Ķīmiskie faktori. Eksogēna saindēšanās

Mūsdienu cilvēkam ir kontakts ar ļoti daudziem ķīmiskiem savienojumiem, kas var vietēji vai vispārēji patogēni darboties uz viņa organismu. Ja šie savienojumi nokļūst organismā no apkārtējās vides, runā par eksogēnu saindēšanos, bet, ja no iekšējās vides, — par endogēnu saindēšanos.

Eksogēna saindēšanās

Var būt sadzīves, medikamentoza un profesionāla eksogēna saindēšanās, kā arī saindēšanās ar indīgām kaujas vielām. Tomēr ar vienu un to pašu ķīmisko vielu, piemēram, svinu, tvana gāzi, var saindēties dažādos apstākļos (sadzīves, medikamentu lietošanas, profesionālos u. c.). Vielas darbība ir atkarīga no devas, iekļūšanas un izvadīšanās ceļa, organisma vecuma, reaktivitātes utt. Vienas un tas pašas vielas dažādas devas var darboties ārstnieciski, toksiski un pat nāvējoši.
Kairinoši šķīdumi un gāzes līdzīgi mehāniskiem un fizikāliem faktoriem darbojas vietēji — izraisa apdegumus un audu destrukciju. Tomēr bieži ievadīšanas vietā tūlīt nekādas pārmaiņas nekonstatē, tās parādās tikai pēc noteikta latentā perioda.
Klīnisko izpausmju ziņā izšķir kairinošās, sirds-asinsvadu, kapilārās, asins, aknu, nieru un psihomimētiskās indes, kā arī slāpšanu, narkozi vai krampjus izraisošās un citas indes. Bioķīmisko izmaiņu ziņā runā par indēm, kas darbojas uz enzīmu sistēmām, bet patoloģiski fizioloģisko izmaiņu ziņā — par indēm, kas izraisa hipoksiju, galvenokārt darbojas centrāli vai perifēri, uz holīnerģiskajām vai adrenerģiskajām struktūrām utt.
Dažādu inžu specifiskās darbības mehānismu uz organismu pēta toksikoloģija.
Izšķir divus galvenos inžu darbības veidus — tiešo un reflektorisko.
Tieša iedarbība uz dažādiem audiem un orgāniem raksturīga daudzām toksiskām vielām. Piemēram, neirotropās vielas (miega līdzekļi, narkotikas, neiroleptikas — barbiturāti, alkohols, ēteris, aminazīns) darbojas uz nervu sistēmu; holīnerģiskās un adrenenerģiskās vielas »— uz nervu sinapsēm; glikozīdi — uz miokardu; alloksāns — uz aizkuņģa dziedzeri utt.
Inde iejaucas orgāna vai audu bioķīmiskajos procesos. Bieži tā ir ķīmiski radniecīga bojātā orgāna ķīmiskajiem savienojumiem. Piemēram, zilskābe veido kompleksu savienojumu ar citohromoksidāzes dzelzi, bloķē šo enzīmu un paralizē bioloģisko oksidāciju. Arsēna un smago metālu savienojumi reaģē ar enzīmu sulfhidrilgrupām un pārtrauc enzīmu specifisko darbību. Dažkārt vairākas ķīmiskas vielas spēj piedalīties vienā un tai pašā ķīmiskā reakcijā un savā starpā konkurē. Piemēram, oglekļa oksīds (CO) stabilāk saistās ar hemoglobīnu nekā skābeklis, tāpēc izkonkurē skābekli no šī savienojuma. Rezultātā tiek traucēts skābekļa transports, un iestājas hipoksija.
Reflektoriskās darbības pamatā ir nervu receptoru kairinājums. Piemēram, kairinošu gāzu ietekmē rodas reflektoriska bronha spazma. Pēc alimentāras saindēšanās kuņģa gļotādas n. vagus receptoru kairinājuma rezultātā iestājas reflektoriska vemšana. Stipru skābju vai sārmu izraisīts ādas bojājums rada sāpes. Inžu darbība nereti ir arī sarežģītu patoloģiski fizioloģisku norišu sākuma loceklis (šoks, kolapss, koma, hipoksija, alerģiska reakcija).
Ja inde organismā nonāk atkārtoti, pret to Var attīstīties pierašana vai arī indes darbība pastiprinās. Pierašanas cēloņi ir ādas un gļotādu caurlaidības samazināšanās, piemēram, arsēnam, indes ātrāka noārdīšanās (morfijs, alkohols) vai pastiprināta izvadīšana. Indes darbība pastiprinās alerģisku reakciju gadījumā, kā arī tad, ja inde uzkrājas (digitalis, svina un dzīvsudraba preparāti).
Lai izstrādātu efektīvu patoģenetisku terapiju, ir ļoti svarīgi izpētīt saindēšanās mehānismu.