Alerģija (gr. allos — cits, ergon— darbība) ir sensibilizēta organisma paaugstināts imunoloģisks jutīgums pret noteiktiem antigēniem (alergēniem). Sādā stāvoklī alergēna atkārtota ievadīšana izraisa audu bojājumu.
Vairāku alerģisko reakciju (atopisko slimību) izcelsmē svarīga nozīme ir pārmantotajai predispozīcijai. Atopiskās slimības pieder pie multifaktoriālām slimībām — alergēns ir slimības cēlonis, bet pārmantotā predispozīcija — apstāklis, kas veicina alerģijas attīstību. Empīriskā riska tabulas liecina, ka bērni, kuriem abi vecāki ir alerģijas slimnieki, 50—75% gadījumu arī slimo ar alerģiju. Ja viens no vecākiem vai viņu pēcnācējiem ir alerģijas slimnieks, nākamā bērna saslimšanas varbūtība ir 25—50%.
Uzskata, ka pārmantoto predispozīciju nosaka poligēna sistēma, kurā svarīga nozīme ir lokusam, kas determinē paaugstinatu IgE * līmeni asinīs, — cilvēki pārmanto spēju veidot organismā lielu daudzumu IgE. Tomēr alerģijas konkrētās izpausmes dažādās paaudzēs bieži atšķiras. Piemēram, tēvs ir bijis jutīgs pret zemenēm, bet bērni slimo ar bronhiālo astmu, ekzēmu utt.
Eksogēnie alergēni iekļūst organismā no ārējās vides. Tie ir augu valsts un sadzīves priekšmetu putekļi, siens, uztura komponenti, medikamenti, krāsvielas un citi ķīmiski savienojumi, dzīvnieku spalvas, blaugznas, baktērijas, vīrusi, sēnītes un citi alergēni. Pēc ceļa, kādā eksogēnie alergēni iekļūst organismā, izšķir inhalācijas alergēnus (ziedputekšņi, sēņu sporas, zāles, dzīvnieku spalvu, zivju zvīņu un citi putekļi), alimentārus alergēnus (piens, gaļa, zivis, krabji, augu olbaltumvielas, zemenes, rieksti šokolāde u. c., kontakta alergēnus (dzīvnieku spalva, kažokādas, ādas, vilna, neilons, gumija, darva, metāli, sveķi, krāsvielas, ķimikālijas, kā ari antibiotikas), infekcijas alergēnus (baktērijas, vīrusi), injekcijas alergēnus (lapseņu, bišu, zirnekļu, utu, blakšu un citu insektu indes, medikamenti injekcijās) un invāzijas alergēnus (cērmes, lenteņi, ehinokoki). Eksogēno alergēnu klasifikācija redzama 22. attēlā.
Eksogēnie alergēni vieglāk iekļūst organismā caur bojātu ādu un gļotādām.
Endogēnie alergēni veidojas slimā organismā kaitīgu faktoru ietekmē. Cilvēka normālo audu antigēni, ja iedarbojas karstums, aukstums, jonizējošais starojums, infekcijas aģenti vai mehāniski faktori, nereti iegūst alergēnu īpašības.
Daļa alergēnu ir pilnīgi antigēni. Taču alerģiskas reakcijas var izraisīt arī haptēni, ja tie veido kompleksus savienojumus ar organisma molekulām. Endogēnajiem alergēniem ir svarīga nozīme autoimūno slimību attīstībā.
Alergēna sensibilizējošā deva ir ļoti maza. Sensibilitātes stāvokli organismā nosaka lielais antivielu daudzums — uz katru alergēna molekulu vidēji veidojas 100 000 antivielu molekulu. Alergēna izšķirošā deva parasti ir vairākas reizes lielāka par minimālo sensibilizējošo devu.
Mūsdienās ar alerģiskām slimībām slimo apmēram 15% planētas iedzīvotāju un alerģisko reakciju skaits aizvien pieaug. Sīs parādības pamatā ir alergēnu skaita ievērojama palielināšanās. To izraisa tehnikas progress, hronisku iekaisuma slimību un medikamentu lietošanas pieaugums utt.
Vairāku alerģisko reakciju (atopisko slimību) izcelsmē svarīga nozīme ir pārmantotajai predispozīcijai. Atopiskās slimības pieder pie multifaktoriālām slimībām — alergēns ir slimības cēlonis, bet pārmantotā predispozīcija — apstāklis, kas veicina alerģijas attīstību. Empīriskā riska tabulas liecina, ka bērni, kuriem abi vecāki ir alerģijas slimnieki, 50—75% gadījumu arī slimo ar alerģiju. Ja viens no vecākiem vai viņu pēcnācējiem ir alerģijas slimnieks, nākamā bērna saslimšanas varbūtība ir 25—50%.
Uzskata, ka pārmantoto predispozīciju nosaka poligēna sistēma, kurā svarīga nozīme ir lokusam, kas determinē paaugstinatu IgE * līmeni asinīs, — cilvēki pārmanto spēju veidot organismā lielu daudzumu IgE. Tomēr alerģijas konkrētās izpausmes dažādās paaudzēs bieži atšķiras. Piemēram, tēvs ir bijis jutīgs pret zemenēm, bet bērni slimo ar bronhiālo astmu, ekzēmu utt.
Etioloģija. Alergēni
Vielas, kuras cilvēkam izraisa paaugstināta jutīguma jeb alerģijas stāvokli, sauc par alergēniem. Dabā ir daudz dažādu alergēnu. Atkarībā no to veidošanās un atrašanās vietas alergēnus iedala eksogēnos un endogēnos alergēnos.Eksogēnie alergēni iekļūst organismā no ārējās vides. Tie ir augu valsts un sadzīves priekšmetu putekļi, siens, uztura komponenti, medikamenti, krāsvielas un citi ķīmiski savienojumi, dzīvnieku spalvas, blaugznas, baktērijas, vīrusi, sēnītes un citi alergēni. Pēc ceļa, kādā eksogēnie alergēni iekļūst organismā, izšķir inhalācijas alergēnus (ziedputekšņi, sēņu sporas, zāles, dzīvnieku spalvu, zivju zvīņu un citi putekļi), alimentārus alergēnus (piens, gaļa, zivis, krabji, augu olbaltumvielas, zemenes, rieksti šokolāde u. c., kontakta alergēnus (dzīvnieku spalva, kažokādas, ādas, vilna, neilons, gumija, darva, metāli, sveķi, krāsvielas, ķimikālijas, kā ari antibiotikas), infekcijas alergēnus (baktērijas, vīrusi), injekcijas alergēnus (lapseņu, bišu, zirnekļu, utu, blakšu un citu insektu indes, medikamenti injekcijās) un invāzijas alergēnus (cērmes, lenteņi, ehinokoki). Eksogēno alergēnu klasifikācija redzama 22. attēlā.
Eksogēnie alergēni vieglāk iekļūst organismā caur bojātu ādu un gļotādām.
Endogēnie alergēni veidojas slimā organismā kaitīgu faktoru ietekmē. Cilvēka normālo audu antigēni, ja iedarbojas karstums, aukstums, jonizējošais starojums, infekcijas aģenti vai mehāniski faktori, nereti iegūst alergēnu īpašības.
Daļa alergēnu ir pilnīgi antigēni. Taču alerģiskas reakcijas var izraisīt arī haptēni, ja tie veido kompleksus savienojumus ar organisma molekulām. Endogēnajiem alergēniem ir svarīga nozīme autoimūno slimību attīstībā.
Alergēna sensibilizējošā deva ir ļoti maza. Sensibilitātes stāvokli organismā nosaka lielais antivielu daudzums — uz katru alergēna molekulu vidēji veidojas 100 000 antivielu molekulu. Alergēna izšķirošā deva parasti ir vairākas reizes lielāka par minimālo sensibilizējošo devu.
Mūsdienās ar alerģiskām slimībām slimo apmēram 15% planētas iedzīvotāju un alerģisko reakciju skaits aizvien pieaug. Sīs parādības pamatā ir alergēnu skaita ievērojama palielināšanās. To izraisa tehnikas progress, hronisku iekaisuma slimību un medikamentu lietošanas pieaugums utt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru