Ņemot vērā sensibilizētā organisma reakcijas ātrumu uz atkārtotu alergēna ievadīšanu, izšķir agrīnas un vēlīnas alerģiskas reakcijas.
Agrīnās alerģiskās reakcijas sākas dažas sekundes līdz 6—8 stundas pēc sensibilizētā organisma kontakta ar alergēnu. Tās noris orgānos un audos, kam ir laba asinsapgāde. Attīstības mehānisma ziņā agrīnās alerģiskās reakcijas ir hu morālās imunitātes reakcijas, jo alergēna ietekmē pastiprinās cirkulējošo imūnglobulīnu veidošanās un sākas B limfocītu proliferācija, diferenciācija par plazmocītiem un antivielu sintēze. Piemēram, IgE daudzums asins plazmā palielinās 5—30 reizes.
Agrīnās alerģiskās reakcijas iespējams izraisīt citā organismā, to pasīvi sensibilizējot, proti, ievadot sensibilizētā organisma asins serumu.
Agrīno alerģisko reakciju gadījumos organismu ir iespējams desensibilizēt, atkārtoti lietojot cirkulējošo antivielu uztveršanai mazas alergēna devas, kā arī izmantojot antihistamīna preparātus. Uzskata, ka alergēns mazā devā izraisa univalentu antivielu veidošanos (IgG ar bloķējošu univalentu antivielu raksturu) un ka šīs antivielas nākošā kontakta laikā izolē alergēnu, neļaujot tam reaģēt ar IgE un līdz ar to darboties patogēni.
Alergēnam iedarbojoties vietēji, pacientam jau pēc 15—30 minūtēm sāk attīstīties serozi eksudatīva iekaisuma reakcija ar granulocītu infiltrāciju.
Agrīnā tipa alerģisko reakciju klīniskā izpausme visbiežāk ir vispārēja; pie šīm reakcijām pieder anafilakse, alerģiskā bronhiālā astma, polinoze (siena drudzis), autoimūnās asins slimības, nātrene, Kvinkes tūska u. c.
Vēlīnās alerģiskās reakcijas parasti sākas pēc 6—8 stundām un maksimumu sasniedz 24.-72. stundā (vai pat vēl vēlāk) pēc sensibilizētā organisma kontakta ar alergēnu. Sīs reakcijas ir celulārās imunitātes reakcijas, jo tās izraisa sensibilizētie Tc limfocīti.
Vēlīnās alerģiskās reakcijas bieži izpaužas vietēji — kontakta vietā ar alergēnu. Tāpēc šo reakciju veidu sauc par kontaktalerģiju. Alerģiskajā infiltrātā atšķirībā no parastā iekaisuma infiltrāta, kurā ir daudz neitrofilo leikocītu, atrodas galvenokārt sensibilizēti limfocīti.
Ar vēlīnām alerģiskām reakcijām iespējams sensibilizēt citu organismu, ja tajā ievada nevis serumu kā agrīno reakciju gadījumā, bet gan sensibilizētus T limfocītus. Sādu imunitāti sauc par adoptīvo.
Organisma desensibilizācija ar mazām alergēna devām un antihistamīna vielām ir neveiksmīga, ar tām var tikai nedaudz kavēt sensibilizēto limfocītu funkciju.
Slimniekiem ar limfātiskās sistēmas mazspēju, piemēram, limfogranulomatozes slimniekiem, vēlīnās alerģiskās reakcijas neattīstās.
Alerģiskās reakcijas iedala arī pēc t. s. alergēna ieejas vārtiem jeb šoka orgāna. Cilvēkiem ar ģenētiski pārmantotu predispozīciju alerģija rodas, ja dažāda rakstura alergēni nonāk uz ķermeņa virsmas — uz ādas vai gļotādas. Sie alergēni visbiežāk ir haptēni, kas izraisa IgE veidošanos. IgE saistās ar šūnām alergēna ieejas vārtu apvidū un citur. Izšķir
1) alerģiskās reakcijas, kuru gadījumā alergēns kontaktē ar ādu (nātrene, bērnu ekzēma, alerģiskais dermatīts);
2) alerģiskās reakcijas, kuru gadījumā alergēns nonāk uz gļotādām (bronhiālā astma, polinozes, kuņģa un zarnu trakta alerģiskās slimības).
Alerģisko reakciju iedalījumu pēc patoģenēzes galvenā locekļa
izstrādājuši angļu imunologi P. Džeili un R. Kūmss (1975). Viņi izšķīra 4 pamatveidus.
1. Anafilaktiskās reakcijas. Tās noris starp cirkulējošiem antigēniem un IgE (reagīniem). Sis ir no IgE atkarīgais alerģisko reakciju veids. Ar IgE sensibilizētam organismam atkārtoti kontaktējot ar alergēnu, novēro tūlītējas (dažās minūtēs) alerģiskās reakcijas izpausmes.
2. Citotoksiskās reakcijas. Tās ir saistītas ar citotoksīnu lipa antivielām, kas struktūras ziņā ir IgG vai IgM un tiecamšūnu bojājumu visbiežāk izraisa ar komplementa līdzdalību.
3. Imūnkompleksu veidošanās reakcijas. Tiecamšūnu bojājumu izraisa antigēna-antivielu komplekss ar obligātu komplementa līdzdalību. Ja imūnkompleksi veidojas lokāli, attīstās Artusa fenomenam līdzīga reakcija. Ja kompleksi veidojas asinīs un pēc tam izgulsnējas audos, tie izraisa vēlīnai serumslimībai raksturīgus bojājumus (serumslimības variants, kura pamatā ir antigēna lielas, vienreizējas devas, ievadīšana). Imānkompleksiem ir svarīga nozīme eksogēno alerģisko alveolītu patoģenēzē, kā arī zināma nozīme medikamentozās ura alimentārās alerģijas un autoimūno slimību (reimatoīdais artrīts, diseminētā sarkanā vilkēde) patoģenēzē.
2. un 3. alerģisko reakciju veids ir no IgE neatkarīgais veids.
4. Vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakcijas. To pamatā ir sensibilizēto T limfocltu iedarbība uz tiecamšūnām.
1. 2. un 3. veida reakcijas ir humorālas, bet 4. veida — celulāras.
Agrīnās alerģiskās reakcijas sākas dažas sekundes līdz 6—8 stundas pēc sensibilizētā organisma kontakta ar alergēnu. Tās noris orgānos un audos, kam ir laba asinsapgāde. Attīstības mehānisma ziņā agrīnās alerģiskās reakcijas ir hu morālās imunitātes reakcijas, jo alergēna ietekmē pastiprinās cirkulējošo imūnglobulīnu veidošanās un sākas B limfocītu proliferācija, diferenciācija par plazmocītiem un antivielu sintēze. Piemēram, IgE daudzums asins plazmā palielinās 5—30 reizes.
Agrīnās alerģiskās reakcijas iespējams izraisīt citā organismā, to pasīvi sensibilizējot, proti, ievadot sensibilizētā organisma asins serumu.
Agrīno alerģisko reakciju gadījumos organismu ir iespējams desensibilizēt, atkārtoti lietojot cirkulējošo antivielu uztveršanai mazas alergēna devas, kā arī izmantojot antihistamīna preparātus. Uzskata, ka alergēns mazā devā izraisa univalentu antivielu veidošanos (IgG ar bloķējošu univalentu antivielu raksturu) un ka šīs antivielas nākošā kontakta laikā izolē alergēnu, neļaujot tam reaģēt ar IgE un līdz ar to darboties patogēni.
Alergēnam iedarbojoties vietēji, pacientam jau pēc 15—30 minūtēm sāk attīstīties serozi eksudatīva iekaisuma reakcija ar granulocītu infiltrāciju.
Agrīnā tipa alerģisko reakciju klīniskā izpausme visbiežāk ir vispārēja; pie šīm reakcijām pieder anafilakse, alerģiskā bronhiālā astma, polinoze (siena drudzis), autoimūnās asins slimības, nātrene, Kvinkes tūska u. c.
Vēlīnās alerģiskās reakcijas parasti sākas pēc 6—8 stundām un maksimumu sasniedz 24.-72. stundā (vai pat vēl vēlāk) pēc sensibilizētā organisma kontakta ar alergēnu. Sīs reakcijas ir celulārās imunitātes reakcijas, jo tās izraisa sensibilizētie Tc limfocīti.
Vēlīnās alerģiskās reakcijas bieži izpaužas vietēji — kontakta vietā ar alergēnu. Tāpēc šo reakciju veidu sauc par kontaktalerģiju. Alerģiskajā infiltrātā atšķirībā no parastā iekaisuma infiltrāta, kurā ir daudz neitrofilo leikocītu, atrodas galvenokārt sensibilizēti limfocīti.
Ar vēlīnām alerģiskām reakcijām iespējams sensibilizēt citu organismu, ja tajā ievada nevis serumu kā agrīno reakciju gadījumā, bet gan sensibilizētus T limfocītus. Sādu imunitāti sauc par adoptīvo.
Organisma desensibilizācija ar mazām alergēna devām un antihistamīna vielām ir neveiksmīga, ar tām var tikai nedaudz kavēt sensibilizēto limfocītu funkciju.
Slimniekiem ar limfātiskās sistēmas mazspēju, piemēram, limfogranulomatozes slimniekiem, vēlīnās alerģiskās reakcijas neattīstās.
Alerģiskās reakcijas iedala arī pēc t. s. alergēna ieejas vārtiem jeb šoka orgāna. Cilvēkiem ar ģenētiski pārmantotu predispozīciju alerģija rodas, ja dažāda rakstura alergēni nonāk uz ķermeņa virsmas — uz ādas vai gļotādas. Sie alergēni visbiežāk ir haptēni, kas izraisa IgE veidošanos. IgE saistās ar šūnām alergēna ieejas vārtu apvidū un citur. Izšķir
1) alerģiskās reakcijas, kuru gadījumā alergēns kontaktē ar ādu (nātrene, bērnu ekzēma, alerģiskais dermatīts);
2) alerģiskās reakcijas, kuru gadījumā alergēns nonāk uz gļotādām (bronhiālā astma, polinozes, kuņģa un zarnu trakta alerģiskās slimības).
Alerģisko reakciju iedalījumu pēc patoģenēzes galvenā locekļa
izstrādājuši angļu imunologi P. Džeili un R. Kūmss (1975). Viņi izšķīra 4 pamatveidus.
1. Anafilaktiskās reakcijas. Tās noris starp cirkulējošiem antigēniem un IgE (reagīniem). Sis ir no IgE atkarīgais alerģisko reakciju veids. Ar IgE sensibilizētam organismam atkārtoti kontaktējot ar alergēnu, novēro tūlītējas (dažās minūtēs) alerģiskās reakcijas izpausmes.
2. Citotoksiskās reakcijas. Tās ir saistītas ar citotoksīnu lipa antivielām, kas struktūras ziņā ir IgG vai IgM un tiecamšūnu bojājumu visbiežāk izraisa ar komplementa līdzdalību.
3. Imūnkompleksu veidošanās reakcijas. Tiecamšūnu bojājumu izraisa antigēna-antivielu komplekss ar obligātu komplementa līdzdalību. Ja imūnkompleksi veidojas lokāli, attīstās Artusa fenomenam līdzīga reakcija. Ja kompleksi veidojas asinīs un pēc tam izgulsnējas audos, tie izraisa vēlīnai serumslimībai raksturīgus bojājumus (serumslimības variants, kura pamatā ir antigēna lielas, vienreizējas devas, ievadīšana). Imānkompleksiem ir svarīga nozīme eksogēno alerģisko alveolītu patoģenēzē, kā arī zināma nozīme medikamentozās ura alimentārās alerģijas un autoimūno slimību (reimatoīdais artrīts, diseminētā sarkanā vilkēde) patoģenēzē.
2. un 3. alerģisko reakciju veids ir no IgE neatkarīgais veids.
4. Vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakcijas. To pamatā ir sensibilizēto T limfocltu iedarbība uz tiecamšūnām.
1. 2. un 3. veida reakcijas ir humorālas, bet 4. veida — celulāras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru