VISPĀRĪGĀ ETIOLOĢIJA

Etioloģija (gr. aitia — cēlonis, logos — mācība) tulkojumā no­zīmē mācību par slimību cēloņiem. Tomēr mūsdienu izpratnē ter­mina «etioloģija» jēga ir plašāka — tā ir mācība kā par slimību izcelsmes un attīstības cēloņiem, tā arī par apstākļiem.
Slimības cēlonis. Jebkurai norisei organismā ir savs cēlonis. Slimības cēlonis eksistē neatkarīgi no mums un mijiedarbībā ar organismu, maina to un mainās arī pats. Cēlonis piešķir slimībai savdabīgas, neatkārtojamas īpatnības — slimībai tas ir obligāts un specifisks. Piemēram, noteiktas infekcijas slimības izraisa no­teikti patogēnie mikrobi; barības vada un kuņģa apdegumu — skā­bes vai sārmi; staru slimību — jonizējošā radiācija utt.
Slimību var izraisīt patogēns faktors, ārkārtējs kairinātājs, kā­da organismam nepieciešama faktora (skābekļa, uzturvielu, vitamī­nu) trūkums vai pārlieku liels daudzums, kā arī parasts kairinā­tājs, ja tas darbojas patoloģiskos apstākļos. Par ārkārtējiem sauc kairinātājus, pret kuriem organisms filoģenēzes * un ontoģenēzes procesā nav piemērojies.
Daudzām slimībām cēlonis pagaidām nav zināms. Tās dēvē par slimībām ar neskaidru etioloģiju jeb polietioloģis- kajām slimībām. Laika gaitā, uzkrājoties klīniskajiem un eksperimentālajiem datiem, šādu slimību skaits pakāpeniski samazinās. Tuvāk izpētot vairākas no šīm slimībām, izrādījās, ka katra no tām ietver vairākas nozoloģiskas formas, kuru rašanās cēloņi ir dažādi. Piemēram, vel nesen runāja par neiroartrītisko diatēzi, bet noskaid­rojās, ka šajā diatēzē ietilpst tādas atsevišķas slimības kā neinfek­ciozais poliartrīts, reimatisms, podagra u. c. Tipveida patoloģiskie procesi (iekaisums, hipoksija, audzējs) vienmēr ir polietioloģiski, turpretim konkrētās slimības, kuras radušās to attīstībā (piemē­ram, vīrusu hepatīts, aknu ciroze alkoholiķim), izraisa konkrēti cēloņi.
Izšķir eksogēnos un endogēnos slimību cēloņus.
Eksogēnos cēloņus iedala piecās grupās: mehāniskajos, fizikālajos, ķīmiskajos, bioloģiskajos un sociālajos cēloņos (3. att.).
Mehānisko cēloņu grupā ietilpst, piemēram, dažādas ierī­ces, darba instrumenti, sadzīves un citi priekšmeti, no kuriem ne­pareizas rīcības rezultātā vai avārijas gadījumā var rasties dažā­das traumas.
Fizikālie faktori Ir troksnis, paātrinājums, vibrācija, staru enerģija, termiskie faktori.
Ķīmiskie faktori ir dūmu, notekūdeņu ķīmiskās sastāvdaļas; krāsvielas; ķīmiskās vielas kaitēkļu apkarošanai, graudu apstrādei, lauku mākslīgai mēslošanai; medikamenti; sintētiskās vielas.
Bioloģiskie faktori ir mikroorganismi, vīrusi. Bioloģiskie faktori salīdzinājumā ar pagājušo gadsimtu ir ievērojami mainīju­šies (holeras, melno baku uzliesmojumi, rezistentie gripas vīrusa celmi).
Sociālie faktori ir aktuāli tieši cilvēkam. Pie tiem pieder arī sociāli psihogēnie faktori (nelabvēlīgi dzīves un darba apstākļi, steiga, atpūtas trūkums, psihotraumas). Topošajam ārstam īpaši der atcerēties t. s. jatrogēnās slimības, kas rodas mediķa ne­apdomāta vārda vai rīcības rezultātā. No sociālajiem faktoriem ir atkarīga arī visu citu faktoru patogēnā ietekme uz cilvēku (piemēram, apkārtējās vides piesārņošana).
Daži autori uzskata, ka cēlonim* slimības attīstībā var būt pa­laišanas, pastāvīga vai mainīga nozīme. Palaišanas nozīme ir tiem cēloņiem, kas darbojas īslaicīgi un izraisa bojājumu. Pastā­vīga nozīme slimības attīstībā ir tiem cēloņiem, kuri gan neizrai­sa izteiktu bojājumu, bet pret kuriem organisma aizsargmehānismi izrādās darboties nespējīgi. Mainīga nozīme ir tiem cēloņiem, pret kuriem aizsargmehānismu darbība pastiprinās.
Endogēnie cēloņi ir nelabvēlīga pārmantotība, organis­ma konstitūcijas, dzimuma un vecuma faktori, neiroendokrīnās, kardiovaskulārās un citu sistēmu funkciju traucējumi utt. Tomēr lermins «endogēnie slimību cēloņi» jāsaprot nosacīti, jo tie katrā konkrētā gadījumā attīstās ārējās vides faktoru ietekmē. Visbiežāk ftis termins norāda, ka slimība ir attīstījusies bez redzamas ārējo laktoru ietekmes.
Bez slimības tiešajiem cēloņiem, kas darbojas uz konkrēto or­ganismu, jāņem vērā ari aģenti, kuri ietekmējuši slimnieka senčus — pārmantotās slimības vai pārmantotā predispozīcija slimībai attīstās slimnieka vecāku dzimumšūnu mutāciju rezultātā.
Slimības izcelsmes un attīstības apstākļi atšķirībā no cēloņiem nav ne obligāti, ne ari specifiski. Tas nozīmē, ka slimība var attīs­tīties arī bez apstākļu līdzdalības. Apstākļi labvēlīgi vai nelabvēlīgi ietekmē konkrētā cēloņa darbību organismā.
Atkarībā no darbības virziena un vietas apstākļus iedala šādi.
Eksogēnie slimību veicinošie apstākļi ir slikts uzturs, nelabvēlī­gi dzīves apstākļi, pārgurums, pārciestas slimības, neirotiski stā­vokļi u. c.
Eksogēnie slimību kavējošie apstākļi kavē slimības attīstību. Tāpēc liela vērība ir veltāma pareizai dzīves un darba organizā­cijai, fiziskās kultūras attīstībai un veselīgas atpūtas nodrošināšanai.
Endogēnie slimību veicinošie apstākļi ir pārmantota, konstitu­cionāla predispozīcija slimībai, liels vecums u. c. Jaundzimušā pe­riodā un agrā bērna vecumā sakarā ar vairāku organisma sistēmu nepilnīgu attīstību organisms ir izturīgāks pret vieniem patoloģis­kiem procesiem (piemēram, pret hipoksiju), bet paaugstināti ju­tīgs pret citiem (zarnu infekcijas, plaušu slimības).
Endogēnie slimību kavējošie apstākļi ir pārmantota, konstitucio­nāla pretestības spēja slimībai, nobriedis organisms u. tml. Pret dažām dzīvnieku infekcijas slimībām (suņu mēris, liellopu pneimo­nija) cilvēkam piemīt sugas imunitāte. Cilvēki, kas slimo ar sirpj veida eritrocītu anēmiju, nesaslimst ar malāriju.
Viens un tas pats etioloģiskais faktors vienā gadījumā var būt slimības cēlonis, bet citā — apstāklis. Piemēram, zema temperatūra var būt cēlonis nosalšanai, bet citā gadījumā tā var veicināt pneimonijas attīstību (apstāklis).