H. Selje konstatēja, ka žurkas, kas saņēmušas sintētiskos kortikoīdus (tiem piemita kā GK, tā arī MK darbība) mazās devās, spriedzes apstākļos (aukstums, pastiprināta muskulatūras slodze) iet bojā sakarā ar nekrotiskiem miokarda bojājumiem (84. att.). Šie eksperimen ti pierādīja, ka, darbojoties veicinošiem faktoriem (hormoni, nātrija pievienošana barībai), stresors darbojas patogēni. Turpretim, ja stresors, piemēram, pastiprināta muskulatūras slodze, darbojas pirms hor mona ievadīšanas vai tās laikā, dzīvnieks pret spriedzi kļūst rezistents.
H. Selje uzskatīja, ka organisma reakcija uz stresora ietekmi ir adekvāta, ja virsnieru funkcionālais stāvoklis ir normāls. Turpretim, ja dažādi nelabvēlīgi faktori šo stāvokli izmaina, organisms nespēj adekvāti reaģēt uz stresoru — sāk izpausties simptomi, kurus izraisa kāda virsnieru garozas hormona pārprodukcija vai trūkums, rodas t. s adaptācijas slimības (bronhiālā astma, renālā hipertensija, nefroskleroze, orgānu hialinoze, reimatisms, reimatoidais poliartrīts, proliferatīvs arterlts, vairākas psihiskās slimības, ādas slimības). H. Selje apgalvoja, ka virsnieru funkciju pastiprina vai pavājina t. s. noteicošie (kondicionālie) faktori — gan iekšējie (cilvēka konstitūcija, orgānu funkciju traucējumi pirms stresora iedarbības, vecums, dzimums), gan arī ārējie (apaukstēšanās, pārkaršana, fizisks pārgurums, palielināts sāls daudzums uzturā u. c.).
Klīniskajā terminoloģijā H. Selje ieteica ieviest terminus «reaktoni» un «adaptācijas enerģija». Par «reaktoniem» viņš nosauca pašas mazākās dzīvības daļiņas, kas uz kairinājumu reaģē ļoti elementāri, atbildot ar «jā» vai «nē», «+» vai «—».
«Adaptācijas enerģiju» H. Selje iedalīja divos tipos: 1) «ārējā enerģijā», kura jau ir gatava, lai organisms to izmantotu, un 2) «iekšējā enerģijā», kura ir organisma «iesaldētā» rezerve: Atpūtas laikā «ārējā enerģija» atjaunojas uz «iekšējās» rēķina. «Iekšējā enerģija» atjaunoties nespēj, tā nosaka cilvēka pilnvērtīgās dzīves ilgumu.
H. Selje mācības galvenie trūkumi: 1) absolutizēta hipofīzes-virsnieru sistēmas nozīme un nepietiekami novērtēta nervu sistēmas nozīme. Hipofīze un virsnieres neveido sistēmu, kā uzskatīja H. Selje, bet ir tikai organisma endokrīnās sistēmas daļa. Organisma atbildes reakcijās uz stresoru piedalās arī hipotalāms, epifīze un vēl citi nervu sistēmas veidojumi, arī galvas smadzeņu garoza (psihoemocionālā spriedze sākas tieši ar norisēm garozā); 2) uzskats, ka daudzu slimību iemesls ir MK (iekaisuma hormonu) un GK (pretiekaisuma hormonu) attiecības maiņa. Piemēram, artrītu H. Selje uzskatīja par iekaisuma hormonu uzkrāšanās sekām organismā. Tomēr nereti abu šo hormonu koncentrācija mainās paralēli.
H. Selje galvenais nopelns ir tas, ka viņš 1) pierādīja vispārējo likumību lielo nozīmi patoloģijā, 2) lika pamatus mācībai par organisma nespecifiskajām aizsargreakcijām, 3) radīja mācību par spriedzi, 4) parādīja, ka hipofīzes un virsnieru hormoniem ir |oli svarīga nozīme organisma piemērošanās procesā mainīgajiem apkārtējās vides faktoriem, 5) pamatoja kortikoīdu izmantošanu terapijā.
H. Selje uzskatīja, ka organisma reakcija uz stresora ietekmi ir adekvāta, ja virsnieru funkcionālais stāvoklis ir normāls. Turpretim, ja dažādi nelabvēlīgi faktori šo stāvokli izmaina, organisms nespēj adekvāti reaģēt uz stresoru — sāk izpausties simptomi, kurus izraisa kāda virsnieru garozas hormona pārprodukcija vai trūkums, rodas t. s adaptācijas slimības (bronhiālā astma, renālā hipertensija, nefroskleroze, orgānu hialinoze, reimatisms, reimatoidais poliartrīts, proliferatīvs arterlts, vairākas psihiskās slimības, ādas slimības). H. Selje apgalvoja, ka virsnieru funkciju pastiprina vai pavājina t. s. noteicošie (kondicionālie) faktori — gan iekšējie (cilvēka konstitūcija, orgānu funkciju traucējumi pirms stresora iedarbības, vecums, dzimums), gan arī ārējie (apaukstēšanās, pārkaršana, fizisks pārgurums, palielināts sāls daudzums uzturā u. c.).
Klīniskajā terminoloģijā H. Selje ieteica ieviest terminus «reaktoni» un «adaptācijas enerģija». Par «reaktoniem» viņš nosauca pašas mazākās dzīvības daļiņas, kas uz kairinājumu reaģē ļoti elementāri, atbildot ar «jā» vai «nē», «+» vai «—».
«Adaptācijas enerģiju» H. Selje iedalīja divos tipos: 1) «ārējā enerģijā», kura jau ir gatava, lai organisms to izmantotu, un 2) «iekšējā enerģijā», kura ir organisma «iesaldētā» rezerve: Atpūtas laikā «ārējā enerģija» atjaunojas uz «iekšējās» rēķina. «Iekšējā enerģija» atjaunoties nespēj, tā nosaka cilvēka pilnvērtīgās dzīves ilgumu.
H. Selje mācības galvenie trūkumi: 1) absolutizēta hipofīzes-virsnieru sistēmas nozīme un nepietiekami novērtēta nervu sistēmas nozīme. Hipofīze un virsnieres neveido sistēmu, kā uzskatīja H. Selje, bet ir tikai organisma endokrīnās sistēmas daļa. Organisma atbildes reakcijās uz stresoru piedalās arī hipotalāms, epifīze un vēl citi nervu sistēmas veidojumi, arī galvas smadzeņu garoza (psihoemocionālā spriedze sākas tieši ar norisēm garozā); 2) uzskats, ka daudzu slimību iemesls ir MK (iekaisuma hormonu) un GK (pretiekaisuma hormonu) attiecības maiņa. Piemēram, artrītu H. Selje uzskatīja par iekaisuma hormonu uzkrāšanās sekām organismā. Tomēr nereti abu šo hormonu koncentrācija mainās paralēli.
H. Selje galvenais nopelns ir tas, ka viņš 1) pierādīja vispārējo likumību lielo nozīmi patoloģijā, 2) lika pamatus mācībai par organisma nespecifiskajām aizsargreakcijām, 3) radīja mācību par spriedzi, 4) parādīja, ka hipofīzes un virsnieru hormoniem ir |oli svarīga nozīme organisma piemērošanās procesā mainīgajiem apkārtējās vides faktoriem, 5) pamatoja kortikoīdu izmantošanu terapijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru