VISPĀRĪGĀ patoģenēze

Patoģenēze (gr. pathos — ciešanas, genesis — izcelšanās) ir mācība par slimības izcelšanos, attīstību un iznākumu. Etioloģija pēta slimības izcelsmes cēloņus un apstākļus un, varētu teikt, at­bild uz jautājumu «Kāpēc radās slimība?», bet patoģenēze pēta vi­sas izmaiņas, kas rodas organismā pēc cēloņa iedarbības, un atbild uz jautājumu «Kā attīstās slimība?».
Dažkārt slimības cēlonis pēc savas agresīvās iedarbības izzūd (piemēram, mehāniska trauma). Biežāk tomēr cēlonis turpina dar­boties (hroniska infekcija un intoksikācija, ateroskleroze), un re­zultātā slimības etioloģija un patoģenēze mijiedarbojas, pastāv to vienība. Taču tas nenozīmē, ka etioloģija un patoģenēze ir zaudēju­šas savu patstāvīgo nozīmi, tāpēc dažkārt klīnikā lietotais termins «etiopatoģenēze» nav precīzs un nebūtu izmantojams.
Vispārīgā patoģenēze ietver vispārīgos slimības attīstības me­hānismus, kas kopīgi daudzām slimībām. Apskatot šos vispārīgos mehānismus, var izcelt sešus mezgla punktus: cēloņu un seku at­tiecības; patoģenēzes sākuma loceklis., galvenais loceklis un vado­šie locekļi; t. s. patoģenēzes burvju loki; funkciju «avārijas» regulacija; vietējā un vispārējā attiecības; funkcionālo un morfoloģisko izmaiņu nozīme patoģenēzē.

CĒLOŅU UN SEKU ATTIECĪBAS
Vienā gadījumā slimības etioloģiskā faktora iedarbības rezultāts var būt viegli saskatāms ar neapbruņotu aci (virspusēji asinsizplūdumi, brūces), citā — nemanāms, ja neizmanto speciālas izmeklē­šanas metodes. Tomēr slimība vienmēr attīstās pēc ķēdes reakcijas tipa. Primārās patoloģiskās pārmaiņas, kas radušās etioloģiskā faktora darbības rezultātā, kļūst par cēloni nākošajām pārmaiņām utt.
Vienkāršs patoģenēzes mehānisma piemērs ir normālas kuņģa sekrēcijas mehānisms (4. att.). Jebkurš uztura kairinātājs, nonācis kuņģī, kairina šī orgāna baroreceptorus, termoreceptorus, ķimioreceptorus un citus receptorus (R). Impulsi, kas rodas receptoru uz­budinājuma rezultātā, sasniedz CNS, šeit transformējas un pa eferentajiem nervu ceļiem nonāk kuņģa antrālajā daļā, kur izraisa gastrīna (G) sekrēciju. Savukārt gastrīns, humorālā ceļā sasniedzis kuņģa corpus un fundus daļas dziedzerus, izraisa sālsskābes sekrē­ciju.
Kuņģa sekrēcijas patoloģisko noviržu mehānismi normālās cē­loņu un seku attiecības pārveido. Piemēram, visdažādākajos iekaisuma procesos organismā rodas bioloģiski aktīvas vielas, galve­nokārt histamīns un tam līdzīgas vielas (H), kas humorālā ceļā tieši darbojas uz kuņģa sekretorisko aparātu un spēj izraisīt ļoti intensīvu un nepārtrauktu šī aparāta darbību, kura savukārt var kļūt par cē­loni čūlas attīstībai; čūla var perforēt un izraisīt peritonītu utt.
Slimniekam, kam ir Zolindžera — Elisona (Zollinger, Ellison) sin­droms, aizkuņģa dziedzerī pastiprināti veidojas gastrīns vai tam līdzīga viela (G), kas līdzīgi histamīnam humorālā ceļā paaugsti­na kuņģa aciditāti un sekrēciju, bet tā savukārt ir cēlonis grūti dzīstošām čūlām.
­