Audiem, orgāniem vai orgānu sistēmām piemīt nespecifiskā aizsargfunkcija. Šī aizsargfunkcija var būt pasīva, saistīta ar organisma anatomiski fizioloģiskajām īpatnībām, piemēram, ārējo un iekšējo apvalku caurlaidību, un aktīva — organisma nespecifiskās aizsargreakcijas, piemēram, patogēno aģentu izvadīšana, fagocitoze, eritrīnu un leikīnu izdale. Aizsargfunkcijas izveidošanās procesā liela nozīme ir pārmantotībai, organisma barjersistēmām un audu funkciju īpatnībām (temperatūrai, p02, pH).
Nespecifiskie aizsargfaktori ir organisma barjersistēmas, audu izdalītās baktericīdās vielas, hidrolītiskie enzīmi, lizocīms, properdīns. Fagocitoze un komplementa sistēma ir īpaši aizsargfaktori, jo piedalās kā nespecifiskajās aizsargreakcijas, tā arī imūnreakcijās.
Organisma barjersistēmas ir orgāni vai audi, cauri kuriem ir apgrūtināta šūnu vai molekulu izkļūšana. Barjersistēmas iedala ārējās (āda, gļotāda) un iekšējās (hematohistiocitārā barjersistēma, šūnu un to organoīdu membrānas).
Āda ir mehānisks šķērslis mikrobu ceļā, turklāt virskārtas epitēlija lobīšanās apgrūtina mikrobu iekļūšanu. Ādas baktericīdo īpašību pamatā ir skāba vide (pH = 3,3—5,0)'. Bez tam ādas mikroflora parasti izkonkurē parazītu floru. Piemēram, holeras vibrions un vēdertīfa nūjiņa uz tīras ādas iet bojā dažu minūšu līdz dažu stundu laikā. Izņēmums ir dermatotropie mikroorganismi (sēnes u. c.), to iekļūšanu organismā āda praktiski neaizkavē.
Gļotāda izdala sekrētu, kas no tās noskalo mikroorganismus. Gļotādu attīra arī epitēlija skropstiņu kustības.
Sekrētam piemīt baktericīdas īpašības, kuru pamatā ir enzīmu, leikocītu un citu faktoru darbība. Asarās, siekalās, zarnu sulā un citos sekrētos, kā arī asinīs un leikocītos ir enzīms lizocīms (muramidāze), kas šķeļ daudzu mikroorganismu membrānas. Tāpēc dzīvniekiem, piemēram, sunim, labi dzīst brūces, jo tie tās laiza. Normāli acsābols neiekaist, jo to apskalo asaras, kurās ir daudz lizocīma, bet no ārējās vides to pasargā plakstiņu kustības.
Svarīga baktericīda darbība piemīt kuņģa sālsskābei un proteolītiskajiem enzīmiem, kuru ietekmē vairums uzturā esošo mikrobu iet bojā. Tāpēc divpadsmitpirkstu zarnā baktēriju ir mazāk nekā citos kuņģa un zarnu trakta rajonos.
Gļotādas sekrētā ir arī antiviela IgA.
Uz gļotādas virsmas pastāvīgi emigrē leikocīti, kas veic fagocitozes funkciju un enzimātiski iznīcina mikroorganismus.
Skropstiņepitēlijs izklāj elpošanas ceļus. Skropstiņas kustas virzienā uz āru un bīda mikroorganismus ārā no organisma.
Putekļus, gļotas u. tml. no elpošanas ceļiem palīdz izvadīt aizsargrefleksi — klepus un šķaudīšana.
Gļotāda ir necaurlaidīga makromolekulām. Sai barjērfunkcijai ir sevišķa nozīme kuņģa un zarnu traktā, kurā gļotādai ir liels kontakts ar svešām olbaltumvielām.
Zarnu vāji sārmainā vide veicina daudzveidīgas mikrofloras attīstību. Taču zarnu gļotādas epitēlijs, spēcīgā limfātiskā sistēma, enzīmi, IgA un citi faktori normālos apstākļos spēj organismu pasargāt no patogēnās zarnu floras. Turklāt zarnu normālā saprofītu flora kavē patogēno mikrobu, arī streptokoku un stafilokoku attīstību. Tomēr daži mikroorganismi evolūcijā ir ieguvuši spēju izkļūt cauri gļotādai (vēdertīfa nūjiņa — cauri kuņģa un zarnu trakta gļotādai, poliomielīta un gripas vīruss — cauri elpošanas ceļu gļotādai).
Limfātiskā sistēma ietver visus limfātiskos orgānus un limfātisko šūnu sakopojumus (mandeles, aizkrūtes dziedzeris, liesa, aklās zarnas piedēklis, kaulu smadzenes, limfmezgli), tā piedalās kā nespecifiskajās aizsargreakcijās, tā arī imūnreakcijās (limfocīti ir organisma imūnsistēmas galvenās šūnas).
Limfātiskajos audos atrodas mononukleāro makrofāgu sistēmas šūnas, kas fagocitē mikroorganismus.
Fagocitoze. To veic kā kustīgie, tā arī fiksētie fagocīti. Pie kustīgajiem fagocītiem pieder mikrofāgi (granulocīti) un kustīgie makrofāgi (monocīti).
Fiksētie fagocīti ir fiksētie makrofāgi, kas. cēlušies no asins monocītiem. Pie tiem pieder saistaudu makrofāgi, aknu Viskoviča— Kupfera šūnas, plaušu alveolu, liesas, kaulu smadzeņu, limfmezglu, serozo dobumu (pleiras un vēderplēves) makrofāgi un, iespējams, arī kaulaudu makrofāgi un CNS mikroglijas šūnas. Minētajām šūnām ir izteikta fagocitozes un pinocitozes spēja, tās dažkārt sauc par «profesionāliem» fagocītiem. Monoclti un fiksētie audu makrofāgi veido mononukleāro makrofāgu sistēmu (MMS). Bez tās vēl ir t. s. «fakultatīvie» fagocīti: fibroblasti, asinsvadu endotēlija, retikulārās šūnas, kuru fagocitozes spējas ir zemas.
Asinis. Pret mikroorganismiem darbojas granuloclti, monoclti, lizocims, C reaktīvais proteīns, properdīna sistēma, komplementa sistēma, asins šūnu izdalītās vielas, interferons u. c. C reaktīvais proeīns spēj saistīt pneimokoku polisaharīdus. Uzskata arī, ka C reaktīvais proteīns ir IgM.
Properdīna sistēma (lat. perdere — iznīcināt). Properdīns ir nespecifiska plazmas globulīna tipa olbaltumviela, kas darbojas kopā ar magnija joniem un komplementa sistēmu. Uzskata, ka properdīna sistēma ir grupa antivielu, kas veidojas dabiskā kontaktā ar mikroorganismiem un pieder pie IgM. Properdīna sistēma spēj neitralizēt vīrusus, lizēt baktērijas un eritrocītus. Tās aktivitāte, piemēram, iekaisuma apstākļos, pieaug jau līdz antivielu veidošanās brīdim.
Komplementa sistēma piedalās antigēna-antivielu kompleksa veidošanā, stimulē leikocītu hemotaksi, fagocitozi un lizosomu enzīmu atbrīvošanos; rezultātā noris mikrobu un svešķermeņu imunoloģiskā līze.
Eritrocīti izdala baktericīdus eritrīnus, leikocīti — leikīnus, trombocīti — plakīnus.
Sūnu olbaltumvielai interferonam piemīt sugai specifiska enzimātiska darbība, kas nosaka organisma iegūto noturību pret vīrusiem. Aprakstīti vairāki interferona veidi: a interferonu izstrādā makrofāgi, tas piedalās T un B limfocītu funkciju regulācijā, b interferonu izstrādā fibroblasti, un tas regulē T limfocītu funkciju. y interferons ir tā saucamais imūnais interferons, to izstrādā T limfocīti. y interferons ir viens no limfokīniem, kas pastiprina makrofāgu, B limfocītu un citu šūnu funkcionālo aktivitāti.
Hematohistiocitārā barjersistēma kavē asinīs esošo mikroorganismu nonākšanu audos, tā nodrošina orgānu homeostāzi, izpilda regulācijas, transporta un citas funkcijas. Sajā barjersistēmā ietilpst hematoencefāliskā, hematooftalmiskā, hematolabirintārā, hematopla-centārā, hematotestikulārā un citas barjeras.
Hematoencefāliskās barjeras pamats ir smadzeņu kapilāri. Lai vielas difūzijas ceļā izkļūtu cauri smadzeņu kapilāru sienai, ļoti būtiska ir vielu šķīstspēja lipīdos: smadzenēs viegli nokļūst lipīdos šķīstošās vielas (spirts, nikotīns, heroīns), bet vielas, kas šķīst ūdenī, piemēram, olbaltumvielas, smadzenēs nokļūst slikti vai praktiski nenokļūst. Piemēram, lipīdos nešķīstošās aminoskābas un glikoze difūzijas ceļā smadzenēs nenokļūst, bet nokļūst ar pārnesēju starpniecību.
Hematoencefāliskā barjera traucē mikroorganismu iekļūšanu nervu audos no asinīm, šai barjerai ir liela nozīme imunitātes veidošanās procesos. Ja dzīvnieka asinsritē ievada tripānzilā koloidālo šķīdumu, pēc kāda laika tas nokrāso visus audus, bet cerebrospinālajā šķīdumā un smadzenēs nenonāk. Ja hematoencefāliskā barjera darbojas labi, trakumsērgas vīruss nervu šūnās nenokļūst un slimība neattīstās. Turpretī hematoencefāliskās barjeras bojājuma gadījumā nervaudi inficējas daudz vieglāk.
Hematohistiocitārā barjersistēma ierobežo arī imūnglobulīnu iekļūšanu vairākos orgānos. Piemēram, hematoencefāliskā barjera traucē antivielu darbību pret spirohetām, kas iekļuvušas smadzeņu audos.
Pie hematohistiocitārās barjersistēmas pieskaita arī tos parenhimatozos orgānus (aknas, nieres), kuru šūnas spēj no asinīm eliminēt un atindēt toksiskas vielas, kā ari tās ar saviem ekskrētiem izvadīt no organisma.
Aknas. Barjerfunkcijā piedalās fiksētie makrofāgi (Viskoviča— Kupfera šūnas), hepatocītu enzīmi un žults. Aknās sintezētie enzīmi atindē daudz toksisku vielu (arī mikrobu toksīnus). Vairākas toksiskas vielas no asinīm tiek izvadītas ar žulti. Žultij piemīt baktericīdas īpašības.
Nieres. Patoloģijas apstākļos ar urīnu izdalās daudz toksisku vielu, mikrobu toksīnu, pat daži infekcijas aģenti.
Organisma nespecifiskās barjersistēmas dažkārt izveidojas uz laiku. Sāda barjersistēmas funkcija ir iekaisuma perēklim (eksudāta un acidozes baktericīdā darbība, granulācijas audu aizsargfunkcija). Arī sāpēm iekaisuma vai brūces apvidū ir aizsargnozīme — pacients šo apvidu vairāk saudzē. Organisma aizsargfaktoriem ir jāpieskaita arī ķermeņa temperatūras paaugstināšanās (sk. «Drudzis kā organisma aizsargreakcija»).
Tātad mikrobu iekļūšanu un izplatīšanos organismā kavē šādi mehānismi: 1) mikrobu mehāniska evakuēšana no ādas un gļotādām, 2) mikrobu iznīcināšana ar dabiskiem organisma šķidrumiem (asaras, gremošanas sulas) un patoloģiskiem organisma šķidrumiem (eksudāts), 3) mikrobu fiksācija audos un iznīcināšana fagocitozes procesā, 4) mikrobu iznīcināšana ar specifiskām antivielām, 5) mikrobu un to toksīnu izdalīšana no organisma.
Nespecifiskie aizsargfaktori ir organisma barjersistēmas, audu izdalītās baktericīdās vielas, hidrolītiskie enzīmi, lizocīms, properdīns. Fagocitoze un komplementa sistēma ir īpaši aizsargfaktori, jo piedalās kā nespecifiskajās aizsargreakcijas, tā arī imūnreakcijās.
Organisma barjersistēmas ir orgāni vai audi, cauri kuriem ir apgrūtināta šūnu vai molekulu izkļūšana. Barjersistēmas iedala ārējās (āda, gļotāda) un iekšējās (hematohistiocitārā barjersistēma, šūnu un to organoīdu membrānas).
Āda ir mehānisks šķērslis mikrobu ceļā, turklāt virskārtas epitēlija lobīšanās apgrūtina mikrobu iekļūšanu. Ādas baktericīdo īpašību pamatā ir skāba vide (pH = 3,3—5,0)'. Bez tam ādas mikroflora parasti izkonkurē parazītu floru. Piemēram, holeras vibrions un vēdertīfa nūjiņa uz tīras ādas iet bojā dažu minūšu līdz dažu stundu laikā. Izņēmums ir dermatotropie mikroorganismi (sēnes u. c.), to iekļūšanu organismā āda praktiski neaizkavē.
Gļotāda izdala sekrētu, kas no tās noskalo mikroorganismus. Gļotādu attīra arī epitēlija skropstiņu kustības.
Sekrētam piemīt baktericīdas īpašības, kuru pamatā ir enzīmu, leikocītu un citu faktoru darbība. Asarās, siekalās, zarnu sulā un citos sekrētos, kā arī asinīs un leikocītos ir enzīms lizocīms (muramidāze), kas šķeļ daudzu mikroorganismu membrānas. Tāpēc dzīvniekiem, piemēram, sunim, labi dzīst brūces, jo tie tās laiza. Normāli acsābols neiekaist, jo to apskalo asaras, kurās ir daudz lizocīma, bet no ārējās vides to pasargā plakstiņu kustības.
Svarīga baktericīda darbība piemīt kuņģa sālsskābei un proteolītiskajiem enzīmiem, kuru ietekmē vairums uzturā esošo mikrobu iet bojā. Tāpēc divpadsmitpirkstu zarnā baktēriju ir mazāk nekā citos kuņģa un zarnu trakta rajonos.
Gļotādas sekrētā ir arī antiviela IgA.
Uz gļotādas virsmas pastāvīgi emigrē leikocīti, kas veic fagocitozes funkciju un enzimātiski iznīcina mikroorganismus.
Skropstiņepitēlijs izklāj elpošanas ceļus. Skropstiņas kustas virzienā uz āru un bīda mikroorganismus ārā no organisma.
Putekļus, gļotas u. tml. no elpošanas ceļiem palīdz izvadīt aizsargrefleksi — klepus un šķaudīšana.
Gļotāda ir necaurlaidīga makromolekulām. Sai barjērfunkcijai ir sevišķa nozīme kuņģa un zarnu traktā, kurā gļotādai ir liels kontakts ar svešām olbaltumvielām.
Zarnu vāji sārmainā vide veicina daudzveidīgas mikrofloras attīstību. Taču zarnu gļotādas epitēlijs, spēcīgā limfātiskā sistēma, enzīmi, IgA un citi faktori normālos apstākļos spēj organismu pasargāt no patogēnās zarnu floras. Turklāt zarnu normālā saprofītu flora kavē patogēno mikrobu, arī streptokoku un stafilokoku attīstību. Tomēr daži mikroorganismi evolūcijā ir ieguvuši spēju izkļūt cauri gļotādai (vēdertīfa nūjiņa — cauri kuņģa un zarnu trakta gļotādai, poliomielīta un gripas vīruss — cauri elpošanas ceļu gļotādai).
Limfātiskā sistēma ietver visus limfātiskos orgānus un limfātisko šūnu sakopojumus (mandeles, aizkrūtes dziedzeris, liesa, aklās zarnas piedēklis, kaulu smadzenes, limfmezgli), tā piedalās kā nespecifiskajās aizsargreakcijās, tā arī imūnreakcijās (limfocīti ir organisma imūnsistēmas galvenās šūnas).
Limfātiskajos audos atrodas mononukleāro makrofāgu sistēmas šūnas, kas fagocitē mikroorganismus.
Fagocitoze. To veic kā kustīgie, tā arī fiksētie fagocīti. Pie kustīgajiem fagocītiem pieder mikrofāgi (granulocīti) un kustīgie makrofāgi (monocīti).
Fiksētie fagocīti ir fiksētie makrofāgi, kas. cēlušies no asins monocītiem. Pie tiem pieder saistaudu makrofāgi, aknu Viskoviča— Kupfera šūnas, plaušu alveolu, liesas, kaulu smadzeņu, limfmezglu, serozo dobumu (pleiras un vēderplēves) makrofāgi un, iespējams, arī kaulaudu makrofāgi un CNS mikroglijas šūnas. Minētajām šūnām ir izteikta fagocitozes un pinocitozes spēja, tās dažkārt sauc par «profesionāliem» fagocītiem. Monoclti un fiksētie audu makrofāgi veido mononukleāro makrofāgu sistēmu (MMS). Bez tās vēl ir t. s. «fakultatīvie» fagocīti: fibroblasti, asinsvadu endotēlija, retikulārās šūnas, kuru fagocitozes spējas ir zemas.
Asinis. Pret mikroorganismiem darbojas granuloclti, monoclti, lizocims, C reaktīvais proteīns, properdīna sistēma, komplementa sistēma, asins šūnu izdalītās vielas, interferons u. c. C reaktīvais proeīns spēj saistīt pneimokoku polisaharīdus. Uzskata arī, ka C reaktīvais proteīns ir IgM.
Properdīna sistēma (lat. perdere — iznīcināt). Properdīns ir nespecifiska plazmas globulīna tipa olbaltumviela, kas darbojas kopā ar magnija joniem un komplementa sistēmu. Uzskata, ka properdīna sistēma ir grupa antivielu, kas veidojas dabiskā kontaktā ar mikroorganismiem un pieder pie IgM. Properdīna sistēma spēj neitralizēt vīrusus, lizēt baktērijas un eritrocītus. Tās aktivitāte, piemēram, iekaisuma apstākļos, pieaug jau līdz antivielu veidošanās brīdim.
Komplementa sistēma piedalās antigēna-antivielu kompleksa veidošanā, stimulē leikocītu hemotaksi, fagocitozi un lizosomu enzīmu atbrīvošanos; rezultātā noris mikrobu un svešķermeņu imunoloģiskā līze.
Eritrocīti izdala baktericīdus eritrīnus, leikocīti — leikīnus, trombocīti — plakīnus.
Sūnu olbaltumvielai interferonam piemīt sugai specifiska enzimātiska darbība, kas nosaka organisma iegūto noturību pret vīrusiem. Aprakstīti vairāki interferona veidi: a interferonu izstrādā makrofāgi, tas piedalās T un B limfocītu funkciju regulācijā, b interferonu izstrādā fibroblasti, un tas regulē T limfocītu funkciju. y interferons ir tā saucamais imūnais interferons, to izstrādā T limfocīti. y interferons ir viens no limfokīniem, kas pastiprina makrofāgu, B limfocītu un citu šūnu funkcionālo aktivitāti.
Hematohistiocitārā barjersistēma kavē asinīs esošo mikroorganismu nonākšanu audos, tā nodrošina orgānu homeostāzi, izpilda regulācijas, transporta un citas funkcijas. Sajā barjersistēmā ietilpst hematoencefāliskā, hematooftalmiskā, hematolabirintārā, hematopla-centārā, hematotestikulārā un citas barjeras.
Hematoencefāliskās barjeras pamats ir smadzeņu kapilāri. Lai vielas difūzijas ceļā izkļūtu cauri smadzeņu kapilāru sienai, ļoti būtiska ir vielu šķīstspēja lipīdos: smadzenēs viegli nokļūst lipīdos šķīstošās vielas (spirts, nikotīns, heroīns), bet vielas, kas šķīst ūdenī, piemēram, olbaltumvielas, smadzenēs nokļūst slikti vai praktiski nenokļūst. Piemēram, lipīdos nešķīstošās aminoskābas un glikoze difūzijas ceļā smadzenēs nenokļūst, bet nokļūst ar pārnesēju starpniecību.
Hematoencefāliskā barjera traucē mikroorganismu iekļūšanu nervu audos no asinīm, šai barjerai ir liela nozīme imunitātes veidošanās procesos. Ja dzīvnieka asinsritē ievada tripānzilā koloidālo šķīdumu, pēc kāda laika tas nokrāso visus audus, bet cerebrospinālajā šķīdumā un smadzenēs nenonāk. Ja hematoencefāliskā barjera darbojas labi, trakumsērgas vīruss nervu šūnās nenokļūst un slimība neattīstās. Turpretī hematoencefāliskās barjeras bojājuma gadījumā nervaudi inficējas daudz vieglāk.
Hematohistiocitārā barjersistēma ierobežo arī imūnglobulīnu iekļūšanu vairākos orgānos. Piemēram, hematoencefāliskā barjera traucē antivielu darbību pret spirohetām, kas iekļuvušas smadzeņu audos.
Pie hematohistiocitārās barjersistēmas pieskaita arī tos parenhimatozos orgānus (aknas, nieres), kuru šūnas spēj no asinīm eliminēt un atindēt toksiskas vielas, kā ari tās ar saviem ekskrētiem izvadīt no organisma.
Aknas. Barjerfunkcijā piedalās fiksētie makrofāgi (Viskoviča— Kupfera šūnas), hepatocītu enzīmi un žults. Aknās sintezētie enzīmi atindē daudz toksisku vielu (arī mikrobu toksīnus). Vairākas toksiskas vielas no asinīm tiek izvadītas ar žulti. Žultij piemīt baktericīdas īpašības.
Nieres. Patoloģijas apstākļos ar urīnu izdalās daudz toksisku vielu, mikrobu toksīnu, pat daži infekcijas aģenti.
Organisma nespecifiskās barjersistēmas dažkārt izveidojas uz laiku. Sāda barjersistēmas funkcija ir iekaisuma perēklim (eksudāta un acidozes baktericīdā darbība, granulācijas audu aizsargfunkcija). Arī sāpēm iekaisuma vai brūces apvidū ir aizsargnozīme — pacients šo apvidu vairāk saudzē. Organisma aizsargfaktoriem ir jāpieskaita arī ķermeņa temperatūras paaugstināšanās (sk. «Drudzis kā organisma aizsargreakcija»).
Tātad mikrobu iekļūšanu un izplatīšanos organismā kavē šādi mehānismi: 1) mikrobu mehāniska evakuēšana no ādas un gļotādām, 2) mikrobu iznīcināšana ar dabiskiem organisma šķidrumiem (asaras, gremošanas sulas) un patoloģiskiem organisma šķidrumiem (eksudāts), 3) mikrobu fiksācija audos un iznīcināšana fagocitozes procesā, 4) mikrobu iznīcināšana ar specifiskām antivielām, 5) mikrobu un to toksīnu izdalīšana no organisma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru