Par imunoloģisko reaktivitāti sauc organisma spēju atbildēt uz antigēna iekļūšanu ar specifiskām imunoloģiskām reakcijām — humoralo (antivielu producēšana) un citoloģisko (citolītisko limfocītu veidošanās).
Antigēna struktūra ir organismam sveša, atšķirīga, nesingēna. Jo svešāka ir viela, jo intensīvāku antivielu veidošanos tā izraisa pēc nokļūšanas organismā. Jo organismi evolūcijas procesā atrodas tālāk viens no otra, jo spilgtākas ir viņu antigēnu atšķirības.
Antigēna specifiskums ir atkarīgs no aminoskābju sastāva un secības primārajā polipeptīdu ķēdē, olbaltumvielu molekulas sekundārās un terciārās struktūras, antigēna determinantu (uz antigēna virsmas izkārtoto ķīmisko grupu) telpiskā izvietojuma. Antigēna specifiskumu galvenokārt nosaka tieši pēdējā pazīme.
Ievērojot specifiskumu, izšķir vairākus antigēnu veidus.
Sugas specifiskie antigēni ir ģenētiski noteikti un atšķir vienu sugu no otras. Tos sauc arī par ksenoantigēniem (gr. ksenos — svešs). Sugas specifiskie antigēni rodas zigotas veidošanās laikā un saglabājas visu mūžu. Taču eksistē arī heterospecifiskie antigēni, kas dažu sugu pārstāvjiem ir kopīgi, piemēram, Forsmaņa antigēnu atrod aitu un jūrascūciņu eritrocītos. Cilvēkā eritrocītu aglutinogēna A struktūra ir ļoti līdzīga gripas vīrusa antigēnam, tāpēc cilvēkiem, kam ir A(II) asins grupa, imunoloģiskās aizsargreakcijas pret gripas vīrusu ir vājas, jo vīrusam ir optimāli apstākļi, lai vairotos.
Grupu specifiskie antigēni ir raksturīgi grupai vienas sugas robežās un attīstās noteiktā embrioģenēzes stadijā. Grupu specifiskos antigēnus sauc arī par izoantigēniem (gr. isos — vienāds). Nosaukums gan nav īsti precīzs, jo paši izoantigēni ir atšķirīgi, nevis vienādi. Vissenāk izpētīti ir asins grupu izoantigēni, kas eritrocītu virspusē veido antigēnu mozaīku. Līdz šim atklāti ap 30 ABO sistēmas eritrocītu antigēni, kas var izveidot līdz 20 000 dažādas kombinācijas. Bez ABO sistēmas cilvēkam pašreiz ir aprakstītas vēl 13 izoantigēnu sistēmas.
Tipu specifiskie antigēni nosaka tipu vienas sugas robežās. Pie tiem pieder izoantigēni M un N, kas cilvēkam nosaka asins MN tipus, kā arī dažādu tipu mikroorganismu antigēni: polisaharīdu antigēni nosaka pneimokoku I, II, III un IV tipu, sintezējamā toksīna antigēni — botulisma ierosinātāja A, B, C,D un E tipu.
Stadiju specifiskie antigēni veidojas kādā no embrioģenēzes stadijām un pēc šīs stadijas izzūd. Stadiju specifiskie antigēni nosaka embrija audu atšķirību no pieauguša cilvēka audiem. Relatīvi īsajā embrionālās attīstības laikā cilvēks it kā atkārto garo filoģenēzes gaitu. Arī antigēnu struktūra it kā atkārto filoģenēzi: cilvēka organismā šajā laikā ir antigēni, kas raksturīgi reptiļlem, žaunu lokiem raksturīgi antigēni u. c. Sākoties nākošajai embriolās attīstības stadijai, rodas jauni antigēni.
Dzīvajai matērijai evolūcijā k|līstot sarežģītākai, komplicētāka kļūst arī tās antigēnā uzbūve. Dažādu orgānu un audu šūnas savā stārpā atšķiras ar makromolekulu komplektu, tāpēc viena organisma dažādiem orgāniem un audiem piemīt antigēnu specifiskums.
Orgānu un audu specifiskie antigēni raksturīgi noteiktam orgānam vai audiem. Sie dabiskie antigēni rodas pirms orgāna aizmešanās un visā indivīda dzīves laikā nosaka orgāna vai audu diferenciāciju. Var izgatavot antirenālu, antihepatisku vai citu imūnserumu. Taču acs lēcas antigēni daudzu sugu indivīdiem ir jotī līdzīgi.
Organoīdu specifiskie antigēni atspoguļo kodolu, mitohondriju un citu šūnas organoīdu antigēnās īpašības. Konstatēts, ka visantigēnākie ir mitohondriji, bet vismazāk antigēni — kodoli.
Normālus organisma antigēnus, kas izpilda specializētas funkcijas, bet ir norobežoti no imūnkompetentajām šūnām ar fizioloģiskām barjerām, sauc par potenciāli antigēnā m vielām. Pie tām pieder mielīna pamatolbaltumviela, acs lēcas, tīklenes un vidusauss audu, vairogdziedzera folikulu satura, mātes piena, kuņģa un zarnu gļotādas, virsnieru un sēklinieku audu un spermas olbaltumvielas (14. att.).
Dažkārt runā arī par tā saucamajiem krusteniskajiem antigēniem. Piemēram, dažiem mikroorganismu antigēniem determinantās grupas ir līdzīgas cilvēka normālo audu antigēnu determinantajām grupām. Rezultātā antivielas pret šādu mikroorganisma antigēnu vienlaikus ir autoantivielas pret kādu no cilvēka normālo audu antigēniem.
Patogēno aģentu ietekmē vai slimibas procesā var veidoties patoloģiskie jeb sekundārie antigēni. Tie var rasties, piemēram, apdeguma, apstarošanas vai audzēja attīstības rezultātā.
Antigēnā makromolekularitāte. Antigēnā molekulmasa parasti mēdz būt 10 000 vai arī vairākkārt lielāka (nxl0 000). Piemēram, aktīvi antigēni ir olas albumlns ar molekultnasu virs 40 000, asins olbaltumvielas ar molekulmasu virs 60 000. Mazas molekulas zaudē specifiskumu. Uzskata, ka izšķirošā nozīme ir antigēna virsmas lielumam, jo neantigēnās substances var kļūt par antigēniem, ja tās adsorbējas, piemēram, uz kvarca, ogles un citām daļiņām, kas ir pietiekami lielas, lai tās fagocitētu.
Antigēna parenterāla ievadīšana. Vielas antigēnās īpašības izpaužas tikai tad, ja tā parenterāli iekļūst organismā, nepārveidota iziet cauri organisma barjersistēmām un nonāk kontaktā ar imūnkompetentajām šūnām. Cilvēka kuņģa un zarnu traktā antigēni tiek noārdīti līdz tādai pakāpei, ka tie zaudē savu antigēno struktūru.
Ja antigēns atbilst visiem četriem minētajiem noteikumiem (antigēns ir svešs, specifisks, makromolekulārs un parenterāli iekļuvis organismā), to sauc par pilnīgu antigēnu. Pie tiem pieder olbaltumvielas, nukleotīdi, augstmolekulāri polisaharīdi (eritrocītu A un B aglutinogēni), lipīdi, dažādas augu valsts un dzīvnieku makromolekulas, mākslīgie polimēri.
Daudzas ķīmiski stabilas vielas ir organismam svešas un arī specifiskas, bet nav makromolekulāras un imunoloģisko reakciju patstāvīgi izraisīt nespēj. Šīs vielas sauc par nepilnīgiem antigēniem jeb haptēniem. Sādi antigēni izraisa imunoloģisko reakciju tikai tad, ja tie izveido savienojumus ar makromolekulām, piemēram, olbaltumvielām. Tā kā haptēni ir specifiski, tad ar jau gatavām antivielām vai citolītiskajiem limfocītiem tie tomēr reaģē tikai tad, ja nav piesaistījušies makromolekulām. Pie nepilnvērtīgiem antigēniem (haptēniem) pieder zemmolekulārie peptīdi, oligosaharīdi, jods, broms, medikamenti (amidopirīns, antipirīns, hinīns, penicilīns, streptomicīns). Par haptēniem var uzskatīt pat visus ārstniecības preparātus, kas pēc konjugēšanās ar olbaltumvielām spēj izraisīt imunoloģisko reakciju. Olbaltumvielas — nesēji — visbiežāk ir seruma albumīni.
No haptēniem jāatšķir vielas, kas denaturē organisma lielmolekulāros savienojumus; rezultātā šie savienojumi kļūst par patoloģiskiem antigēniem.
Antigēni
Antigēni ir vielas vai dzīvi ķermeņi, kas nes sevī svešas ģenētiskas pazīmes, izraisa organismā imunoloģisku atbildes reakciju — specifisku antivielu vai citolītisku limfocītu veidošanos — un spēj ar šīm antivielām vai limfocītiem specifiski reaģēt. Par antigēnu var būt jebkura viela ar stabilu telpisko konfigurāciju, ja tā ir 1) organismam sveša, 2) specifiska, 3) makromolekulāra un 4) tiek ievadīta parenterāli.Antigēna struktūra ir organismam sveša, atšķirīga, nesingēna. Jo svešāka ir viela, jo intensīvāku antivielu veidošanos tā izraisa pēc nokļūšanas organismā. Jo organismi evolūcijas procesā atrodas tālāk viens no otra, jo spilgtākas ir viņu antigēnu atšķirības.
Antigēna specifiskums ir atkarīgs no aminoskābju sastāva un secības primārajā polipeptīdu ķēdē, olbaltumvielu molekulas sekundārās un terciārās struktūras, antigēna determinantu (uz antigēna virsmas izkārtoto ķīmisko grupu) telpiskā izvietojuma. Antigēna specifiskumu galvenokārt nosaka tieši pēdējā pazīme.
Ievērojot specifiskumu, izšķir vairākus antigēnu veidus.
Sugas specifiskie antigēni ir ģenētiski noteikti un atšķir vienu sugu no otras. Tos sauc arī par ksenoantigēniem (gr. ksenos — svešs). Sugas specifiskie antigēni rodas zigotas veidošanās laikā un saglabājas visu mūžu. Taču eksistē arī heterospecifiskie antigēni, kas dažu sugu pārstāvjiem ir kopīgi, piemēram, Forsmaņa antigēnu atrod aitu un jūrascūciņu eritrocītos. Cilvēkā eritrocītu aglutinogēna A struktūra ir ļoti līdzīga gripas vīrusa antigēnam, tāpēc cilvēkiem, kam ir A(II) asins grupa, imunoloģiskās aizsargreakcijas pret gripas vīrusu ir vājas, jo vīrusam ir optimāli apstākļi, lai vairotos.
Grupu specifiskie antigēni ir raksturīgi grupai vienas sugas robežās un attīstās noteiktā embrioģenēzes stadijā. Grupu specifiskos antigēnus sauc arī par izoantigēniem (gr. isos — vienāds). Nosaukums gan nav īsti precīzs, jo paši izoantigēni ir atšķirīgi, nevis vienādi. Vissenāk izpētīti ir asins grupu izoantigēni, kas eritrocītu virspusē veido antigēnu mozaīku. Līdz šim atklāti ap 30 ABO sistēmas eritrocītu antigēni, kas var izveidot līdz 20 000 dažādas kombinācijas. Bez ABO sistēmas cilvēkam pašreiz ir aprakstītas vēl 13 izoantigēnu sistēmas.
Tipu specifiskie antigēni nosaka tipu vienas sugas robežās. Pie tiem pieder izoantigēni M un N, kas cilvēkam nosaka asins MN tipus, kā arī dažādu tipu mikroorganismu antigēni: polisaharīdu antigēni nosaka pneimokoku I, II, III un IV tipu, sintezējamā toksīna antigēni — botulisma ierosinātāja A, B, C,D un E tipu.
Stadiju specifiskie antigēni veidojas kādā no embrioģenēzes stadijām un pēc šīs stadijas izzūd. Stadiju specifiskie antigēni nosaka embrija audu atšķirību no pieauguša cilvēka audiem. Relatīvi īsajā embrionālās attīstības laikā cilvēks it kā atkārto garo filoģenēzes gaitu. Arī antigēnu struktūra it kā atkārto filoģenēzi: cilvēka organismā šajā laikā ir antigēni, kas raksturīgi reptiļlem, žaunu lokiem raksturīgi antigēni u. c. Sākoties nākošajai embriolās attīstības stadijai, rodas jauni antigēni.
Dzīvajai matērijai evolūcijā k|līstot sarežģītākai, komplicētāka kļūst arī tās antigēnā uzbūve. Dažādu orgānu un audu šūnas savā stārpā atšķiras ar makromolekulu komplektu, tāpēc viena organisma dažādiem orgāniem un audiem piemīt antigēnu specifiskums.
Orgānu un audu specifiskie antigēni raksturīgi noteiktam orgānam vai audiem. Sie dabiskie antigēni rodas pirms orgāna aizmešanās un visā indivīda dzīves laikā nosaka orgāna vai audu diferenciāciju. Var izgatavot antirenālu, antihepatisku vai citu imūnserumu. Taču acs lēcas antigēni daudzu sugu indivīdiem ir jotī līdzīgi.
Organoīdu specifiskie antigēni atspoguļo kodolu, mitohondriju un citu šūnas organoīdu antigēnās īpašības. Konstatēts, ka visantigēnākie ir mitohondriji, bet vismazāk antigēni — kodoli.
Normālus organisma antigēnus, kas izpilda specializētas funkcijas, bet ir norobežoti no imūnkompetentajām šūnām ar fizioloģiskām barjerām, sauc par potenciāli antigēnā m vielām. Pie tām pieder mielīna pamatolbaltumviela, acs lēcas, tīklenes un vidusauss audu, vairogdziedzera folikulu satura, mātes piena, kuņģa un zarnu gļotādas, virsnieru un sēklinieku audu un spermas olbaltumvielas (14. att.).
Dažkārt runā arī par tā saucamajiem krusteniskajiem antigēniem. Piemēram, dažiem mikroorganismu antigēniem determinantās grupas ir līdzīgas cilvēka normālo audu antigēnu determinantajām grupām. Rezultātā antivielas pret šādu mikroorganisma antigēnu vienlaikus ir autoantivielas pret kādu no cilvēka normālo audu antigēniem.
Patogēno aģentu ietekmē vai slimibas procesā var veidoties patoloģiskie jeb sekundārie antigēni. Tie var rasties, piemēram, apdeguma, apstarošanas vai audzēja attīstības rezultātā.
Antigēnā makromolekularitāte. Antigēnā molekulmasa parasti mēdz būt 10 000 vai arī vairākkārt lielāka (nxl0 000). Piemēram, aktīvi antigēni ir olas albumlns ar molekultnasu virs 40 000, asins olbaltumvielas ar molekulmasu virs 60 000. Mazas molekulas zaudē specifiskumu. Uzskata, ka izšķirošā nozīme ir antigēna virsmas lielumam, jo neantigēnās substances var kļūt par antigēniem, ja tās adsorbējas, piemēram, uz kvarca, ogles un citām daļiņām, kas ir pietiekami lielas, lai tās fagocitētu.
Antigēna parenterāla ievadīšana. Vielas antigēnās īpašības izpaužas tikai tad, ja tā parenterāli iekļūst organismā, nepārveidota iziet cauri organisma barjersistēmām un nonāk kontaktā ar imūnkompetentajām šūnām. Cilvēka kuņģa un zarnu traktā antigēni tiek noārdīti līdz tādai pakāpei, ka tie zaudē savu antigēno struktūru.
Ja antigēns atbilst visiem četriem minētajiem noteikumiem (antigēns ir svešs, specifisks, makromolekulārs un parenterāli iekļuvis organismā), to sauc par pilnīgu antigēnu. Pie tiem pieder olbaltumvielas, nukleotīdi, augstmolekulāri polisaharīdi (eritrocītu A un B aglutinogēni), lipīdi, dažādas augu valsts un dzīvnieku makromolekulas, mākslīgie polimēri.
Daudzas ķīmiski stabilas vielas ir organismam svešas un arī specifiskas, bet nav makromolekulāras un imunoloģisko reakciju patstāvīgi izraisīt nespēj. Šīs vielas sauc par nepilnīgiem antigēniem jeb haptēniem. Sādi antigēni izraisa imunoloģisko reakciju tikai tad, ja tie izveido savienojumus ar makromolekulām, piemēram, olbaltumvielām. Tā kā haptēni ir specifiski, tad ar jau gatavām antivielām vai citolītiskajiem limfocītiem tie tomēr reaģē tikai tad, ja nav piesaistījušies makromolekulām. Pie nepilnvērtīgiem antigēniem (haptēniem) pieder zemmolekulārie peptīdi, oligosaharīdi, jods, broms, medikamenti (amidopirīns, antipirīns, hinīns, penicilīns, streptomicīns). Par haptēniem var uzskatīt pat visus ārstniecības preparātus, kas pēc konjugēšanās ar olbaltumvielām spēj izraisīt imunoloģisko reakciju. Olbaltumvielas — nesēji — visbiežāk ir seruma albumīni.
No haptēniem jāatšķir vielas, kas denaturē organisma lielmolekulāros savienojumus; rezultātā šie savienojumi kļūst par patoloģiskiem antigēniem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru