Daudzu slimību izcelsme, gaita un iznākums lielā mērā ir atkarigs no cilvēka vecuma. Cilvēka organisma attīstībā izšķir divus periodus: prenatālo un postnatālo periodu. Pēdējam savukārt izšķir 3 apakšperiodus: 1) augšanas, 2) brieduma un 3) vecuma (involūcijas) periodu.
Novecošana
Visu organismu dzīves ilgsmam ir noteikta robeža, pēc kuras iestājas nāve. Novecošana — tuvošanās šai robežai — ir organisma funkcionālo spēju progresējoša samazināšanās pēc brieduma sasniegšanas. Tā ir nevis slimība, bet gan normāls bioloģisks process, kura noris pakāpeniskas un lielākoties neatgriezeniskas funkcionālas, bioķīmiskas, psihiskas un morfoloģiskas izmaiņas.
Novecošana ir arī sociāla problēma. Paaugstinoties cilvēka dzīves līmenim un attīstoties medicīnai, samazinās bērnu mirstība, samazinās vai pat pilnīgi izzūd vairākas infekcijas slimības, uzlabojas uzturs un personiskā higiēna. Rezultātā daudzās valstīs cilvēka vidējais dzīves ilgums stipri palielinās. Primitīvajās akmens laikmeta kopienās tas bija 18 gadi, bet viduslaikos — 22—25 gadi. Pagājušajā gadsimtā vidējais dzīves ilgums sasniedza 35 gadus, bet mūsdienās daudzās valstīs tas jau pārsniedz 70 gadus.
Vairākās valstīs mūsdienās pastāv darbaspēka trūkums, bērnu dzimstība nepieaug, tāpēc bieži pagarinās cilvēka aktīvā darba mūžs. Mūsu dienās 45—60 gadu vecumu uzskata par vidusmūžu, 60—75 gadus vecus cilvēkus — par padzīvoj ušiem, 75—90 gadus vecus — par veciem un virs 90 gadu vecuma — par ilgdzīvotājiem. Speciālisti uzskata, ka uzvara pār divām tādām vecumā izplatītām slimībām kā ateroskleroze un ļaundabīgie audzēji varētu cilvēka dzīvi paildzināt vēl par 10—15 gadiem.
Novecošana rada sabiedrībā veselu virkni sociālu, ekonomisku un medicīnisku problēmu. Vecs cilvēks grūtāk piemērojas mainīgajiem apkārtējās vides un darba apstākļiem, viņa darba ražīgums kļūst zemāks, palielinās darba nespējīgo sabiedrības locekļu skaits. Piemēram, Francijā uz katriem 3 strādājošajiem ir 1 darba nespējīgs vecs cilvēks. Ļoti aktuāli kļūst jautājumi par darba nespējīgo veco cilvēku dzīvi un apgādi. Hronisko slimību plašās izplatības dēļ liela daļa veco ļaužu ir ārstniecības iestāžu pacienti. ASV medicīnas statistika liecina, ka 71,6% cilvēku vecumā no 45 līdz 64 gadiem ir viena vai vairākas hroniskas slimības, bet vecumā virs 65 gadiem šis skaitlis pieaug līdz 86%.
Tieši tāpēc intensīvi attīstās gerontoloģija — zinātne, kas pēta cilvēka novecošanas problēmas un veco ļaužu sociālo nozīmi, un geriatrija (gr. gerā — vecs cilvēks, iatreja — dziedināšana) — gerontoloģijas daļ'a, mācība par vecu cilvēku slimībām.
Novecošana
Visu organismu dzīves ilgsmam ir noteikta robeža, pēc kuras iestājas nāve. Novecošana — tuvošanās šai robežai — ir organisma funkcionālo spēju progresējoša samazināšanās pēc brieduma sasniegšanas. Tā ir nevis slimība, bet gan normāls bioloģisks process, kura noris pakāpeniskas un lielākoties neatgriezeniskas funkcionālas, bioķīmiskas, psihiskas un morfoloģiskas izmaiņas.
Novecošana ir arī sociāla problēma. Paaugstinoties cilvēka dzīves līmenim un attīstoties medicīnai, samazinās bērnu mirstība, samazinās vai pat pilnīgi izzūd vairākas infekcijas slimības, uzlabojas uzturs un personiskā higiēna. Rezultātā daudzās valstīs cilvēka vidējais dzīves ilgums stipri palielinās. Primitīvajās akmens laikmeta kopienās tas bija 18 gadi, bet viduslaikos — 22—25 gadi. Pagājušajā gadsimtā vidējais dzīves ilgums sasniedza 35 gadus, bet mūsdienās daudzās valstīs tas jau pārsniedz 70 gadus.
Vairākās valstīs mūsdienās pastāv darbaspēka trūkums, bērnu dzimstība nepieaug, tāpēc bieži pagarinās cilvēka aktīvā darba mūžs. Mūsu dienās 45—60 gadu vecumu uzskata par vidusmūžu, 60—75 gadus vecus cilvēkus — par padzīvoj ušiem, 75—90 gadus vecus — par veciem un virs 90 gadu vecuma — par ilgdzīvotājiem. Speciālisti uzskata, ka uzvara pār divām tādām vecumā izplatītām slimībām kā ateroskleroze un ļaundabīgie audzēji varētu cilvēka dzīvi paildzināt vēl par 10—15 gadiem.
Novecošana rada sabiedrībā veselu virkni sociālu, ekonomisku un medicīnisku problēmu. Vecs cilvēks grūtāk piemērojas mainīgajiem apkārtējās vides un darba apstākļiem, viņa darba ražīgums kļūst zemāks, palielinās darba nespējīgo sabiedrības locekļu skaits. Piemēram, Francijā uz katriem 3 strādājošajiem ir 1 darba nespējīgs vecs cilvēks. Ļoti aktuāli kļūst jautājumi par darba nespējīgo veco cilvēku dzīvi un apgādi. Hronisko slimību plašās izplatības dēļ liela daļa veco ļaužu ir ārstniecības iestāžu pacienti. ASV medicīnas statistika liecina, ka 71,6% cilvēku vecumā no 45 līdz 64 gadiem ir viena vai vairākas hroniskas slimības, bet vecumā virs 65 gadiem šis skaitlis pieaug līdz 86%.
Tieši tāpēc intensīvi attīstās gerontoloģija — zinātne, kas pēta cilvēka novecošanas problēmas un veco ļaužu sociālo nozīmi, un geriatrija (gr. gerā — vecs cilvēks, iatreja — dziedināšana) — gerontoloģijas daļ'a, mācība par vecu cilvēku slimībām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru