Novecošanas problēmas un cīņas iespējas pret novecošanu cilvēkus interesē jau ļoti sen, šiem jautājumiem veltīts daudz leģendu. Neraugoties uz daudzajiem faktiem, arī šodien uz minētajiem jautājumiem vēl nav viennozīmīgas atbildes.
Atbilstoši sava laika zinātnes attīstības līmenim novecošanas problēmas pētīja I. Mečņikovs, A. Bogomoļecs, Ružička (Cehoslovakija) u. c.
Daudzi autori novecošanu izskaidro ar endokrīnās sistēmas funkciju pavājināšanos. Taču vieni uzskata, ka dzimumdziedzeru funkcija vecumā pavājinās, citi —, ka pastiprinās. Turklāt būtiska nozīme tiek piedēvēta vairogdziedzera, hipofīzes un virsniemi funkciju traucējumiem. Daži autori uzsver novecošanas iekšējos cēloņus — centrālā homeostāzes regulatora hipotalāma uzbudināmības paaugstināšanos. Vēl citi autori galveno nozīmi piešķir dažādo organisma struktūru bojājumiem, kas pavairojas laika gaitā (mutāciju hipotēze, olbaltumvielu sintēzes kļūdu teorija u. c.). Piemēram, postmitotiskās šūnas (neironi, somatiskās muskulatūras šūnas) pieaugušā organismā nespēj dalīties un reģenerēt. To bojājumi izraisa attiecīgo organisma sistēmu darbības traucējumus. Tiek bojātas arī šūnas, kas organismā nepārtraukti dalās, un rezultātā mainās audu reģenerācijas spēja.
Mūsu dienās saskaņā ar novecošanas ģenētisko teoriju cilvēka caurmēra dzīves ilgums un katra indivīda dzīves ilgums ir atkarīgs kā no organisma genotipa, tā arī no ārējās vides apstākļiem. Noskaidrots, ka cilvēka fibroblastu un arī dažu citu šūnu dzīves ilgums audu kultūrā ir apgriezti proporcionāls donora vecumam. Dzīvniekiem, kuru dzīves ilgums ir dažāds, atšķiras arī fibroblastu dzīves ilgums audu kultūrā. Sāda veida novērojumi apstiprināja hipotēzi, ka organisma šūnu genotipā ir savdabīgs «hronometrs», kas nosaka laika periodu no dzimšanas līdz nāvei. Dažādu sugu zīdītāju dzīves ilgums būtiski atšķiras, piemēram, pelei un žurkai 2—3 gadi ir liels vecums, sunim — spēka gadi, cilvēkam — tikai bērnība. Organisma dažādo struktūru bojājumi dzīves laikā it kā uzslāņojas indivīda attīstības ģenētiskajai programmai.
No dažādiem patogēnajiem faktoriem, kas darbojas uz organismu, novecošanā sevišķa nozīme ir tiešai ietekmei uz organisma molekulām. Sāda ietekme piemīt, piemēram, temperatūras un pH izmaiņām, radioaktīvajam starojumam. Turklāt vissmagākās sekas ir DNS struktūras neatgriezeniskiem bojājumiem; to rezultātā var tikt izolēti aktīvie operoni, samazināties šūnas specifiskā funkcija un dalīšanās spēja, šūna var pat iet bojā, tās klons — pilnīgi izzust. Tomēr dzīves laikā visas organisma šūnas nebūt neizmanto savas funkcionālās rezerves, organisma dzīves beigas nosaka dzīvībai nepieciešamo šūnu funkciju izbeigšanās.
Atbilstoši sava laika zinātnes attīstības līmenim novecošanas problēmas pētīja I. Mečņikovs, A. Bogomoļecs, Ružička (Cehoslovakija) u. c.
Daudzi autori novecošanu izskaidro ar endokrīnās sistēmas funkciju pavājināšanos. Taču vieni uzskata, ka dzimumdziedzeru funkcija vecumā pavājinās, citi —, ka pastiprinās. Turklāt būtiska nozīme tiek piedēvēta vairogdziedzera, hipofīzes un virsniemi funkciju traucējumiem. Daži autori uzsver novecošanas iekšējos cēloņus — centrālā homeostāzes regulatora hipotalāma uzbudināmības paaugstināšanos. Vēl citi autori galveno nozīmi piešķir dažādo organisma struktūru bojājumiem, kas pavairojas laika gaitā (mutāciju hipotēze, olbaltumvielu sintēzes kļūdu teorija u. c.). Piemēram, postmitotiskās šūnas (neironi, somatiskās muskulatūras šūnas) pieaugušā organismā nespēj dalīties un reģenerēt. To bojājumi izraisa attiecīgo organisma sistēmu darbības traucējumus. Tiek bojātas arī šūnas, kas organismā nepārtraukti dalās, un rezultātā mainās audu reģenerācijas spēja.
Mūsu dienās saskaņā ar novecošanas ģenētisko teoriju cilvēka caurmēra dzīves ilgums un katra indivīda dzīves ilgums ir atkarīgs kā no organisma genotipa, tā arī no ārējās vides apstākļiem. Noskaidrots, ka cilvēka fibroblastu un arī dažu citu šūnu dzīves ilgums audu kultūrā ir apgriezti proporcionāls donora vecumam. Dzīvniekiem, kuru dzīves ilgums ir dažāds, atšķiras arī fibroblastu dzīves ilgums audu kultūrā. Sāda veida novērojumi apstiprināja hipotēzi, ka organisma šūnu genotipā ir savdabīgs «hronometrs», kas nosaka laika periodu no dzimšanas līdz nāvei. Dažādu sugu zīdītāju dzīves ilgums būtiski atšķiras, piemēram, pelei un žurkai 2—3 gadi ir liels vecums, sunim — spēka gadi, cilvēkam — tikai bērnība. Organisma dažādo struktūru bojājumi dzīves laikā it kā uzslāņojas indivīda attīstības ģenētiskajai programmai.
No dažādiem patogēnajiem faktoriem, kas darbojas uz organismu, novecošanā sevišķa nozīme ir tiešai ietekmei uz organisma molekulām. Sāda ietekme piemīt, piemēram, temperatūras un pH izmaiņām, radioaktīvajam starojumam. Turklāt vissmagākās sekas ir DNS struktūras neatgriezeniskiem bojājumiem; to rezultātā var tikt izolēti aktīvie operoni, samazināties šūnas specifiskā funkcija un dalīšanās spēja, šūna var pat iet bojā, tās klons — pilnīgi izzust. Tomēr dzīves laikā visas organisma šūnas nebūt neizmanto savas funkcionālās rezerves, organisma dzīves beigas nosaka dzīvībai nepieciešamo šūnu funkciju izbeigšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru