Kosmiskā medicīna ir jauna medicīnas nozare, kās pēta kosmiskā lidojuma faktoru patogēno ietekmi uz organismu. Kosmosa kuģa starta un piezemēšanās laikā cilvēks ir pakļauts paātrinājumam, pārslodzei, vibrācijai, augstai temperatūrai, bet orbitālā lidojuma laikā — fiziskam un emociona lam spriegumam, bezsVara stāvoklim, hipokinēzijai, sadursmes briesmām ar meteorītiem, kā arī iespējamai jonizējošai radiācijai, dekompresijai, hipoksijai utt. Daudzi no šiem patogēnajiem faktoriem darbojas arī mūsdienu ātrgaitas transportā un aviācijā.
Kinetoze (gr. kinesis r— kustība) ir jūras, gaisa vai automobiļa slimība. Tā rodas, ja uz organismu ilgstoši iedarbojas mainīgs paātrinājums. Tiek kairināti vestibulārā aparāta un redzes receptori, kā arī muskuļu, saišu un cīpslu proprioreceptori. Mainoties ķermeņa un iekšējo orgānu stāvoklim, tiek kairināti arī ādas un iekšējo orgānu, mehanoreceptori, gļotādu un vēdera dobuma serozo plēvju receptori. Vestibulārā nerva receptoru aparāta kairinājuma rezultā tā tiek uzbudināta retikulārā formācija, impulsi nokļūst smadzenītēs un rodas kinetozēm raksturīgie kustību koordinācijas traucējumi. Veģetatīvo nervu kodolu uzbudinājuma rezultātā pastiprinās impulsācija pa n. vagus un iestājas bradikardija, samazinās arteriālais spiediens, rodas slikta dūša un vemšana, pastiprinās sviedru izdale. Vestibulārā nerva impulsi caur retikulāro formāciju nokļūst hipotalāmā un izraisa VNS simpātiskās daļas uzbudinājumu. Rezultātā rodas bālums, samazinās zarnu peristaltika, iestājas atonija. Smagos gadījumos iespējama depresija, astēnija un apziņas aptumšošanās. Cilvēkiem ar simpātiskās vai parasimpātiskās nervu sistēmas vai vestibulārā aparāta paaugstinātu uzbudināmību kinetoze mēdz būt vairāk izteikta.
Pārslodzes spēks darbojas uz organismu, kas pārvietojas ar paātrinājumu: pārslodze rodas tad, ja spēks, kas darbojas uz cilvēka ķermeni, pārsniedz ķermeņa masu. Atkarībā no kustības rakstura izšķir taisnvirziena un radiālo pārslodzi, bet atkarībā no pārslodzes virziena pret ķermeņa garenisko asi — garenvirziena, šķērsvirziena un sānvirziena pārslodzi.
Pārslodzes attīstības mehānismā galvenais ir orgānu un organisma šķidrumu pārvietošanās kustībai pretējā virzienā. Parastos apstākļos pārslodze nav liela un neizraisa būtiskus cilvēka funkciju traucējumus. Jautājums par paātrinājuma un pārslodzes patogē no ietekmi kļuva aktuāls, attīstoties aviācijai om kosmonautikai.
Pārslodzes gadījuma cilvēks visā ķermeni sajūt smagumu, sāpes, parādās kustību traucējumi. Galvenā nozīme ir hemodinamikas un elpošanas traucējumiem.
Hemodinamikas traucējumu pamatā ir asins sadalījuma maiņa. Ja paātrinājums uz cilvēku darbojas kaudokraniālā virzienā (lidojums uz augšu), asinis pārvietojas uz vēdera un apakšējo ekstremitāšu asinsvadiem, bet galvā un ķermeņa augšdaļā rodas anemizācija. Artērijās, kas atrodas zemāk par sirds līmeni, spiediens paaugstinās, bet ķermeņa augšdaļas artērijās — samazinās. Smadzeņu garozas un acs tīklenes išēmijas dēļ var iestāties redzes traucējumi, pat samaņas zudums.
Turpretī, ja paātrinājums darbojas kraniokaudālā virzienā (lidojums uz leju), asinis no apakšējām ekstremitātēm un vēdera pārvietojas uz ķermeņa augšdaļu un galvu. Rezultātā artērijās, kas atrodas virs sirds līmeņa, spiediens ievērojami pieaug. Cietušais sajūt sāpes galvā un acīs; acu šklērās un plakstiņos iespējami asins izplūdumi.
Sķērsvirziena un sānvirziena pārslodzes gadījumā vispārējie hemodinamikas traucējumi ir daudz mazāki, tāpēc kosmonauta ķermeni attiecībā pret kustības virzienu orientē šķērsvirzienā. Tomēr vairākos orgānos, piemēram, plaušās, arī šajā gadījumā iespējama reģionāra asins pārvietošanās.
Elpošanas traucējumi arī ir atkarīgi no pārslodzes virziena. Ja paātrinājums ir kaudokraniālajā virzienā, tad (jādomā diafragmas noslīdēšanas dēļ) elpošanas dziļums un biežums palielinās, un plaušu ventilācija uzlabojas. Tomēr plaušu asinsrites traucējumu dēļ pakāpeniski pieaug hipoksija.
Visstiprākie elpošanas traucējumi rodas šķērsvirzienā pārslodzes gadījumā. Ja paātrinājums ir virzienā no muguras uz krūtīm, plaušu ventrālajā daļā attīstās mazasinība, bet dorsālā daļa pārpildās asinīm. Plaušām pārvietojoties uz mugurpusi, dorsālās daļas alveolas sarūk, bet ventrālās — paplašinās. Šo un jau minēto hemodinamikas traucējumu dēļ tiek traucēta ārējā elpošana, palielinās elpošanas frekvence, pagarinās ieelpa un saīsinās izelpa, samazinās elpošanas dziļums.
Hemodinamikas un elpošanas traucējumu rezultātā rodas hipoksēmija un visu orgānu un audu, galvenokārt galvas smadzeņu un sirds hipoksija. Stāvokli pasliktina pārmērīgā impulsācija no eksteroreceptoriem un pārslodzes rezultātā pārvietoto iekšējo orgānu interoreceptoriem. Šī impulsācija veicina dzīvībai svarīgo organisma funkciju regulācijas traucējumus. Lielas pārslodzes gadījumā sirds-asinsvadu un elpošanas sistēmas mazspējas rezultātā var iestāties nāve.
Bezsvara stāvoklī gravitācijas spēks uz cilvēku nedarbojas, samazinās arī paša organisma mehāniskās ietekmes, piemēram, sirds darbības ietekme uz asinsvadiem, elpošanas muskulatūras ietekme uz elpceļiem un apkārtējiem audiem. Bezsvara stāvokļa patogēnā ietekme uz organismu ir daudzkārt mazāka nekā pārslodzes ietekme.
Nonākot bezsvarā stāvoklī, organismā rodas akūtu rēakciju periods, kas sastāv no trīs komponentiem (sensoriskā, motoriskā un veģetatīvā), bet tam seko adaptācijas periods. Akūto reakciju pamatā ir analizatoru funkciju traucējumi, kas rodas sakarā ar samazināto un izmainīto aferento impulsāciju no vestibulārā aparāta, ādas, redzes un citiem receptoriem. Tiek traucētas veģetatīvo centru funkcijas, piemēram, palielinās asinsrites un elpošanas centru labilitāte.
Sensoriskie traucējumi izpaužas dezorientācijā, ilūzijās, reibonī, bet motoriskie — kustību koordinācijas, spēka un precizitātes traucējumos.
Veģetatīvie traucējumi ir stiprāki. Var būt siekalošanās, slikta dūša un vemšana. Sirdsdarbības un elpošanas frekvence sākumā ir palielināta, bet vēlāk kļūst zemākā par normu. Arteriālais spiediens ir nestabils, biežāk pazemināts. Izzūdot hidrostatiskajam spiedienam, asinis vienmērīgi sadalās pa organismu, tādējādi palielinot asins pildījumu ķermeņa augšdaļas asinsvados. Sirds priekškambaru iestiepuma rezultātā samazinās vazopresīna un aldosterona producēšana, tāpēc palielinās nātrija un ūdens izdale no organisma, bet cirkulējošo asiņu tilpums samazinās. Pastiprinās arī kālija, hlora, dzelzs, kalcija un fosfora izdale no organisma. Šādu ūdenssāļu līdzsvara traucējumu rezultātā ķermeņa masa stipri samazinās.
Hipokinēze, nervu trofikas traucējumi un gravitācijas slodzes samazināšanās uz kustību aparātu, kā arī kalcija un fosfora zaudējums ir par iemeslu tam, ka mainās kaulu struktūra, attīstās osteoporoze, samazinās skeleta muskulatūras masa un kontrakciju spēks, parādās atrofijas pazīmes. Tāpēc, kad kosmonauts atgriežas uz Zemes, slodze viņa skeletam var kļūt bīstama. Novēro arī anēmiju un imunogēnās reaktivitātes pavājināšanos. Organisma piemērošanās spējas darbam, fiziskam un emocionālam spriegumam arī ir samazinātas. Lai šo noviržu nebūtu, kosmiskā lidojuma laikā izmanto veselu profilaktisko pasākumu kompleksu.
Kinetoze (gr. kinesis r— kustība) ir jūras, gaisa vai automobiļa slimība. Tā rodas, ja uz organismu ilgstoši iedarbojas mainīgs paātrinājums. Tiek kairināti vestibulārā aparāta un redzes receptori, kā arī muskuļu, saišu un cīpslu proprioreceptori. Mainoties ķermeņa un iekšējo orgānu stāvoklim, tiek kairināti arī ādas un iekšējo orgānu, mehanoreceptori, gļotādu un vēdera dobuma serozo plēvju receptori. Vestibulārā nerva receptoru aparāta kairinājuma rezultā tā tiek uzbudināta retikulārā formācija, impulsi nokļūst smadzenītēs un rodas kinetozēm raksturīgie kustību koordinācijas traucējumi. Veģetatīvo nervu kodolu uzbudinājuma rezultātā pastiprinās impulsācija pa n. vagus un iestājas bradikardija, samazinās arteriālais spiediens, rodas slikta dūša un vemšana, pastiprinās sviedru izdale. Vestibulārā nerva impulsi caur retikulāro formāciju nokļūst hipotalāmā un izraisa VNS simpātiskās daļas uzbudinājumu. Rezultātā rodas bālums, samazinās zarnu peristaltika, iestājas atonija. Smagos gadījumos iespējama depresija, astēnija un apziņas aptumšošanās. Cilvēkiem ar simpātiskās vai parasimpātiskās nervu sistēmas vai vestibulārā aparāta paaugstinātu uzbudināmību kinetoze mēdz būt vairāk izteikta.
Pārslodzes spēks darbojas uz organismu, kas pārvietojas ar paātrinājumu: pārslodze rodas tad, ja spēks, kas darbojas uz cilvēka ķermeni, pārsniedz ķermeņa masu. Atkarībā no kustības rakstura izšķir taisnvirziena un radiālo pārslodzi, bet atkarībā no pārslodzes virziena pret ķermeņa garenisko asi — garenvirziena, šķērsvirziena un sānvirziena pārslodzi.
Pārslodzes attīstības mehānismā galvenais ir orgānu un organisma šķidrumu pārvietošanās kustībai pretējā virzienā. Parastos apstākļos pārslodze nav liela un neizraisa būtiskus cilvēka funkciju traucējumus. Jautājums par paātrinājuma un pārslodzes patogē no ietekmi kļuva aktuāls, attīstoties aviācijai om kosmonautikai.
Pārslodzes gadījuma cilvēks visā ķermeni sajūt smagumu, sāpes, parādās kustību traucējumi. Galvenā nozīme ir hemodinamikas un elpošanas traucējumiem.
Hemodinamikas traucējumu pamatā ir asins sadalījuma maiņa. Ja paātrinājums uz cilvēku darbojas kaudokraniālā virzienā (lidojums uz augšu), asinis pārvietojas uz vēdera un apakšējo ekstremitāšu asinsvadiem, bet galvā un ķermeņa augšdaļā rodas anemizācija. Artērijās, kas atrodas zemāk par sirds līmeni, spiediens paaugstinās, bet ķermeņa augšdaļas artērijās — samazinās. Smadzeņu garozas un acs tīklenes išēmijas dēļ var iestāties redzes traucējumi, pat samaņas zudums.
Turpretī, ja paātrinājums darbojas kraniokaudālā virzienā (lidojums uz leju), asinis no apakšējām ekstremitātēm un vēdera pārvietojas uz ķermeņa augšdaļu un galvu. Rezultātā artērijās, kas atrodas virs sirds līmeņa, spiediens ievērojami pieaug. Cietušais sajūt sāpes galvā un acīs; acu šklērās un plakstiņos iespējami asins izplūdumi.
Sķērsvirziena un sānvirziena pārslodzes gadījumā vispārējie hemodinamikas traucējumi ir daudz mazāki, tāpēc kosmonauta ķermeni attiecībā pret kustības virzienu orientē šķērsvirzienā. Tomēr vairākos orgānos, piemēram, plaušās, arī šajā gadījumā iespējama reģionāra asins pārvietošanās.
Elpošanas traucējumi arī ir atkarīgi no pārslodzes virziena. Ja paātrinājums ir kaudokraniālajā virzienā, tad (jādomā diafragmas noslīdēšanas dēļ) elpošanas dziļums un biežums palielinās, un plaušu ventilācija uzlabojas. Tomēr plaušu asinsrites traucējumu dēļ pakāpeniski pieaug hipoksija.
Visstiprākie elpošanas traucējumi rodas šķērsvirzienā pārslodzes gadījumā. Ja paātrinājums ir virzienā no muguras uz krūtīm, plaušu ventrālajā daļā attīstās mazasinība, bet dorsālā daļa pārpildās asinīm. Plaušām pārvietojoties uz mugurpusi, dorsālās daļas alveolas sarūk, bet ventrālās — paplašinās. Šo un jau minēto hemodinamikas traucējumu dēļ tiek traucēta ārējā elpošana, palielinās elpošanas frekvence, pagarinās ieelpa un saīsinās izelpa, samazinās elpošanas dziļums.
Hemodinamikas un elpošanas traucējumu rezultātā rodas hipoksēmija un visu orgānu un audu, galvenokārt galvas smadzeņu un sirds hipoksija. Stāvokli pasliktina pārmērīgā impulsācija no eksteroreceptoriem un pārslodzes rezultātā pārvietoto iekšējo orgānu interoreceptoriem. Šī impulsācija veicina dzīvībai svarīgo organisma funkciju regulācijas traucējumus. Lielas pārslodzes gadījumā sirds-asinsvadu un elpošanas sistēmas mazspējas rezultātā var iestāties nāve.
Bezsvara stāvoklī gravitācijas spēks uz cilvēku nedarbojas, samazinās arī paša organisma mehāniskās ietekmes, piemēram, sirds darbības ietekme uz asinsvadiem, elpošanas muskulatūras ietekme uz elpceļiem un apkārtējiem audiem. Bezsvara stāvokļa patogēnā ietekme uz organismu ir daudzkārt mazāka nekā pārslodzes ietekme.
Nonākot bezsvarā stāvoklī, organismā rodas akūtu rēakciju periods, kas sastāv no trīs komponentiem (sensoriskā, motoriskā un veģetatīvā), bet tam seko adaptācijas periods. Akūto reakciju pamatā ir analizatoru funkciju traucējumi, kas rodas sakarā ar samazināto un izmainīto aferento impulsāciju no vestibulārā aparāta, ādas, redzes un citiem receptoriem. Tiek traucētas veģetatīvo centru funkcijas, piemēram, palielinās asinsrites un elpošanas centru labilitāte.
Sensoriskie traucējumi izpaužas dezorientācijā, ilūzijās, reibonī, bet motoriskie — kustību koordinācijas, spēka un precizitātes traucējumos.
Veģetatīvie traucējumi ir stiprāki. Var būt siekalošanās, slikta dūša un vemšana. Sirdsdarbības un elpošanas frekvence sākumā ir palielināta, bet vēlāk kļūst zemākā par normu. Arteriālais spiediens ir nestabils, biežāk pazemināts. Izzūdot hidrostatiskajam spiedienam, asinis vienmērīgi sadalās pa organismu, tādējādi palielinot asins pildījumu ķermeņa augšdaļas asinsvados. Sirds priekškambaru iestiepuma rezultātā samazinās vazopresīna un aldosterona producēšana, tāpēc palielinās nātrija un ūdens izdale no organisma, bet cirkulējošo asiņu tilpums samazinās. Pastiprinās arī kālija, hlora, dzelzs, kalcija un fosfora izdale no organisma. Šādu ūdenssāļu līdzsvara traucējumu rezultātā ķermeņa masa stipri samazinās.
Hipokinēze, nervu trofikas traucējumi un gravitācijas slodzes samazināšanās uz kustību aparātu, kā arī kalcija un fosfora zaudējums ir par iemeslu tam, ka mainās kaulu struktūra, attīstās osteoporoze, samazinās skeleta muskulatūras masa un kontrakciju spēks, parādās atrofijas pazīmes. Tāpēc, kad kosmonauts atgriežas uz Zemes, slodze viņa skeletam var kļūt bīstama. Novēro arī anēmiju un imunogēnās reaktivitātes pavājināšanos. Organisma piemērošanās spējas darbam, fiziskam un emocionālam spriegumam arī ir samazinātas. Lai šo noviržu nebūtu, kosmiskā lidojuma laikā izmanto veselu profilaktisko pasākumu kompleksu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru