Vairākums organisma funkciju savu maksimālo intensitāti sasniedz, kad cilvēkam ir 20—30 gadi. Pēc tam šī intensitāte samazinās. Dažu funkciju involūcija ievērojami pieaug pēc 50—60 gadu vecuma.
Bioloģiskā ziņā vecumam raksturīgas divas savā starpā cieši saistītas vispārējas pazīmes: 1) samazinās organisma piemērošanās spējas apkārtējai videi un 2) pieaug nāves varbūtība. Vairums cilvēku gan nemirst tieši no vecuma, bet gan dažādu slimību rezultātā, kuras progresē vecā, novājinātā organismā.
Gadiem ejot, mainās visas organisma sistēmas un orgāni — kā izpildošie, tā arī regulējošie. Uzskata, ka primārie novecošanas mehānismi ir molekulāras pārmaiņas, kuru dēļ tiek traucēta šūnu funkcija, kas savukārt izraisa orgānu un audu darbības traucējumus. Novecojot pakāpeniski mainās šūnu izvietojums orgānā, samazinās aktīvo parenhīmas šūnu skaits, pieaug saistaudu tilpums. Palikušo aktīvo šūnu elementu funkcionālā slodze palielinās, taču bieži arī tajos ir sākušās vecuma pārmaiņas: pavājinās audu vielmaiņas intensitāte, arī olbaltumvielu sintēzē un enerģijas veidošanās, intracelulāro struktūru atjaunošanās spēja, kļūst lēnāka reakcija uz kairinātāju, samazinās šūnu dalīšanās temps.
Novecošanas procesā audi zaudē ūdeni, notiek savdabīga «organisma izžūšana». Jaundzimušā organismā ūdens ir 74%, 35 gadus veca cilvēka organismā — 60%, bet veca cilvēka organismā (pēc 60 gadu vecuma) — tikai 52%. Daudzos audos pieaug nātrija, hlora un kalcija saturs, bet kālija, magnija un fosfora saturs samazinās. Asinīs palielinās holesterīna daudzums. Mainās arī attiecība starp saistaudu galveno struktūru makromolekulām — samazinās elastīgo šķiedru skaits un pieaug kolagēno šķiedru struktūras stabilitāte. Sādi apstākļi veicina aterosklerozes attīstību. Ar kolagēno struktūru pārmaiņām ir saistīti skeleta bojājumi. Kaulaudu mineralizācija un struktūra ir traucēta, kaulu kompaktā un porainā viela atrofējas. Kauli kļūst trausli, deformējas. Žokļu izmēri samazinās, zobi izkrīt. Pavājinās arī saistaudu reparatīvā funkcija. Saistaudu reģenerācija brūcē, lūzuma un citu bojājumu vietās vecumā noris sliktāk nekā jaunībā. Vecam cilvēkam muskulatūras spēks samazinās, āda kļūst plāna un zaudē elastību, veidojas krunkas. Mati nosirmo, rodas plikpaurība. Pavājinās redze un dzirde.
Tātad vecuma pazīmes izpaužas visos organisma līmeņos — molekulārajā, šūnu, audu, orgānu, sistēmu un organisma līmenī. Organisma līmenī vecuma pārmaiņas nereti ir tik raksturīgas, ka cilvēka vecumu var noteikt pēc viņa ārējā izskata. Vecumam raksturīga ķermeņa izmēru, masas un auguma samazināšanās un iekšējo orgānu atrofija. Visvairāk samazinās ķermeņa garums, turklāt augšstilbs saīsinās vairāk nekā augšdelms, bet apakšdelms — vairāk nekā apakšstilbs.
Nervu sistēma. Novecošanas gaitā samazinās nervu šūnu skaits, bet pavairojas glijas elementi. Samazinās impulsu vadīšanas ātrums un mediatoru sintēze. Pakāpeniski sāk izpausties augstākās neirālās darbības traucējumi — pavājinās atmiņa, samazinās domāšanas ātrums, radošā aktivitāte un iegaumēšanas spējas, mainās pat uzvedība.
Vispirms cieš augstāk organizētās funkcijas, perifērie orgāni un audi vēl funkcionē normāli, bet centrs savu funkciju vairs nespēj veikt. Daudzi geriatri CNS funkciju uzskata par galveno novecošanas kritēriju. Viņi uzsver, ka cilvēks ir vecs tad, kad viņš jūtas vecs, kad viņam nav nākotnes plānu, kad viņš sūdzas par citiem, nepriecājas par bērniem un mīlētājiem. Novecošanas gaitā pavājinās kavēšanas procesi — vecu cilvēku ir vieglāk uztraukt; šķērsojot ielu, pa kuru brauc mašīna, vecs cilvēks bieži vien neapstājas, bet gan turpina savu ceļu, dažkārt pat skriešus. Turpretī virkne rutīno spēju (veselais saprāts, kopējais zināšanu līmenis, vārdu krājums) ar gadiem mainās samērā maz. Sevišķa nozīme ir to smadzeņu struktūru (retikulārā formācija, hipotalāms, limbiskā sistēma) novecošanai, kuras regulē iekšējo orgānu funkcijas un nosaka homeostāzi. No šo struktūru funkcijas lielā mērā ir atkarīgs asinsvadu tonuss un endokrīnas sistēmas funkcija. Vecums ietekmē ari nervu sistēmas slimības — dominē asinsvadu, atrofiskās un deģeneratīvās slimības.
Endokrīnā sistēma. Ievērojami pavājinās dzimumdziedzeru funkcija, iestājas savstarpējās regulācijas traucējumi starp hipofīzi, vairogdziedzeri, virsnierēm un aizkuņģa dziedzeri, kā arī starp endokrīno dziedzeri un izpildorgānu. Piemēram, samazinoties hormona daudzumam, nereti pieaug izpildorgāna jutība pret hormonu vai arī — otrādi — pēc atgriezeniskās saites principa samazinās hipofizes jutība pret hormona kavējošo ietekmi.
Sirds un asinsvadu sistēma. Sirds kambaru kontrakciju spēks, kā arī sistoles un minūtes tilpums samazinās. Lielā vecumā sirdsdarbības frekvence var samazināties līdz 40—60 reizēm minūtē, asins plūsma kļūst lēnāka. Progresējot aterosklerozei, asinsvadi kļūst rigīdi, mazāk elastīgi, tāpēc asinsvadu perifērā pretestība un arteriālais spiediens parasti palielinās. Miokarda hipertrofijas spējas ir samazinātas, tāpēc sirdij ir grūti veikt pastiprināto slodzi.
Klīnisko rādītāju lielums vecam un jaunam cilvēkam var būt vienāds, bet procesi, kas to nosaka, pavisam atšķirīgi. Piemēram, arteriālā spiediena augstumu pieaugušam cilvēkam determinē spēcīga sirds sistole, bet vecumā — palielināta perifēro asinsvadu pretestība.
Citu organisma sistēmu funkcijas. Plaušu vitālā kapacitāte samazinās, bet atlieku tilpums palielinās. Nereti attīstās plaušu emfizēma. Samazinās arī patērētā skābekļa un izdalītās ogļskābās gāzes daudzums.
Kuņģa un zarnu gļotāda pakāpeniski atrofējas, samazinās HC1 un enzīmu izdale, pavājinās siekalu dziedzeru un aizkuņģa dziedzera funkcija. Rezultātā iestājas olbaltumvielu sagremošanas un uzsūkšanas traucējumi. Uzkrājas olbaltumvielu, arī enzīmu, molekulas, kuru fizikāli ķīmiskās un funkcionālās īpašības ir pārveidojušās patogēno aģentu ietekmē.
Nierēs attīstās skleroze un ieaug saistaudi, urīna filtrācija pavājinās.
Asinsrades orgānu reģenerācijas spēja samazinās.
Aizsargfunkcija. Cilvēkam novecojot, organisma aizsargfunkcija pavājinās: 1) samazinās organisma rezistence pret infekcijas slimībām un 2) pavājinās imunoloģiskās reakcijas un imunoloģiskās uzraudzības funkcijas. Rezultātā veca cilvēka organismā rodas labvēlīgāki apstākļi malignizējušos šūnu eksistencei nekā jauna cilvēka organismā, ļaundabīgo audzēju biežums pieaug. Biežāk sastopamas arī autoimūnās slimības. Pastāv hipotēze, ka autoimūnās reakcijas veicina cilvēka novecošanu. Vecu cilvēku audos ir atrasti antigeni, kurus atrod vairāku vīrusu slimību gadījumos, tāpēc uzskata, ka ari hroniska vīrusu infekcija ir nozīmīga novecošanas norisē.
Arī slimības veciem cilvēkiem ir citādas nekā jauniem, piemēram, pneimonijas, miokarda infarkta un akūta vēdera norise ir vairāk slēpta. Pavājinoties organisma aizsargfunkcijai, vecumā nereti izpaužas slimības, ar kurām cilvēks slimojis jaunībā, piemēram, tuberkuloze. PSRS MZA Gerontoloģijas institūta novērojumi liecina, ka slimniekam pēc 60 gadu vecuma caurmērā ir 5,5 diagnozes. Šādu pacientu dažkārt salīdzina ar leduskalnu — pirmoreiz ierodoties pie ārsta, gados vecajam slimniekam konstatē tikai apmēram 1/6, no viņa slimībām.
Paralēli novecošanai norit arī organisma piemērošanās jaunajiem apstākļiem. Iepriekš jau minējām, ka, pavājinoties iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkcijai, pieaug orgānu jutība pret hormoniem. Iekšējos orgānos līdzīga aina vērojama attiecībā uz nervu mediatoriem. Arī farmakoloģiskie preparāti uz vecu cilvēku iedarbojas citādi. Iekšējo orgānu jutība pret medikamentiem ir paaugstināta, tie uzsūcas lēnām un lēnām arī izdalās. Tāpēc, lai nerastos intoksikācija, medikamentus precīzi dozē, terapiju uzsāk un nobeidz pakāpeniski, masīvas terapijas vietā cenšas ordinēt racionālu medikamentozu terapiju.
Tātad novecošana ir nevis vienkāršas funkcionālas un strukturālas pārmaiņas, bet gan sarežģīts un daudzveidīgs process.
Apskatītās organisma sistēmu funkciju dažādās pārmaiņas nenotiek vienlaicīgi un visiem cilvēkiem nav vienādi stipras. Vieniem tās noris ātri (priekšlaicīga novecošana), citiem — lēni (ilgdzīvotāji).
Sastop ari t. s. p r o g e r i j u — priekšlaicīgu novecošanu ar ātru nosirmošanu, plikpaurību, ādas elastības zudumu, kataraktu, osteoporozi un citām pazīmēm. Dažas progerijas formas sākas jau jaundzimušajam, tām raksturīgi garīgās un iekšējo orgānu attīstības traucējumi, un bērns parasti iet bojā 10 gadu laikā. Citas progerijas formas attīstās pieaugušajiem. Progerijas etioloģija un patoģenēze ir neskaidra. Domā, ka bērnu progerijas cēlonis varētu būt mātes limfocītu iekļūšana (caur placentu) augļa organismā; tā rezultātā bērna organismā attīstās līdzīgs process kā transplantāta reakcijai pret saimnieku (sk. organisma reaktivitātes nozīmi patoloģijā). Savukārt pieaugušo cilvēku progeriju uzskata par nelabvēlīgu ārējās vides faktoru (uzturvielu trūkums, jonizējošā radiācija) darbības rezultātu uz organismu nelabvēlīgas pārmantotības un endokrīno traucējumu apstākļos.
Vispār lēnāk noveco darbīgi ļaudis, kuriem ir plašs interešu loks.
Bioloģiskā ziņā vecumam raksturīgas divas savā starpā cieši saistītas vispārējas pazīmes: 1) samazinās organisma piemērošanās spējas apkārtējai videi un 2) pieaug nāves varbūtība. Vairums cilvēku gan nemirst tieši no vecuma, bet gan dažādu slimību rezultātā, kuras progresē vecā, novājinātā organismā.
Gadiem ejot, mainās visas organisma sistēmas un orgāni — kā izpildošie, tā arī regulējošie. Uzskata, ka primārie novecošanas mehānismi ir molekulāras pārmaiņas, kuru dēļ tiek traucēta šūnu funkcija, kas savukārt izraisa orgānu un audu darbības traucējumus. Novecojot pakāpeniski mainās šūnu izvietojums orgānā, samazinās aktīvo parenhīmas šūnu skaits, pieaug saistaudu tilpums. Palikušo aktīvo šūnu elementu funkcionālā slodze palielinās, taču bieži arī tajos ir sākušās vecuma pārmaiņas: pavājinās audu vielmaiņas intensitāte, arī olbaltumvielu sintēzē un enerģijas veidošanās, intracelulāro struktūru atjaunošanās spēja, kļūst lēnāka reakcija uz kairinātāju, samazinās šūnu dalīšanās temps.
Novecošanas procesā audi zaudē ūdeni, notiek savdabīga «organisma izžūšana». Jaundzimušā organismā ūdens ir 74%, 35 gadus veca cilvēka organismā — 60%, bet veca cilvēka organismā (pēc 60 gadu vecuma) — tikai 52%. Daudzos audos pieaug nātrija, hlora un kalcija saturs, bet kālija, magnija un fosfora saturs samazinās. Asinīs palielinās holesterīna daudzums. Mainās arī attiecība starp saistaudu galveno struktūru makromolekulām — samazinās elastīgo šķiedru skaits un pieaug kolagēno šķiedru struktūras stabilitāte. Sādi apstākļi veicina aterosklerozes attīstību. Ar kolagēno struktūru pārmaiņām ir saistīti skeleta bojājumi. Kaulaudu mineralizācija un struktūra ir traucēta, kaulu kompaktā un porainā viela atrofējas. Kauli kļūst trausli, deformējas. Žokļu izmēri samazinās, zobi izkrīt. Pavājinās arī saistaudu reparatīvā funkcija. Saistaudu reģenerācija brūcē, lūzuma un citu bojājumu vietās vecumā noris sliktāk nekā jaunībā. Vecam cilvēkam muskulatūras spēks samazinās, āda kļūst plāna un zaudē elastību, veidojas krunkas. Mati nosirmo, rodas plikpaurība. Pavājinās redze un dzirde.
Tātad vecuma pazīmes izpaužas visos organisma līmeņos — molekulārajā, šūnu, audu, orgānu, sistēmu un organisma līmenī. Organisma līmenī vecuma pārmaiņas nereti ir tik raksturīgas, ka cilvēka vecumu var noteikt pēc viņa ārējā izskata. Vecumam raksturīga ķermeņa izmēru, masas un auguma samazināšanās un iekšējo orgānu atrofija. Visvairāk samazinās ķermeņa garums, turklāt augšstilbs saīsinās vairāk nekā augšdelms, bet apakšdelms — vairāk nekā apakšstilbs.
Nervu sistēma. Novecošanas gaitā samazinās nervu šūnu skaits, bet pavairojas glijas elementi. Samazinās impulsu vadīšanas ātrums un mediatoru sintēze. Pakāpeniski sāk izpausties augstākās neirālās darbības traucējumi — pavājinās atmiņa, samazinās domāšanas ātrums, radošā aktivitāte un iegaumēšanas spējas, mainās pat uzvedība.
Vispirms cieš augstāk organizētās funkcijas, perifērie orgāni un audi vēl funkcionē normāli, bet centrs savu funkciju vairs nespēj veikt. Daudzi geriatri CNS funkciju uzskata par galveno novecošanas kritēriju. Viņi uzsver, ka cilvēks ir vecs tad, kad viņš jūtas vecs, kad viņam nav nākotnes plānu, kad viņš sūdzas par citiem, nepriecājas par bērniem un mīlētājiem. Novecošanas gaitā pavājinās kavēšanas procesi — vecu cilvēku ir vieglāk uztraukt; šķērsojot ielu, pa kuru brauc mašīna, vecs cilvēks bieži vien neapstājas, bet gan turpina savu ceļu, dažkārt pat skriešus. Turpretī virkne rutīno spēju (veselais saprāts, kopējais zināšanu līmenis, vārdu krājums) ar gadiem mainās samērā maz. Sevišķa nozīme ir to smadzeņu struktūru (retikulārā formācija, hipotalāms, limbiskā sistēma) novecošanai, kuras regulē iekšējo orgānu funkcijas un nosaka homeostāzi. No šo struktūru funkcijas lielā mērā ir atkarīgs asinsvadu tonuss un endokrīnas sistēmas funkcija. Vecums ietekmē ari nervu sistēmas slimības — dominē asinsvadu, atrofiskās un deģeneratīvās slimības.
Endokrīnā sistēma. Ievērojami pavājinās dzimumdziedzeru funkcija, iestājas savstarpējās regulācijas traucējumi starp hipofīzi, vairogdziedzeri, virsnierēm un aizkuņģa dziedzeri, kā arī starp endokrīno dziedzeri un izpildorgānu. Piemēram, samazinoties hormona daudzumam, nereti pieaug izpildorgāna jutība pret hormonu vai arī — otrādi — pēc atgriezeniskās saites principa samazinās hipofizes jutība pret hormona kavējošo ietekmi.
Sirds un asinsvadu sistēma. Sirds kambaru kontrakciju spēks, kā arī sistoles un minūtes tilpums samazinās. Lielā vecumā sirdsdarbības frekvence var samazināties līdz 40—60 reizēm minūtē, asins plūsma kļūst lēnāka. Progresējot aterosklerozei, asinsvadi kļūst rigīdi, mazāk elastīgi, tāpēc asinsvadu perifērā pretestība un arteriālais spiediens parasti palielinās. Miokarda hipertrofijas spējas ir samazinātas, tāpēc sirdij ir grūti veikt pastiprināto slodzi.
Klīnisko rādītāju lielums vecam un jaunam cilvēkam var būt vienāds, bet procesi, kas to nosaka, pavisam atšķirīgi. Piemēram, arteriālā spiediena augstumu pieaugušam cilvēkam determinē spēcīga sirds sistole, bet vecumā — palielināta perifēro asinsvadu pretestība.
Citu organisma sistēmu funkcijas. Plaušu vitālā kapacitāte samazinās, bet atlieku tilpums palielinās. Nereti attīstās plaušu emfizēma. Samazinās arī patērētā skābekļa un izdalītās ogļskābās gāzes daudzums.
Kuņģa un zarnu gļotāda pakāpeniski atrofējas, samazinās HC1 un enzīmu izdale, pavājinās siekalu dziedzeru un aizkuņģa dziedzera funkcija. Rezultātā iestājas olbaltumvielu sagremošanas un uzsūkšanas traucējumi. Uzkrājas olbaltumvielu, arī enzīmu, molekulas, kuru fizikāli ķīmiskās un funkcionālās īpašības ir pārveidojušās patogēno aģentu ietekmē.
Nierēs attīstās skleroze un ieaug saistaudi, urīna filtrācija pavājinās.
Asinsrades orgānu reģenerācijas spēja samazinās.
Aizsargfunkcija. Cilvēkam novecojot, organisma aizsargfunkcija pavājinās: 1) samazinās organisma rezistence pret infekcijas slimībām un 2) pavājinās imunoloģiskās reakcijas un imunoloģiskās uzraudzības funkcijas. Rezultātā veca cilvēka organismā rodas labvēlīgāki apstākļi malignizējušos šūnu eksistencei nekā jauna cilvēka organismā, ļaundabīgo audzēju biežums pieaug. Biežāk sastopamas arī autoimūnās slimības. Pastāv hipotēze, ka autoimūnās reakcijas veicina cilvēka novecošanu. Vecu cilvēku audos ir atrasti antigeni, kurus atrod vairāku vīrusu slimību gadījumos, tāpēc uzskata, ka ari hroniska vīrusu infekcija ir nozīmīga novecošanas norisē.
Arī slimības veciem cilvēkiem ir citādas nekā jauniem, piemēram, pneimonijas, miokarda infarkta un akūta vēdera norise ir vairāk slēpta. Pavājinoties organisma aizsargfunkcijai, vecumā nereti izpaužas slimības, ar kurām cilvēks slimojis jaunībā, piemēram, tuberkuloze. PSRS MZA Gerontoloģijas institūta novērojumi liecina, ka slimniekam pēc 60 gadu vecuma caurmērā ir 5,5 diagnozes. Šādu pacientu dažkārt salīdzina ar leduskalnu — pirmoreiz ierodoties pie ārsta, gados vecajam slimniekam konstatē tikai apmēram 1/6, no viņa slimībām.
Paralēli novecošanai norit arī organisma piemērošanās jaunajiem apstākļiem. Iepriekš jau minējām, ka, pavājinoties iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkcijai, pieaug orgānu jutība pret hormoniem. Iekšējos orgānos līdzīga aina vērojama attiecībā uz nervu mediatoriem. Arī farmakoloģiskie preparāti uz vecu cilvēku iedarbojas citādi. Iekšējo orgānu jutība pret medikamentiem ir paaugstināta, tie uzsūcas lēnām un lēnām arī izdalās. Tāpēc, lai nerastos intoksikācija, medikamentus precīzi dozē, terapiju uzsāk un nobeidz pakāpeniski, masīvas terapijas vietā cenšas ordinēt racionālu medikamentozu terapiju.
Tātad novecošana ir nevis vienkāršas funkcionālas un strukturālas pārmaiņas, bet gan sarežģīts un daudzveidīgs process.
Apskatītās organisma sistēmu funkciju dažādās pārmaiņas nenotiek vienlaicīgi un visiem cilvēkiem nav vienādi stipras. Vieniem tās noris ātri (priekšlaicīga novecošana), citiem — lēni (ilgdzīvotāji).
Sastop ari t. s. p r o g e r i j u — priekšlaicīgu novecošanu ar ātru nosirmošanu, plikpaurību, ādas elastības zudumu, kataraktu, osteoporozi un citām pazīmēm. Dažas progerijas formas sākas jau jaundzimušajam, tām raksturīgi garīgās un iekšējo orgānu attīstības traucējumi, un bērns parasti iet bojā 10 gadu laikā. Citas progerijas formas attīstās pieaugušajiem. Progerijas etioloģija un patoģenēze ir neskaidra. Domā, ka bērnu progerijas cēlonis varētu būt mātes limfocītu iekļūšana (caur placentu) augļa organismā; tā rezultātā bērna organismā attīstās līdzīgs process kā transplantāta reakcijai pret saimnieku (sk. organisma reaktivitātes nozīmi patoloģijā). Savukārt pieaugušo cilvēku progeriju uzskata par nelabvēlīgu ārējās vides faktoru (uzturvielu trūkums, jonizējošā radiācija) darbības rezultātu uz organismu nelabvēlīgas pārmantotības un endokrīno traucējumu apstākļos.
Vispār lēnāk noveco darbīgi ļaudis, kuriem ir plašs interešu loks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru