VISPĀRĪGĀ NOZOLOĢIJA

Vispārīgā nozoloģija (gr. nosos — slimība) ir viena no medicī­nas teorijas svarīgākajām daļām, tā ietver slimību nomenklatūru un klasifikāciju, mācību par slimības izraisītājiem un veicinātājiem aģentiem, attīstības mehānismiem, diagnostikas, ārstēšanas un pro­filakses principiem, kā arī mācību par iedzimtības, organisma kon­stitūcijas, reaktivitātes un alerģijas nozīmi slimību attīstībā. 

VESELS UN SLIMS ORGANISMS

Veselība ir slimības pretstats. Zinātnieki jau daudzreiz mēģinā­jusi definēt jēdzienu «veselība», turklāt īpaša uzmanība tika pie­vērsta organisma darbaspējām un līdzsvaram ar apkārtējo vidi.

Veselam organismam raksturīgs dinamisks līdzsvars ar apkārtējo vidi (K. Bernārs, A. Bogomoļecs). Veselība ir ne tikai slimības vai fizisku defektu trūkums, bet gan pilnīga fiziska, psihiska un sociāla labklājība (Vispasaules Veselības aizsardzības organizācija). 

Veselībai raksturīgas adekvātas organisma atbildes reakcijas uz parastiem kairinātājiem, kuras piemīt konkrētās populācijas cilvēku vairākumam. Lai izšķirtu, vai organisma stāvoklis ir normāls, veic antropometriskos, fizioloģiskos un bioķīmiskos pētījumus. Protams, novērtējot cilvēka stāvokli, bez anatomiski fizioloģiskajiem kritēri­jiem jāņem vērā arī sociālie kritēriji, pirmām kārtām piedalīšanās aktīvā darbā.

Praktiskajā medicīnā bieži lieto tādus terminus kā «normāls au­gums un svars», «normāla temperatūra», «normāla asins aina», «normāla kuņģa sekrēcija» u. c. Nereti ar šiem terminiem vienkār­šoti saprot vidējo statistisko normu, kas aprēķināta, izmeklējot lie­lu skaitu šķietami veselu cilvēku. Minētā «norma» bieži izrādās ne­precīza, jo neatspoguļo organisma regulācijas sistēmu funkciju un adaptācijas spējas. Ievērojot teikto, veselības raksturojums varētu būt šāds.

Veselība ir visa organisma normāls stāvoklis, struktūras un funkcijas pilnīga atbilstība. Tādos apstākļos regulācijas sistēmas spēj uzturēt organisma iekšējās vides pastāvību (homeostāzi) un nodrošināt organismam vispilnvērtīgāko un optimālāko pastāvēšanu konkrētajos apstākļos. Tādējādi veselam cilvēkam raksturīgas lie­las adaptācijas spējas mainīgajiem apkārtējās vides apstākļiem un slodzei.

Slimība ir organisma pašregulācijas procesu traucējums, kurš attīstījies patogēnu aģentu darbības rezultātā un kura dēļ samazi­nās organisma adaptācijas spējas un darbaspējas. Slimība var ap­draudēt organisma eksistenci apkārtējā vidē.

Slimībai piemīt dzīvībai raksturīgās pazīmes — vielmaiņa, reaktivitāte, šūnu vairošanās, augšana un citi procesi, tomēr to norise atšķiras no normas. K. Markss teicis, ka slimībai raksturīgi dzīvī­bas procesi, kas ierobežoti savā brīvībā.

Slimais organisms elpo, viņā funkcionē sirds un asinsvadu sis­tēma, kuņģa un zarnu trakts, kā arī citi orgāni, tomēr šīs funkcijas ir mazefektīvas. Slimnieks ir fiziski vājāks nekā vesels cilvēks, āt­rāk nogurst, viņa darbaspējas ir samazinātas. Dažu slimību, piemē­ram, neirotisko stāvokļu, gadījumā organisma darbaspējas uz laiku gan var paaugstināties, bet kopumā salīdzinājumā ar veselu cilvē­ku tās tomēr izrādās samazinātas. Grūti slimie gandrīz vienmēr ir guļoši. Gultas režīma neievērošana dažreiz var būt pat pēkšņas nā­ves iemesls, piemēram, sirds un asinsvadu slimību gadījumā. Sli­majā organismā stipri traucētas ir nervu sistēmas funkcijas — pir­mām kārtām kavēšanas procesi centrālajā nervu sistēmā. Šī iemes­la dēļ ne tikai samazinās organisma adaptācijas spējas, bet slim­nieks kļūst arī nervozs, viegli aizkaitināms.

Teiktais vēlreiz pierāda, ka slimība ir apkārtējās vides apstāk­ļiem neadekvāts dzīvības process. Slimība nav obligāts periods kat­ra indivīda dzīvē, cilvēks var neslimot visu mūžu. Turpretim dzīves noslēguma — miršanas periods vienmēr ir saistīts ar ievērojamiem sirds un asinsvadu, elpošanas un citu sistēmu funkciju trau­cējumiem. 

Medicīnā izšķir slimā organisma funkciju traucējumus dažādos līmeņos: molekulārā līmenī (piemēram, fermenta sintēzes de­fekts kļūst par iemeslu smagai slimībai); šūnu līmenī (kuņģa klājšūnu atrofija ļaundabīgās mazasinības slimniekam); orgānu lī­menī (hepatīts, glomerulonefrīts); orgānu sistēmu līmenī (sirds un asinsvadu sistēmas mazspēja miokarda infarkta slimnie­kam) un organisma līmenī (bez primārajām patoloģiskajām izmaiņām slimības laikā novēro arī citu orgānu sistēmu funkciju traucējumus, piemēram, akūtu nieru mazspēju, slimo viss orga­nisms).

Minētie līmeņi pareizi jāsaprot šādi — visi traucējumi, lai arī mūsdienās bieži vēl neizpētīti, ir molekulārā līmenī, taču slimo nevis molekulas, šūnas, orgāni vai to sistēmas, bet gan viss orga­nisms. No teiktā izriet viens no klīniskās medicīnas pamatliku­miem — vienmēr jāārstē nevis, slimība (orgāns), nevis vietēja rakstura novirzes no normas (piemēram, sāpes kādā organisma rajonā, paaugstināta kuņģa acidifāte), bet gan slimnieks ar tikai viņam raksturīgo slimības gaitu un izpausmēm. Laba ārsta praksē nekad nav divu vienādu slimnieku.

Būtībā slimība ir divu pretēju faktoru, divu pretstatu — slimību izraisošā un aizsargājošā faktora — vienība. Piemēram, ja slimnie­ka organismā ir iekļuvusi infekcija, vienlaikus ar mikroorganismu kaitīgo ietekmi, apātiju, galvassāpēm un citām parādībām novēro arī organisma aizsargreakcijas — antivielu veidošanos, fagocitozes pastiprināšanos u. c. Arī iekaisuma gadījumā līdztekus audu bojā­jumam, sāpēm attīstās aizsargreakcijas (leikocītu emigrācija, fago­citoze, aizsargbarjeras veidošanās). Minētā pretstatu vienība sli­mības apstākļos eksistē vienmēr. Ja likvidēsim organisma aizsargreakcijas, slimības nebūs, bet iestāsies nāve. Slimība neattīstīsies arī tad, ja likvidēsim slimību izraisošos faktorus: cilvēks būs ve­sels.

Starp slimību veicinošo un aizsargājošo faktoru norit nepār­traukta cīņa. Tieši tā nosaka slimības gaitu un raksturu. Nereti ir pat grūti atšķirt, kas ir slimības bojājuma izpausme un kas — or­ganisma aizsargfunkciju izpausme. Vai jāpazemina ķermeņa tempe­ratūra drudža slimniekam? Vai jāoperē mandeles hroniska tonsilīta gadījumā? Lai atbildētu uz līdzīgiem jautājumiem, ārstam katrā konkrētā gadījumā jāzina slimības mehānisms un jāņem vērā sli­mību izraisošo un organismu aizsargājošo faktoru mijiedarbība. Svarīgi ir ne tikai cīnīties pret slimību izraisošajiem faktoriem, bet arī veicināt organisma aizsargreakcijas.

Ne visas novirzes no normas slimajam organismam ir kaitīgas. Piemērām, pēc asins zaudējuma palielinās sirdsdarbības frekvence nu padziļinās elpošana, rezultātā uzlabojas audu apgāde ar skābek­li, Tas ir mehānisms cirkulējošo eritrocītu daudzuma samazināša­nas kompensācijai.

Cilvēks ir sociāla būtne, tāpēc slimību attīstībā būtiska nozīme ir sociālajiem faktoriem. Cilvēkam slimību īpatnības nosaka otrā signālsistēma. Kvalitatīvi atšķirīgs ir arī tas, ka slimība traucē cil­vēka vai pat vesela kolektīva darbu, nodarot materiālu un morālu zaudējumu. Par sociālo faktoru nozīmīgumu liecina arī saslimstības struktūras maiņa urbanizācijas, ražošanas modernizācijas, sasprin­dzinājuma un dzīves ilguma pieauguma rezultātā (sirds un asins­vadu, nervu sistēmas un citu slimību biežuma pieaugums).

Cilvēks ir atkarīgs no dabas, bet mūsdienās daba arvien lielākā mērā ir atkarīga arī no cilvēka. Cilvēka ietekmei uz dabu ir daudz negatīvu seku (apkārtnes piesārņošana, dzeramā ūdens un skābek­ļa trūkums), kas nereti veicina slimību attīstību. Tāpēc ļoti aktuāla ir kļuvusi dabas aizsardzības problēma.

Lai sekmīgi cīnītos ar slimību, daudzos gadījumos klīnikā ir svarīgi konstatēt t.s. priekšslimības un slimības slēpto formu. Se­višķi nozīmīga ir ļaundabīgo audzēju priekšslimību (piemēram, hroniska kuņģa čūla ir kuņģa vēža priekšslimība) diagnostika un efektīva ārstēšana. Slimības slēptās formas diagnostikai izmanto funkcionālos testus, piemēram, glikozes slodzi lieto cukura diabēta slēptās formas diagnostikai.