PATOLOĢISKĀ REAKCIJA, PROCESS UN STĀVOKLIS

Patoloģiskā reakcija, process un stāvoklis ir slimības jēdzienam radniecīgi un medicīnā plaši lietoti termini.

Patoloģiskā reakcija ir organisma neadekvāta atbildes reakcija uz kairinājumu. Tā ir elementāra reakcija, kas neatbilst kairinātāja spēkam vai raksturam un tāpēc veicina homeostāzes traucējumus. Patoloģiskā reakcija var būt slimības elements, bet var arī nebūt. Homeostāzes rādītāji mainās arī fizioloģiskos procesos. Šādas pār­maiņas, piemēram, ir glikozes līmeņa pieaugums asinīs fiziskas slodzes apstākļos, arteriālā spiediena un elpošanas dziļuma palieli­nāšanās emocionāla uzbudinājuma laikā u. c. Taču par patoloģis­kām uzskatāmas homeostāzes rādītāju pārmaiņas ārpus fizioloģis­ko noviržu robežām. Tāds, piemēram, ir glikozes līmeņa ievērojams pieaugums asinīs pēc fiziskas slodzes cilvēkam ar pazeminātu toleranci pret glikozi.

Patoloģiskais process ir savstarpēji saistītu patoloģisko reakciju, aizsargreakciju un piemērošanās reakciju dinamisks komplekss, kas attīstās bojātos organisma audos, atbildot uz patogēnā kairinātāja darbību. Ja patoloģiskais process traucē organisma darbaspējas, tas ir daļa no slimības procesa, atsevišķa slimības izpausme. Piemē­ram, matu maisiņa strutains iekaisums (furunkuls), ja to nepavada vispārējas organisma reakcijas, ir patoloģisks process. Tas neiero­bežo organisma darbaspējas un piemērošanos apkārtējās vides ap­stākļiem, kā arī, protams, neapdraud eksistences iespējas. Turpre­tim, ja neliels, norobežots furunkuls pāriet furunkulozē, kuras laikā paaugstinās ķermeņa temperatūra, rodas galvassāpes un citu orga­nisma sistēmu funkciju traucējumi, patoloģiskais process ir pārgā­jis slimībā, kļuvis par vienu no slimības izpausmēm. Slimība, piemēram, hepatīts, var sastāvēt no vairākiem patoloģiskajiem proce­siem — piemēram, iekaisuma, perifērās asinsrites traucējumiem, drudža, hipoksijas.

Nereti patoloģiskās reakcijas un procesi atkārtojas samērā pastā­vīgās, tipiskās kombinācijās. Šādos gadījumos runā par tipveida patoloģiskiem procesiem. Tie sastopami daudzu slimību gadījumā, un tiem ir daudz kopīgu pazīmju kā cilvēkam, tā arī dzīvniekiem. Tipveida patoloģiskie procesi ir, piemēram, iekaisums, hipoksija, drudzis, audzējs, tūska u. c. Līdzīgi citiem, arī šie procesi ir attīs­tījušies evolūcijas gaitā. Piemēram, bezmugurkaulniekiem iekaisums noris kā saistaudu šūnu proliferācijas reakcija, bet augstākiem zīdītājiem un cilvēkiem tas ir kļuvis par sarežģītu tipveida patoloģisko procesu.

Organisma regulācijas sistēmu darbība kavē patoloģisko pro­cesu attīstību, bet, ja šo sistēmu funkcijas tiek traucētas, regulējo­šās sistēmas pašas var kļūt par patoloģisko procesu organizatoru.

Patoloģiskā procesa attīstībā izšķir 1) kompensācijas stadiju un 2) dekompensācijas stadiju.

Kompensācijas stadijā piemērošanās mehānismu funkcija ir pilnvērtīga un nodrošina organisma homeostāzi.

Dekompensācij as stadijas sākumā piemērošanās mehā­nismi pakāpeniski izsīkst (kvantitatīvu pārmaiņu periods). Rezul­tātā tiek traucēta homeostāze un izpaužas patoloģiskās reakcijas (kvalitatīvu pārmaiņu periods).

Patoloģiskais stāvoklis ir iedzimtas vai patoloģiskā procesa at­tīstības gaitā iegūtas orgāna funkciju un struktūras pārmaiņas, tas ir patoloģisks process ar lēnu, bieži pat nemanāmu, garus gadus ilgstošu gaitu. Patoloģiskajam stāvoklim raksturīgs audu defekts. Šāds stāvoklis ir, piemēram, rētas veidošanās process, sekundāri dzīstot brūcei, — arī rētaudos noris vielmaiņa, elastīgo un kolagēno šķiedru jaunveidošanās, taču šī patoloģiskā procesa gaita ir ļoti lēna. Iedzimts patoloģisks stāvoklis ir iedzimtās sirdskaites.

Visbiežāk par patoloģisko stāvokli runā kā par slimības sekām, piemēram, jau minētā rētu veidošanās pēc brūcēm, kontraktūras (rētaini savilkumi) pēc apdegumiem, saaugumi pēc iekaisuma pro­cesiem (mitrālā stenoze pēc endokardīta, pleiras lapiņu saaugumi pēc pleirīta), aklums pēc acu traumas, pylorus stenoze pēc divpadsmitpirkstu zarnas čūlas sadzīšanas.

Patoloģisks stāvoklis rodas arī tad, ja slimības rezultātā pilnī­gi vai. daļēji ir zaudēts kāds orgāns vai ekstremitāte, piemēram, stāvoklis pēc lobektomijas (plaušas vienas daļas izņemšanas) tu­berkulozes gadījumā, stāvoklis pēc nefrektomijas (vienas nieres izlemšanas) audzēju vai akmeņu gadījumā, žokļu alveolāro izaugu­mu atrofija pēc zobu ekstrakcijas, stāvoklis pēc kājas amputācijas endarterīta dēļ. Patoloģiskais stāvoklis var saglabāties visu mūžu. Cilvēks, kura organismā attīstās patoloģiskais stāvoklis, var būt darbaspējīgs, tomēr viņa darbaspējas salīdzinājumā ar normu ir ierobežotas.

Ir iespējama arī procesa otrāda gaita — dažādu faktoru ietek­mē patoloģiskais stāvoklis var komplicēties ar patoloģisku procesu, piemēram, rētaudi — ar iekaisumu, rētas rajons — ar hipoksiju, kā arī pāriet slimībā. Piemēram, dzimumzīmīte (patoloģiskais stāvok­lis) dažādu mehānisku, ķīmisku un citu aģentu ietekmē var pāriet slimībā ar ātru, ļaundabīgu gaitu — ļaundabīgajā audzējā melanosarkomā.