Reaktivitāte (lat. reactio — pretdarbība) ir organisma spēja noteiktā veidā atbildēt uz apkārtējās vides faktoru iedarbību. Tā ir tikpat svarīga organisma īpašība kā augšana, vairošanās utt. Cilvēka reaktivitātes izmaiņām galvenokārt ir aizsardzības un piemērošanās raksturs.
Reaktivitātes veidu iedalījums
Bioloģiskā (sugas, primārā) reaktivitāte. Katrai sugai raksturīgie reaktivitātes mehānismi evolūcijas gaitā ir kļuvuši sarežģītāki. Zemākiem dzīvniekiem reaktivitātes īpatnības ir saistītas tikai ar vielmaiņas intensitātes maiņu, bet cilvēkam tā ir sarežģīta funkcija, kuras veidošanās procesā svarīga nozīme ir kā pārmantotībai, tā arī CNS darbības tipam, endokrīnai sistēmai, sociāliem faktoriem, uzturam utt. Cilvēka organisma reaktivitāte ir sociāli noteikta. Cilvēka uzvedība būtiski atšķiras no dzīvnieka uzvedības noteiktā vidē.
Bioloģiskā reaktivitāte izpaužas organisma aizsardzības un piemērošanās reakcijās, atbildot uz sugai parastiem (adekvātiem) ārējās vides kairinājumiem. Sī reaktivitāte ir vērsta uz sugas un katra tās īpatņa saglabāšanu. Slimības, kuras raksturīgas vienai sugai, var neizpausties citas sugas pārstāvjiem. Cilvēki slimo ar aterosklerozi, hipertonisko slimību, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību, malāriju, sifilisu, gonoreju, bet neslimo, piemēram, ar suņu mēri. Autoimūnās slimības raksturīgas tikai siltasiņu organismiem, galvenokārt zīdītājiem.
Vienas sugas robežās organisma reaktivitāte ir atkarīga no vecuma.
Vecuma reaktivitāte (sk. arī vecuma nozīmi patoloģijā un novecošanu). Reaģējot uz kairinātājiem, katram vecumam raksturīgas noteiktas īpatnības. Izšķir jaundzimušo, bērnu, dzimumbrieduma un vecuma slimības. Visaugstākā ir pieauguša cilvēka organisma reaktivitāte. Bērnībā un vecumā tā ir kvalitatīvi atšķirīga, kā arī vājāka. Agrā bērna vecumā nervu sistēma un organisma barjersistēmas vel nav attīstītas pilnīgi. Jaundzimušie ir mazāk uzņēmīgi pret dažām bērnu infekcijām (masalas, šarlaks) nekā 6—12 mēnešus veci bērni. Jaundzimušais no mātes ir saņēmis antivielas, taču 6—12 mēnešu vecumā tās izzūd, bet pilnvērtīgi sintezēt antivielas organisms vēl nespēj. Tāpēc 1—2 gadus veci bērni ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijām.
Vecumā nervu sistēmas reaktivitāte, barjersistēmu funkcijas, T un B limfocītu un mononukleāro makrofāgu sistēmas (MMS) aktivitāte pavājinās un organisma uzņēmība pret infekcijām atkal pieaug. Veci cilvēki biežāk slimo ar ādas un gļotādu strutainu iekaisumu, bronhopneimoniju, vīrusu infekcijām un citām slimībām.
Vienas sugas un vecuma ietvaros organisma reaktivitāte ir atkarīga no dzimuma.
Dzimuma reaktivitāte. Vairāku slimību biežums sievietēm un vīriešiem atšķiras (13. att.). Vīrieši biežāk slimo ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību, kuņģa un plaušu vēzi, hemofiliju, bet sievietes — ar žults izvadceļu slimībām, kāksli u. c. Sievietes organisma reaktivitāti ietekmē menstruālais cikls, grūtniecība. Sievietes ir izturīgākas pret asins zaudējumu, hipoksiju, badošanos.
Konstitucionālā reaktivitāte. Slimību biežums nereti ir atkarīgs arī no cilvēka konstitūcijas tipa (sk. konstitūcijas lomu patoloģijā). Piemēram, astēniķi biežāk slimo ar tuberkulozi, hiperstēniķi — ar sirds slimībām utt.
Individuālā reaktivitāte. Viena konstitūcijas tipa ietvaros katra organisma individuālo reaktivitāti nosaka suga, vecums, dzimums, viņa unikālais genotips, kā arī dzīves apstākļi, uzturs un citi ārējās vides apstākļi. Kaitīgajam aģentam, piemēram, gripas vīrusam, iedarbojoties uz veselu cilvēku grupu, visiem indivīdiem nebūt neattīstās vienādas pārmaiņas: daļai cilvēku slimība norit smagi, daļai — vieglāk, bet daļa vispār neslimo, kaut arī gripas vīruss atrodas viņu organismā.
Individuālo reaktivitāti iedala neimunogēnajā un imunogēnajā reaktivitātē.
Neimunogēnā reaktivitāte attīstās, organismam atbildot uz jebkuru kairinātāju no piecām etioloģisko kairinātāju grupām, ja šim kairinātājam, nav antigēna īpašības un tāpēc pret to neveidojas imunoloģiska atbildes reakcija. Neimunogēnas reaktivitātes izpausme ir, piemēram, ķermeņa temperatūras paaugstināšanās un iekaisuma tūska neatkarīgi no tā, vai šīs reakcijas izraisa infekciozi vai neinfekciozi aģenti. Ja aģentam, kas izraisa, piemēram, temperatūras paaugstināšanos, piemīt arī antigēna īpašības, tad tas papildus izraisa arī imunogēnās reaktivitātes reakcijas. Tieši tāpēc reaktivitātes iedalījums imunogēnajā un neimunogēnajā ir nosacīts.
Imunogēnā reaktivitāte ir organisma spēja veikt specifisku imunoloģisko atbildes reakciju. Sis reaktivitātes veids ietver 1) pretinfekcijas imunitāti, 2) transplantācijas imunitāti, 3) bioloģiskās nesaderības reakcijas starp māti un augli, 4) alerģiskās un autoimūnās slimības. Organisma imunodeficīta stāvokļi ir imunogēnās reaktivitātes traucējums.
Imunitāte ir organisma aizsargfunkcija pret antigēniem — dzīviem ķermeņiem un vielām, kas sevī nes svešas ģenētiskās' informācijas pazīmes. Senajā Romā par imūniem sauca cilvēkus, kas bija atbrīvoti no nodokļu maksāšanas. Vēlāk par imūniem sāka saukt arī ļaudis, kuri bija pārslimojuši lipīgās slimības un ar tām atkārtoti nesaslima. Šos cilvēkus holeras, mēra un citu epidēmiju laikā izmantoja slimnieku kopšanai.
Tātad pārmantotība nodrošina individuālo pazīmju saglabāšanos no paaudzes paaudzē, bet imunitāte palīdz saglabāties katram Indivīdam viņa dzīves laikā, tā saglabā organisma bioloģiskās īpatnības ontoģenēzē.
Ja imunogēnā reaktivitāte ir attīstījusies evolūcijas procesā un nodrošina organisma aizsargfunkciju, runā par fizioloģisko reaktivitāti, bet, ja tā piedalās slimības mehānisma veidošanā, — par patoloģisko reaktivitāti. Pirmo dažkārt sauc arī par normālo reaktivitāti, bet otro — par imūnpatoloģiju.
Fizioloģiskai imunogēnai reaktivitātei raksturīgas ir adekvatas organisma atbildes reakcijas. Pie tās pieder arī audu bioloģiskas nesaderības reakcijas, transplantācijas imunitāte un imunitāte pret audzējiem.
Patoloģiskā imunogēnā reaktivitāte izpaužas neadekvātās atbildes reakcijās, ja uz organismu darbojas patogēni faktori. Dažkārt to iedala specifiskajā un nespecifiskajā reaktivitātē. Specifiskā patoloģiskā reaktivitāte novērojama alerģijas, anafilaksijas, autoimūno slimību, infekcijas procesu, imunodeficīta stāvokļu un citos gadījumos. Nespecifiskā patoloģiskā reaktivitāte liecina par organisma adaptācijas spēju pavājināšanos. Tā izpaužas, piemēram, šoka, bada, asins zaudējuma un hipotermijas gadījumā, kad organisma reaktivitāte ir ievērojami nomākta.
Reaktivitātes veidu iedalījums
Bioloģiskā (sugas, primārā) reaktivitāte. Katrai sugai raksturīgie reaktivitātes mehānismi evolūcijas gaitā ir kļuvuši sarežģītāki. Zemākiem dzīvniekiem reaktivitātes īpatnības ir saistītas tikai ar vielmaiņas intensitātes maiņu, bet cilvēkam tā ir sarežģīta funkcija, kuras veidošanās procesā svarīga nozīme ir kā pārmantotībai, tā arī CNS darbības tipam, endokrīnai sistēmai, sociāliem faktoriem, uzturam utt. Cilvēka organisma reaktivitāte ir sociāli noteikta. Cilvēka uzvedība būtiski atšķiras no dzīvnieka uzvedības noteiktā vidē.
Bioloģiskā reaktivitāte izpaužas organisma aizsardzības un piemērošanās reakcijās, atbildot uz sugai parastiem (adekvātiem) ārējās vides kairinājumiem. Sī reaktivitāte ir vērsta uz sugas un katra tās īpatņa saglabāšanu. Slimības, kuras raksturīgas vienai sugai, var neizpausties citas sugas pārstāvjiem. Cilvēki slimo ar aterosklerozi, hipertonisko slimību, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību, malāriju, sifilisu, gonoreju, bet neslimo, piemēram, ar suņu mēri. Autoimūnās slimības raksturīgas tikai siltasiņu organismiem, galvenokārt zīdītājiem.
Vienas sugas robežās organisma reaktivitāte ir atkarīga no vecuma.
Vecuma reaktivitāte (sk. arī vecuma nozīmi patoloģijā un novecošanu). Reaģējot uz kairinātājiem, katram vecumam raksturīgas noteiktas īpatnības. Izšķir jaundzimušo, bērnu, dzimumbrieduma un vecuma slimības. Visaugstākā ir pieauguša cilvēka organisma reaktivitāte. Bērnībā un vecumā tā ir kvalitatīvi atšķirīga, kā arī vājāka. Agrā bērna vecumā nervu sistēma un organisma barjersistēmas vel nav attīstītas pilnīgi. Jaundzimušie ir mazāk uzņēmīgi pret dažām bērnu infekcijām (masalas, šarlaks) nekā 6—12 mēnešus veci bērni. Jaundzimušais no mātes ir saņēmis antivielas, taču 6—12 mēnešu vecumā tās izzūd, bet pilnvērtīgi sintezēt antivielas organisms vēl nespēj. Tāpēc 1—2 gadus veci bērni ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijām.
Vecumā nervu sistēmas reaktivitāte, barjersistēmu funkcijas, T un B limfocītu un mononukleāro makrofāgu sistēmas (MMS) aktivitāte pavājinās un organisma uzņēmība pret infekcijām atkal pieaug. Veci cilvēki biežāk slimo ar ādas un gļotādu strutainu iekaisumu, bronhopneimoniju, vīrusu infekcijām un citām slimībām.
Vienas sugas un vecuma ietvaros organisma reaktivitāte ir atkarīga no dzimuma.
Dzimuma reaktivitāte. Vairāku slimību biežums sievietēm un vīriešiem atšķiras (13. att.). Vīrieši biežāk slimo ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību, kuņģa un plaušu vēzi, hemofiliju, bet sievietes — ar žults izvadceļu slimībām, kāksli u. c. Sievietes organisma reaktivitāti ietekmē menstruālais cikls, grūtniecība. Sievietes ir izturīgākas pret asins zaudējumu, hipoksiju, badošanos.
Konstitucionālā reaktivitāte. Slimību biežums nereti ir atkarīgs arī no cilvēka konstitūcijas tipa (sk. konstitūcijas lomu patoloģijā). Piemēram, astēniķi biežāk slimo ar tuberkulozi, hiperstēniķi — ar sirds slimībām utt.
Individuālā reaktivitāte. Viena konstitūcijas tipa ietvaros katra organisma individuālo reaktivitāti nosaka suga, vecums, dzimums, viņa unikālais genotips, kā arī dzīves apstākļi, uzturs un citi ārējās vides apstākļi. Kaitīgajam aģentam, piemēram, gripas vīrusam, iedarbojoties uz veselu cilvēku grupu, visiem indivīdiem nebūt neattīstās vienādas pārmaiņas: daļai cilvēku slimība norit smagi, daļai — vieglāk, bet daļa vispār neslimo, kaut arī gripas vīruss atrodas viņu organismā.
Individuālo reaktivitāti iedala neimunogēnajā un imunogēnajā reaktivitātē.
Neimunogēnā reaktivitāte attīstās, organismam atbildot uz jebkuru kairinātāju no piecām etioloģisko kairinātāju grupām, ja šim kairinātājam, nav antigēna īpašības un tāpēc pret to neveidojas imunoloģiska atbildes reakcija. Neimunogēnas reaktivitātes izpausme ir, piemēram, ķermeņa temperatūras paaugstināšanās un iekaisuma tūska neatkarīgi no tā, vai šīs reakcijas izraisa infekciozi vai neinfekciozi aģenti. Ja aģentam, kas izraisa, piemēram, temperatūras paaugstināšanos, piemīt arī antigēna īpašības, tad tas papildus izraisa arī imunogēnās reaktivitātes reakcijas. Tieši tāpēc reaktivitātes iedalījums imunogēnajā un neimunogēnajā ir nosacīts.
Imunogēnā reaktivitāte ir organisma spēja veikt specifisku imunoloģisko atbildes reakciju. Sis reaktivitātes veids ietver 1) pretinfekcijas imunitāti, 2) transplantācijas imunitāti, 3) bioloģiskās nesaderības reakcijas starp māti un augli, 4) alerģiskās un autoimūnās slimības. Organisma imunodeficīta stāvokļi ir imunogēnās reaktivitātes traucējums.
Imunitāte ir organisma aizsargfunkcija pret antigēniem — dzīviem ķermeņiem un vielām, kas sevī nes svešas ģenētiskās' informācijas pazīmes. Senajā Romā par imūniem sauca cilvēkus, kas bija atbrīvoti no nodokļu maksāšanas. Vēlāk par imūniem sāka saukt arī ļaudis, kuri bija pārslimojuši lipīgās slimības un ar tām atkārtoti nesaslima. Šos cilvēkus holeras, mēra un citu epidēmiju laikā izmantoja slimnieku kopšanai.
Tātad pārmantotība nodrošina individuālo pazīmju saglabāšanos no paaudzes paaudzē, bet imunitāte palīdz saglabāties katram Indivīdam viņa dzīves laikā, tā saglabā organisma bioloģiskās īpatnības ontoģenēzē.
Ja imunogēnā reaktivitāte ir attīstījusies evolūcijas procesā un nodrošina organisma aizsargfunkciju, runā par fizioloģisko reaktivitāti, bet, ja tā piedalās slimības mehānisma veidošanā, — par patoloģisko reaktivitāti. Pirmo dažkārt sauc arī par normālo reaktivitāti, bet otro — par imūnpatoloģiju.
Fizioloģiskai imunogēnai reaktivitātei raksturīgas ir adekvatas organisma atbildes reakcijas. Pie tās pieder arī audu bioloģiskas nesaderības reakcijas, transplantācijas imunitāte un imunitāte pret audzējiem.
Patoloģiskā imunogēnā reaktivitāte izpaužas neadekvātās atbildes reakcijās, ja uz organismu darbojas patogēni faktori. Dažkārt to iedala specifiskajā un nespecifiskajā reaktivitātē. Specifiskā patoloģiskā reaktivitāte novērojama alerģijas, anafilaksijas, autoimūno slimību, infekcijas procesu, imunodeficīta stāvokļu un citos gadījumos. Nespecifiskā patoloģiskā reaktivitāte liecina par organisma adaptācijas spēju pavājināšanos. Tā izpaužas, piemēram, šoka, bada, asins zaudējuma un hipotermijas gadījumā, kad organisma reaktivitāte ir ievērojami nomākta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru