Ja pavājinās augstākā neirālā darbība, piemēram, šokā, narkozē, tad vājāka kļūst arī mononukleāro makrofāgu sistēmas fagocitārā funkcija, pavājinās brūču dzīšana, antitoksiskie un iek aisuma procesi utt. Centrālās nervu sistēmas (CNS) funkcijas izsīkšanas un neirotisku stāvokļu gadījumos ir konstatēta samazināta ādas un iekšējo orgānu pretestības spēja ārējās vides kaitīgajiem faktoriem. Šādos gadījumos vieglāk attīstās pneimonija, gastroduodenīts, ekzēma un citas slimības. Turpretī CNS uzbudinājums stimulē orga
nisma reaktivitāti. Bez galvas smadzeņu garozas organisma reaktivitātē liela nozīme ir arī limbiskajai sistēmai un hipotalāmam.
Veģetatīvās nervu sistēmas (VNS) parasimpātiskās daļas hipertonusa apstākļos palielinās antivielu titrs, pastiprinās aknu un limfmezglu antitoksiskā funkcija un barjerfunkcija, attīstās leikocitoze, ko vēlāk nomaina leikopēnija. Simpātiskās nervu sistēmas uzbudinājuma rezultātā asinīs izdalās kateholamīni, kas stimulē fagocitozi un vielmaiņu un paaugstina organisma reaktivitāti.
No endokrīnajiem dziedzeriem organisma reaktivitātē galvenā nozīme ir hipofīzei, virsnierēm, vairogdziedzerim un aizkuņģa dziedzerim. Hipofīzes priekšējās daivas hormoni stimulē virsnieru garozas, dzimumdziedzeru un citu iekšējās sekrēcijas dziedzeru hormonu sekrēciju.
Virsnieru garozas hipofunkcijas rezultātā stipri samazinās organisma pretestības spējas, piemēram, pret baktēriju toksīniem. Glikokortikoīdi paaugstina audu rezistenci pret patogēniem aģentiem. Neliela glikokortikoīdu deva ir nepieciešama antivielu sintēzei, bet liela glikokortikoīdu, piemēram, kortizola, deva kavē saistaudu šūnu proliferāciju, antivielu veidošanos un samazina organisma imunoloģisko reaktivitāti. Minerālkortikoidi (aldosterons) veicina iekaisumu, kā arī antivielu producēšanu. Dzimumhormoni aktivē enzīmu sistēmas un toksīnu atindēšanu. Aizkrūtes dziedzera hormons timozīns veicina limfaudu nobriešanu jaundzimušajam.
Vairogdziedzera darbība ir cieši saistīta ar hipofīzi un virsnierēm. Tireoīdektomija pastiprina šo dziedzeru funkciju un paaugstina organisma reaktivitāti, bet hipertireoīdisrns palielina organisma jutību pret ārējās vides kaitīgajiem faktoriem. Aizkuņģa dziedzera insulīna sekrēcijas samazināšanās cukura diabēta slimniekiem stipri pavājina organisma pretestības spējas pret strutas radošajiem mikrobiem un tuberkulozes mikobaktēriju.
Prostaglandīni un, iespējams, arī citi hormoni regulē imunoloģisko atbildes reakciju. Tie aktivē adenilciklāzi un stimulē cikliska adenozīnmonofosfāta (cAMF) izsviešanu no makrofāgiem; cAMF savukārt spēj mainīt kaimiņšūnu specifisko aktivitāti. Tātad, lai nodrošinātu organisma aizsargfunkciju, ir nepieciešama pilnvērtīga endokrīnā regulācija.
Organisma reaktivitāti pavājina badošanās, sevišķi, ja uzturā trūkst olbaltumvielu un vitamīnu. Olbaltumvielas ir nepieciešamas nepārtraukti notiekošajiem plastiskajiem procesiem, nervu sistēmas un citu audu normālai darbībai, kā arī antivielu veidošanai. Pilnīga vai daļēja bada apstākļos iekaisums noris gļēvi, būtiski mainās daudzu slimību gaita (alerģiskās slimības praktiski neattīstās).
Veģetatīvās nervu sistēmas (VNS) parasimpātiskās daļas hipertonusa apstākļos palielinās antivielu titrs, pastiprinās aknu un limfmezglu antitoksiskā funkcija un barjerfunkcija, attīstās leikocitoze, ko vēlāk nomaina leikopēnija. Simpātiskās nervu sistēmas uzbudinājuma rezultātā asinīs izdalās kateholamīni, kas stimulē fagocitozi un vielmaiņu un paaugstina organisma reaktivitāti.
No endokrīnajiem dziedzeriem organisma reaktivitātē galvenā nozīme ir hipofīzei, virsnierēm, vairogdziedzerim un aizkuņģa dziedzerim. Hipofīzes priekšējās daivas hormoni stimulē virsnieru garozas, dzimumdziedzeru un citu iekšējās sekrēcijas dziedzeru hormonu sekrēciju.
Virsnieru garozas hipofunkcijas rezultātā stipri samazinās organisma pretestības spējas, piemēram, pret baktēriju toksīniem. Glikokortikoīdi paaugstina audu rezistenci pret patogēniem aģentiem. Neliela glikokortikoīdu deva ir nepieciešama antivielu sintēzei, bet liela glikokortikoīdu, piemēram, kortizola, deva kavē saistaudu šūnu proliferāciju, antivielu veidošanos un samazina organisma imunoloģisko reaktivitāti. Minerālkortikoidi (aldosterons) veicina iekaisumu, kā arī antivielu producēšanu. Dzimumhormoni aktivē enzīmu sistēmas un toksīnu atindēšanu. Aizkrūtes dziedzera hormons timozīns veicina limfaudu nobriešanu jaundzimušajam.
Vairogdziedzera darbība ir cieši saistīta ar hipofīzi un virsnierēm. Tireoīdektomija pastiprina šo dziedzeru funkciju un paaugstina organisma reaktivitāti, bet hipertireoīdisrns palielina organisma jutību pret ārējās vides kaitīgajiem faktoriem. Aizkuņģa dziedzera insulīna sekrēcijas samazināšanās cukura diabēta slimniekiem stipri pavājina organisma pretestības spējas pret strutas radošajiem mikrobiem un tuberkulozes mikobaktēriju.
Prostaglandīni un, iespējams, arī citi hormoni regulē imunoloģisko atbildes reakciju. Tie aktivē adenilciklāzi un stimulē cikliska adenozīnmonofosfāta (cAMF) izsviešanu no makrofāgiem; cAMF savukārt spēj mainīt kaimiņšūnu specifisko aktivitāti. Tātad, lai nodrošinātu organisma aizsargfunkciju, ir nepieciešama pilnvērtīga endokrīnā regulācija.
Organisma reaktivitāti pavājina badošanās, sevišķi, ja uzturā trūkst olbaltumvielu un vitamīnu. Olbaltumvielas ir nepieciešamas nepārtraukti notiekošajiem plastiskajiem procesiem, nervu sistēmas un citu audu normālai darbībai, kā arī antivielu veidošanai. Pilnīga vai daļēja bada apstākļos iekaisums noris gļēvi, būtiski mainās daudzu slimību gaita (alerģiskās slimības praktiski neattīstās).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru