Imunoloģiskās reaktivitātes traucējumu gadījumā imūnkompetentās sistēmas reakcija pret antigēniem ir citāda nekā normāli. Sī reakcija, var būt ļoti izteikta, piemēram, alerģijas un imūnproliferatīvo slimību gadījumos, tomēr bieži tā ir pavājināta vai citādi izmainīta.
Organisma imunoloģisko reakciju traucējumu cēlonis var būt ari imūnkompetento audu bojājums (iekaisums, ļaundabīgs audzējs u.c.). Piemēram, cilvēkam, kam ir t. s. paraproteinēmijas (mieloslimība, Valdenstrēma makroglobulinēmija u. c.), organisma pastiprināti veidojas anomālas olbaltumvielas (paraproteīni), un imūnkompetentās sistēmas specifiskā funkcija šiem slimniekiem bieži vien nav pilnvērtīga.
Imūnkompetento šūnu, ka ari organisma nespecifisko aizsargmehānismu (komplementa, fagocitārās sistēmas u. c.) funkciju traucējumu rezultātā samazinās organisma rezistence pret infekcijas slimībām; šādos apstākļos infekciju var izraisīt pat tādi mikroorganismi, kas normālam organismam nav patogēni. Samazinās arī t. s. imunoloģiskās uzraudzības funkcija organismā, kura ir vērsta pret somatisko mutāciju rezultātiem, arī audzēju attīstību. Vecumā organisma spēja cīnīties pret somatiskajām mutācijām samazinās.
Organisma imunoloģiskā mazspēja (imūndeficīts) ir stāvoklis, kas attīstās, pazeminoties imūnkompetentās sistēmas funkcionālai aktivitātei. Izšķir primāro (pārmantoto) un sekundāro (iegūto) imunoloģisko mazspēju.
Primārās imūndeficīta slimības izraisa kada imunopoezes posma ģenētiska blokāde. J. Lopuhins un R. Petrovs ir aprakstījuši 6 šādas blokādes (21. att.). Ja blokāde ir cilmšūnas līmenī, novērojama mielopoēzes un limfopoēzes pilnīga aplāzija vai ari defekts aprobežojas ar to, ka cilmšūnas nespēj pārvērsties par T un B limfocītiem. Atsevišķas blokādes rezultāts var būt pilnīga vai daļēja T vai B sistēmas kavēšana. Protams, var būt arī defektu kombinācijas, kas ir pamatā dažādām kombinētām imūndeficīta slimībām. Ja pārmantotie defekti skar humorālās un celulārās imunoloģiskās reakcijas (atšķirībā no komplementa un fagocitārās sistēmas pārmantotajiem defektiem), runā par specifiskajām imūndeficīta slimībām.
2. tabulā parādīts primāro imūndeficīta slimību iedalījums. Agammaglobulinēmijas slimniekiem, piemēram, limfocīti nespēj nobriest par imūnglobulīnus producējošām šūnām, slimniekiem gandrīz nav B limfocītu un cirkulējošo Ig, humorālās imunoloģiskās reakcijas ir nomāktas. Aizkrūtes dziedzeris nav bojāts, tāpēc celulārās imūnreakcijas var būt saglabātas. Zēniem, kas slimo ar agammaglobulinēmiju, kas saistīta ar X hromosomu, 5—12 mēnešu vecumā, kad beidz darboties caur placentu no mātes iekļuvušie Ig, novēro recidivējošas piogēnas infekcijas (otītus, konjunktivītus, abscesus, pneimonijas, kuņģa-zarnu trakta un citas infekcijas), kuru dēļ bērni iet bojā. Ja ir imūndeficīts ar timomu, novēro eozinopēniju, eritroblastopēniju un aplastisko anēmiju, un šie slimnieki ir uzņēmīgi pret bakteriālām, vīrusu un sēnīšu infekcijām.
Slimniekiem, kam trūksi purīnnukleotidfosforilāzes, purina metabolisma produktu toksiskas darbības apstākļos attīstās T limfocītu deficīts un hipoplastiska anēmija. Slimajiem beriliem no 4 mēnešu līdz 2 gadu vecumam mēdz but recidivējošas infekcijas.
Smaga kombinēta imūndeficīta slimniekiem ir traucēta cilmšūnas diferenciācija par T un B limfocītiem. Slimo bērnu aizkrutes dziedzeris paliek embrionālās attīstības stadija. Liesa un limfaudos ir mazo limfocītu un aizmetņcentru, deficīts, asinis — izteikta limfopēnija. Seruma un sekretoro Ig līmenis ir ievērojami samazināts. Sunu imunitātes reakcijas (blasttransformācijas reakcija ar fitohemaglutinīnu, ādas vēlīnā lipa hipersensibilitātes reakcijas u. c.) slimajiem bērniem ir stipri kavētas. T un B limfocītu deficīta rezultāta attistas klīniski smagi, recidivējoši iekaisumi un citi procesi: elpošanas ceļu infekcijas, persistējoša diareja, atpalikšana svara uti. Bez arstēšanas slimie bērni nodzīvo ilgākais līdz 1 —1,5 gadu vecumam.
Viskota—Oldriča (Wiskott, Aldrich) sindroma gadījumā pavājinās spēja secernēt antivielas pret dažiem antigēniem, sevišķi pret poli - saharidu antigeniem. Attīstās trombocitopēnija, ekzēma un citi adas bojājumi, recidivejošas infekcijas, limforetikulari audzēji.
Imūndeficītam ar ataksiju un teleangiektaziju raksturīgi ir da žadi traucējumi: neiroloģiskie (smadzenīšu ataksija, koordinācijas traucējumi), asinsvadu (adas teleangiektāzijas, konjunktivīti), psihiskie (garīgā atpalicība)", endokrīnie (virsnieru, dzimumdziedzeru un citu dziedzeru funkciju traucējumi), hromosomu defekti, recidivējošas (no agras bērnības) sinusopulmonālas infekcijas. Bieži ir IgA deficīts vai pilnigs trukums, nereti arī lgE deficīts. Pacientu vairākumam asins serumā konstatē embrionālos proteīnus: a fetoproteīnu, ļi fetoproteīnu, lgM, IgM monomēru. Šie cilvēki bieži (pat līdz 10% gadījumu) slimo ar ļaundabīgiem audzējiem, kas lielākoties lokalizējas limfatiskaja sistēmā (limforetikulosarkoma, limfosarkoma u. c.).
Pārmantotie defekti var būt arī daudzos fagocitārās sistēmas, komplementa sistēmas un tās inaktivatoru līmeņos. Tie ir fagocītu kustīguma un baktericīdās darbības defekti. Komplementa sistēmā ietilpst 9 dažādi faktori (Ci, C2, C3 utt.). Tai aktivējoties, var veidoties produkti ar "blakus funkcijām". Piemēram, C3a un C5a (anafilatoksīns 1 un II) izraisa hemotaksi un histamīna atbrīvošanos. Savukārt anafilatoksīnā inaktivators likvidē C3a un C5a aktivitāti. Pārmantotie defekti var skart jebkuru pārvērtību posmu.
Sekundārās imūndeficīta slimības atšķirībā no primārajām imūndeficīta slimībām izraisa kaitīgi apkārtējās vides faktori vai slimības. Sekundārās imūndeficīta slimības ir ievērojami biežākas nekā primārās.
Sekundārās imūndeficīta slimības un kaitīgos ārējās vides faktorus, kas ir to pamatā, var iedalīt šādās grupās.
1. Protozoa un cērmju izraisītās slimības: malārija, tripanosomo- ze, toksoplazmoze, leišmanioze, šistosomoze, trihineloze u. c.
2. Bakteriālā infekcija: lepra, tuberkuloze, sifiliss, pneimokoku
un meningokoku infekcija u. c.
3. Vīrusu infekcija: akūta vīrusu infekcija (masalas, masaliņas, gripa, cūciņas, vējbakas, akūts hepatīts), persistējoša vīrusu infekcija (subakūtais sklerozējošais panencefalīts, hroniskais hepatīts B), iedzimta infekcija (citomegāliskā slimība, masaliņas), iegūtais imūndeficīta sindroms.
Iegūto imūndeficīta sindromu izraisa retrovīrusu saimes vīruss, kuram raksturīga mainība. Vairodamies šis vīruss iznīcina T helperus. Imūnglobulīnu daudzums asins serumā palielinās. Infekcijas avots ir slims vai inficēts cilvēks. Slimības latentais periods vidēji ir 6 gadi.
4. Barošanās traucējumi: novājēšana, kaheksija, badošanās, uzsūkšanās traucējumi, olbaltumvielu zaudējums utt.
5. Citas slimības: ļaundabīgie audzēji; nieru slimības — nieru mazspēja, nefrotiskais sindroms, urēmija; vielmaiņas slimības — cukura diabēts, miotoniskā distrofija ar paaugstinātu Ig katabolismu; zarnu slimības ar pastiprinātu olbaltumvielu zaudējumu; hroniskas aknu slimības; apdegumu slimība; Kušinga sindroms; narkozes un imūndepresantu lietošanas komplikācijas; vairākums hronisko slimību.
Imūndeficīta apstākļos, protams, samazinās organisma pretestības spējas pret infekciju. T limfocītu sistēmas mazspējas gadījumos biežāk tiek novērota nosliece slimot ar vīrusu infekcijām, bet B sistēmas mazspējas gadījumos — ar bakteriālajām infekcijām.
Imūndeficīta slimības mūsdienu medicīnai ir radījušas daudzas aktuālas problēmas. Viena no tām ir ļaundabīgo audzēju biežuma palielināšanās pacientiem ar imunoloģisko mazspēju. Audzēji visbiežāk attīstās T limfocītu sistēmas mazspējas gadījumā, turklāt tie mēdz lokalizēties limfātiskajā sistēmā (limfoma, limforetikulosarkoma, limfleikoze u. c.); konstatē arī epiteliālus, mezenhimālus un citus audzējus. Tātad organisma imūnkompetentajai sistēmai ir ļoti svarīga nozīme ne tikai iekšējās vides pastāvīguma uzturēšanā, bet arī aizsardzībā pret audzējiem.
Imūndeficīta apstākļos biežāk attīstās autoimūnie un alerģiskie procesi. Uzskata, ka tas notiek T supresoru bojājuma dēļ, — šīs šūnas vairs nespēj veikt supresoro funkciju un no T efektoriem veidojas T killeri.
Pacientiem, kam ir imūndeficīta slimības, konstatē embrionālo proteīnu sintēzi, tāpēc uzskata, ka bez imunoloģiskās funkcijas aizkrūtes dziedzeris kavē arī šo antigēnu sintēzes fetālās sistēmas. Imūndeficīta apstākļos daudzas pārmaiņas organismā atgādina novecošanas procesu. Tāpēc vairāki autori novecošanu uzskata par dabiskā imūndeficīta attīstību, galvenokārt par T sistēmas bojājumu, kura apstākļos pieaug audzēju un autoimūno slimību biežums, kā arī uzņēmība pret infekcijas slimībām.
Mūsdienu imūnterapijā izmanto reparatīvās jeb atjaunojošās metodes (hemopoētisko un imūnkompetento audu transplantāciju) un substitūcijas jeb aizvietojošās metodes (Ig, asins plazmas, pārnešanas faktora ievadīšanu). Ja ir B limfocītu sistēmas deficīts, izdara kaulu smadzeņu vai to frakciju, kas bagātas ar cilmšūnām, transplantāciju, kā arī Ig transfūziju. Ja ir bojāta T limfocītu sistēma, transplantē embrionālā aizkrutes dziedzera fragmentus vai pilnu dziedzera komplektu ar krūšu kaulu, kā arī izmanto timozīna injekcijas. Kauju smadzeņu transplantācija mūsdienās ir vienīgais efektīvais paņemiens smagās kombinētās imunoloģiskās mazspējas terapija. Stimulējošā imūnterapija, BCG ievadīšana un tamlīdzīgi pasakumi primārā imūndeficīta gadījuma ir izrādījušies neefektīvi. Cīņā pret infekciju par mazefektīvu uzskata antibiotiku terapiju. Ari hormonu terapiju ieteic ierobežot, jo tā var pastiprināt imūndeficītu.
Imunoloģiska mazspēja
Imunoloģiskās atbildes reakcijas intensitāte samazinās, darbojoties fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem, kas kavē šūnu dalīšanos, Imūnglobulīnu daudzums organismā un Tc limfocitu funkcija samazinās arī sakarā ar pārmantotu vai iegūtu vielmaiņas defektu imūnkompetentajos audos, ja ir olbaltumvielu bads, kā arī, ja trūkst vitamīnu, sevišķi — askorbīnskābes, un hormonu, kas veicina olbaltumvielu sintēzi. Tāds imūnreaktivitātes samazināšanās mehānisms ir, piemēram, diabēta slimniekam.Organisma imunoloģisko reakciju traucējumu cēlonis var būt ari imūnkompetento audu bojājums (iekaisums, ļaundabīgs audzējs u.c.). Piemēram, cilvēkam, kam ir t. s. paraproteinēmijas (mieloslimība, Valdenstrēma makroglobulinēmija u. c.), organisma pastiprināti veidojas anomālas olbaltumvielas (paraproteīni), un imūnkompetentās sistēmas specifiskā funkcija šiem slimniekiem bieži vien nav pilnvērtīga.
Imūnkompetento šūnu, ka ari organisma nespecifisko aizsargmehānismu (komplementa, fagocitārās sistēmas u. c.) funkciju traucējumu rezultātā samazinās organisma rezistence pret infekcijas slimībām; šādos apstākļos infekciju var izraisīt pat tādi mikroorganismi, kas normālam organismam nav patogēni. Samazinās arī t. s. imunoloģiskās uzraudzības funkcija organismā, kura ir vērsta pret somatisko mutāciju rezultātiem, arī audzēju attīstību. Vecumā organisma spēja cīnīties pret somatiskajām mutācijām samazinās.
Organisma imunoloģiskā mazspēja (imūndeficīts) ir stāvoklis, kas attīstās, pazeminoties imūnkompetentās sistēmas funkcionālai aktivitātei. Izšķir primāro (pārmantoto) un sekundāro (iegūto) imunoloģisko mazspēju.
Primārās imūndeficīta slimības izraisa kada imunopoezes posma ģenētiska blokāde. J. Lopuhins un R. Petrovs ir aprakstījuši 6 šādas blokādes (21. att.). Ja blokāde ir cilmšūnas līmenī, novērojama mielopoēzes un limfopoēzes pilnīga aplāzija vai ari defekts aprobežojas ar to, ka cilmšūnas nespēj pārvērsties par T un B limfocītiem. Atsevišķas blokādes rezultāts var būt pilnīga vai daļēja T vai B sistēmas kavēšana. Protams, var būt arī defektu kombinācijas, kas ir pamatā dažādām kombinētām imūndeficīta slimībām. Ja pārmantotie defekti skar humorālās un celulārās imunoloģiskās reakcijas (atšķirībā no komplementa un fagocitārās sistēmas pārmantotajiem defektiem), runā par specifiskajām imūndeficīta slimībām.
2. tabulā parādīts primāro imūndeficīta slimību iedalījums. Agammaglobulinēmijas slimniekiem, piemēram, limfocīti nespēj nobriest par imūnglobulīnus producējošām šūnām, slimniekiem gandrīz nav B limfocītu un cirkulējošo Ig, humorālās imunoloģiskās reakcijas ir nomāktas. Aizkrūtes dziedzeris nav bojāts, tāpēc celulārās imūnreakcijas var būt saglabātas. Zēniem, kas slimo ar agammaglobulinēmiju, kas saistīta ar X hromosomu, 5—12 mēnešu vecumā, kad beidz darboties caur placentu no mātes iekļuvušie Ig, novēro recidivējošas piogēnas infekcijas (otītus, konjunktivītus, abscesus, pneimonijas, kuņģa-zarnu trakta un citas infekcijas), kuru dēļ bērni iet bojā. Ja ir imūndeficīts ar timomu, novēro eozinopēniju, eritroblastopēniju un aplastisko anēmiju, un šie slimnieki ir uzņēmīgi pret bakteriālām, vīrusu un sēnīšu infekcijām.
Slimniekiem, kam trūksi purīnnukleotidfosforilāzes, purina metabolisma produktu toksiskas darbības apstākļos attīstās T limfocītu deficīts un hipoplastiska anēmija. Slimajiem beriliem no 4 mēnešu līdz 2 gadu vecumam mēdz but recidivējošas infekcijas.
Smaga kombinēta imūndeficīta slimniekiem ir traucēta cilmšūnas diferenciācija par T un B limfocītiem. Slimo bērnu aizkrutes dziedzeris paliek embrionālās attīstības stadija. Liesa un limfaudos ir mazo limfocītu un aizmetņcentru, deficīts, asinis — izteikta limfopēnija. Seruma un sekretoro Ig līmenis ir ievērojami samazināts. Sunu imunitātes reakcijas (blasttransformācijas reakcija ar fitohemaglutinīnu, ādas vēlīnā lipa hipersensibilitātes reakcijas u. c.) slimajiem bērniem ir stipri kavētas. T un B limfocītu deficīta rezultāta attistas klīniski smagi, recidivējoši iekaisumi un citi procesi: elpošanas ceļu infekcijas, persistējoša diareja, atpalikšana svara uti. Bez arstēšanas slimie bērni nodzīvo ilgākais līdz 1 —1,5 gadu vecumam.
Viskota—Oldriča (Wiskott, Aldrich) sindroma gadījumā pavājinās spēja secernēt antivielas pret dažiem antigēniem, sevišķi pret poli - saharidu antigeniem. Attīstās trombocitopēnija, ekzēma un citi adas bojājumi, recidivejošas infekcijas, limforetikulari audzēji.
Imūndeficītam ar ataksiju un teleangiektaziju raksturīgi ir da žadi traucējumi: neiroloģiskie (smadzenīšu ataksija, koordinācijas traucējumi), asinsvadu (adas teleangiektāzijas, konjunktivīti), psihiskie (garīgā atpalicība)", endokrīnie (virsnieru, dzimumdziedzeru un citu dziedzeru funkciju traucējumi), hromosomu defekti, recidivējošas (no agras bērnības) sinusopulmonālas infekcijas. Bieži ir IgA deficīts vai pilnigs trukums, nereti arī lgE deficīts. Pacientu vairākumam asins serumā konstatē embrionālos proteīnus: a fetoproteīnu, ļi fetoproteīnu, lgM, IgM monomēru. Šie cilvēki bieži (pat līdz 10% gadījumu) slimo ar ļaundabīgiem audzējiem, kas lielākoties lokalizējas limfatiskaja sistēmā (limforetikulosarkoma, limfosarkoma u. c.).
Pārmantotie defekti var būt arī daudzos fagocitārās sistēmas, komplementa sistēmas un tās inaktivatoru līmeņos. Tie ir fagocītu kustīguma un baktericīdās darbības defekti. Komplementa sistēmā ietilpst 9 dažādi faktori (Ci, C2, C3 utt.). Tai aktivējoties, var veidoties produkti ar "blakus funkcijām". Piemēram, C3a un C5a (anafilatoksīns 1 un II) izraisa hemotaksi un histamīna atbrīvošanos. Savukārt anafilatoksīnā inaktivators likvidē C3a un C5a aktivitāti. Pārmantotie defekti var skart jebkuru pārvērtību posmu.
Sekundārās imūndeficīta slimības atšķirībā no primārajām imūndeficīta slimībām izraisa kaitīgi apkārtējās vides faktori vai slimības. Sekundārās imūndeficīta slimības ir ievērojami biežākas nekā primārās.
Sekundārās imūndeficīta slimības un kaitīgos ārējās vides faktorus, kas ir to pamatā, var iedalīt šādās grupās.
1. Protozoa un cērmju izraisītās slimības: malārija, tripanosomo- ze, toksoplazmoze, leišmanioze, šistosomoze, trihineloze u. c.
2. Bakteriālā infekcija: lepra, tuberkuloze, sifiliss, pneimokoku
un meningokoku infekcija u. c.
3. Vīrusu infekcija: akūta vīrusu infekcija (masalas, masaliņas, gripa, cūciņas, vējbakas, akūts hepatīts), persistējoša vīrusu infekcija (subakūtais sklerozējošais panencefalīts, hroniskais hepatīts B), iedzimta infekcija (citomegāliskā slimība, masaliņas), iegūtais imūndeficīta sindroms.
Iegūto imūndeficīta sindromu izraisa retrovīrusu saimes vīruss, kuram raksturīga mainība. Vairodamies šis vīruss iznīcina T helperus. Imūnglobulīnu daudzums asins serumā palielinās. Infekcijas avots ir slims vai inficēts cilvēks. Slimības latentais periods vidēji ir 6 gadi.
4. Barošanās traucējumi: novājēšana, kaheksija, badošanās, uzsūkšanās traucējumi, olbaltumvielu zaudējums utt.
5. Citas slimības: ļaundabīgie audzēji; nieru slimības — nieru mazspēja, nefrotiskais sindroms, urēmija; vielmaiņas slimības — cukura diabēts, miotoniskā distrofija ar paaugstinātu Ig katabolismu; zarnu slimības ar pastiprinātu olbaltumvielu zaudējumu; hroniskas aknu slimības; apdegumu slimība; Kušinga sindroms; narkozes un imūndepresantu lietošanas komplikācijas; vairākums hronisko slimību.
Imūndeficīta apstākļos, protams, samazinās organisma pretestības spējas pret infekciju. T limfocītu sistēmas mazspējas gadījumos biežāk tiek novērota nosliece slimot ar vīrusu infekcijām, bet B sistēmas mazspējas gadījumos — ar bakteriālajām infekcijām.
Imūndeficīta slimības mūsdienu medicīnai ir radījušas daudzas aktuālas problēmas. Viena no tām ir ļaundabīgo audzēju biežuma palielināšanās pacientiem ar imunoloģisko mazspēju. Audzēji visbiežāk attīstās T limfocītu sistēmas mazspējas gadījumā, turklāt tie mēdz lokalizēties limfātiskajā sistēmā (limfoma, limforetikulosarkoma, limfleikoze u. c.); konstatē arī epiteliālus, mezenhimālus un citus audzējus. Tātad organisma imūnkompetentajai sistēmai ir ļoti svarīga nozīme ne tikai iekšējās vides pastāvīguma uzturēšanā, bet arī aizsardzībā pret audzējiem.
Imūndeficīta apstākļos biežāk attīstās autoimūnie un alerģiskie procesi. Uzskata, ka tas notiek T supresoru bojājuma dēļ, — šīs šūnas vairs nespēj veikt supresoro funkciju un no T efektoriem veidojas T killeri.
Pacientiem, kam ir imūndeficīta slimības, konstatē embrionālo proteīnu sintēzi, tāpēc uzskata, ka bez imunoloģiskās funkcijas aizkrūtes dziedzeris kavē arī šo antigēnu sintēzes fetālās sistēmas. Imūndeficīta apstākļos daudzas pārmaiņas organismā atgādina novecošanas procesu. Tāpēc vairāki autori novecošanu uzskata par dabiskā imūndeficīta attīstību, galvenokārt par T sistēmas bojājumu, kura apstākļos pieaug audzēju un autoimūno slimību biežums, kā arī uzņēmība pret infekcijas slimībām.
Mūsdienu imūnterapijā izmanto reparatīvās jeb atjaunojošās metodes (hemopoētisko un imūnkompetento audu transplantāciju) un substitūcijas jeb aizvietojošās metodes (Ig, asins plazmas, pārnešanas faktora ievadīšanu). Ja ir B limfocītu sistēmas deficīts, izdara kaulu smadzeņu vai to frakciju, kas bagātas ar cilmšūnām, transplantāciju, kā arī Ig transfūziju. Ja ir bojāta T limfocītu sistēma, transplantē embrionālā aizkrutes dziedzera fragmentus vai pilnu dziedzera komplektu ar krūšu kaulu, kā arī izmanto timozīna injekcijas. Kauju smadzeņu transplantācija mūsdienās ir vienīgais efektīvais paņemiens smagās kombinētās imunoloģiskās mazspējas terapija. Stimulējošā imūnterapija, BCG ievadīšana un tamlīdzīgi pasakumi primārā imūndeficīta gadījuma ir izrādījušies neefektīvi. Cīņā pret infekciju par mazefektīvu uzskata antibiotiku terapiju. Ari hormonu terapiju ieteic ierobežot, jo tā var pastiprināt imūndeficītu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru