība ir izplatīta bijušās PSRS teritorijas dienvidos, Austrālija un ASV pļavu ziedēšanas laikā.
Nātrene un Kvinkes tūska visbiežāk attīstās pēc medikamentu un dažu uztura produktu, piemēram, zemeņu, lietošanas. Patoģenēzē svarīga nozīme ir histamīnam un citām bioloģiski aktīvām vielām, kas izraisa prekapilāru, kapilāru un vēnu vietēju paplašināšanos. Pastiprinoties eksudācijai, rodas ādas, gļotādu un dažreiz arī iekšējo orgānu tūska.
Nereti šīs slimības attīstās aukstumā: 1) ādā rodas autoalergēni, pret kuriem veidojas specifiskas antivielas, 2) aukstums bojā saistaudu tuklās šūnas, un no tām atbrīvojas histamīns. Autoalergēna un antivielu mijiedarbības un histamīna ietekmē ādā un zemādas audos attīstās tūska.
Nātrenes (nātru drudža) gadījumā aksonrefl.eksa. rezultātā paplašinās arteriolas, un līdztekus ādas pietūkumam un pūšļiem ādā rodas arī sarkani plankumi, kas stundas laikā var izzust. Adas virskārtas nervu kairinājums rada mokošu niezi. Sadzeļoties ar nātrēm, izsitumu rašanās mehānisms ir līdzīgs nātrenei, jo nātres satur histamīnu.
Kvinkes tūskas (gigantiskās nātrenes, angioneirotiskās tūskas) slimniekiem daudz eksudāta uzkrājas zemādas saistaudos un ādas dziļākajos slāņos, visbiežāk plakstiņu, lūpu un ārējo dzimumorgānu apvidū, kā ari mēles un balsenes gļotādā. Adas niezes nav, jo nav ādas virskārtas nervu kairinājuma. Pacientiem ar Kvinkes tūsku ir konstatēts pārmantots kalikreīna un komplementa kopējā inhibitora trūkums.
Interesanti, ka atopisko slimību klīniskā simptomatoloģija līdz ar vecumu var mainīties. Tāpēc vairāki autori bronhiālo astmu, siena drudzi, neirodermatītu un ekzēmu uzskata par vienas slimības dažādām izpausmēm.
Terminu «idiosinkrāzija» tagad lieto, lai apzīmētu reakcijas, kas attīstās jau pēc pirmā kontakta ar kādu vielu. Piemēram, ja ģenētiska defekta dēļ trūkst kāda enzīma, var rasties paaugstināta jutība pret vielu, ko bioķīmiskajos procesos pārvērš šis enzīms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru