VISPĀRĪGĀS PATOLOĢIJAS UN PATOLOĢISKAS FIZIOLOĢIJAS ATTĪSTĪBAS VĒSTURE

        Patoloģiskā fizioloģija kā zinātne un mācību priekšmets izveido­jās vairāk nekā pirms 100 gadiem. Tomēr jau ilgi pirms tam medi­cīna pazina vairākas vispārīgas teorijas par slimību izcelsmi. Pro­tams, šīs teorijas balstījās uz sava laika zinātnes rīcībā esošajiem faktiem.

Uzskata, ka Hipokrata (460—377 p. m. ē.) humorā1ās pa­toloģijas teorija ir pirmā zinātniskā teorija, kas izskaidro sli­mības būtību. Hipokrats uzskatīja, ka slimības rodoties četru orga­nisma pamatsulu (asins, gļotas, gaišā žults un melnā žults, t. i., venozās asinis) nepareiza sajaukuma (dyscrasia) rezultātā. Pareizs šo sulu sajaukums raksturīgs veselībai. Šodien Hipokrata teorijā daudz kas šķiet primitīvs, tomēr slima organisma šķidrumos tiešām ir konstatējamas ievērojamas pārmaiņas.

Vienlaicīgi Senajā Grieķijā, pamatojoties uz Dēmokrita mācību par atomiem, izveidojās arī otra — solidārās patoloģijas teorija (gr. solidus — blīvs). Saskaņā ar šo teoriju organisms sa­stāv no sīkām, nedalāmām daļiņām — atomiem. Attālumam starp tām palielinoties, ķermeņa blīvums samazinās, bet, attālumam sa­mazinoties, — blīvums palielinās. Savukārt šādas ķermeņa blīvuma pārmaiņas ir pamatā slimību attīstībai.

Ievērojamais Romas ārsts Galēns (130—200) abas minētās teo­rijas apvienoja. Viņš uzskatīja, ka slimību attīstības pamatā ir ne­pareizs organisma šķidrumu maisījums un nepareiza audu blīvo da­ļiņu struktūra.

Viduslaikos medicīnas attīstības centrs pārvietojās uz Austru­miem. Lielais tadžiku ārsts Avicenna (Abu Ali Ibn Sina) X un XI gadsimta mijā slimību attīstību centās izskaidrot materiālistiski, ņe­mot vērā apkārtējās vides ietekmi.

Slimību būtības tālākajā pētīšanā svarīga nozīme bija veselai rindai fundamentālu atklājumu. A. Vezālijs (1514—1564) lika pa­matus anatomijas attīstībai, bet V. Hārvejs (1578—1657), atklājot lielo asinsrites loku, — fizioloģijas attīstībai. R. Dekarts (1596— 1650) aprakstīja refleksa loku, M. Malpīgi (1628—1694) — kapiiāru sistēmu un asinsķermenīšus. Velak tika atklats, ka elpošanai ne­pieciešams skābeklis, eritrocītos tika konstatēta dzelzs, kuņģa su­lā — sālsskābe utt.

Minēto atklājumu ietekmē XVII gs. medicīnā attīstījās 2 pamat­virzieni — jatroķīmiskais un jatrofizikālais (gr. iater — ārsts). Jatro ķīmiķi uzskatīja, ka organisma galvenās sastāvdaļas ir ķīmiskas vielas — galvenokārt asinis un gremošanas sulas, turpre­tī jatrofiziķi dažādās norises cilvēka organismā izskaidroja, izmantojot fizikas un mehānikas likumus, piemēram, sirdsdarbību viņi pielīdzināja sūkņa darbībai, plaušu funkcijas — filtra darbībai utt. Jatroķīmiskajam virzienam ir zināma līdzība ar Hipokrata humorālās patoloģijas teoriju, bet jatrofizikālajam virzienam — ar so­lidārās patoloģijas teoriju.

Arī XIX gadsimts, sevišķi tā vidusdaļa, bija nozīmīgs laiks sli­mību būtības izpratnē. Viens no pēdējiem humorālās patoloģijas teprijas pārstāvjiem Karels Rokitanskis (1804—1878) runāja par da­žādām (tīfa, iekaisuma, tuberkulozes, vēža u. c.) organisma krīzēm. Lai piekļūtu slimības būtībai, viņš aicināja pirmām kārtām pētīt or­ganisma šķidrumu un audu ķīmiskās īpašības. Šī doma bija pozitī­va, taču tālaika medicīnas zinātnes rīcībā nebija atbilstošu pētīju­mu metožu.

M. Sleidens un T. Svanns 1839. — 1840. gadā atklāja šūnu, (un 18 gadus vēlāk iznāca R. Virhova (1821—1902) grāmata «Celularā patoloģija», kurā autors izklāstīja īstenībā pirmo zinātnisko slimī­bu izcelsmes teoriju — celulārās patoloģijas teoriju. Sa­skaņā ar šo teoriju vesela un slima organisma šūnas rodas vairošanās cejā, un slimība vienmēr ir šūnu bojājuma rezultāts. Slimība vienmēr ir lokāls process, slimajā organismā var atrast «šūnu te­ritoriju», kura ir ietverta patoloģiskajā procesā. Slimībai progresē­jot, šī teritorija paplašinās bet ārstēšanās gaitā, gluži pretēji, pro­cesā ietverto šūnu daudzums kļūst arvien mazāks. Slimība salīdzi­nājumā ar veselību nav nekas principiāli jauns, to galvenokārt raksturo kvantitatīvas pārmaiņas (bojāto šūnu skaita pavairošanās, sa­mazināšanās, proporciju traucējumi), kā arī procesa norises laika maiņa — heterochronia (megaloblasti veidojas pieaugušam cilvekam) un vietas maina — heterotopia (ekstramedulārie asinsrades pe rēkļi).

Pozitīvi bija tas, ka slimības attīstību R. Virhovs saistīja ar ma­teriālu substrātu. Leikozes, pneimonijas, vēdertīfa un citu slimību gadījumos R. Virhovs atrada raksturīgas pārmaiņas orgānos un šū­nās, un rezultātā radās iespēja daudzas slimības «fiksēt» konkrē­tiem orgāniem. Šie pētījumi veicināja strauju patoloģiskās anatomijas attīstību. Kaut arī R. Virhovs patoloģisko fizioloģiju atzina par vis­svarīgāko teorētiskās medicīnas daļu, tomēr viņa celulārās patolo­ģijas teorija bija lokāla un mehānistiska. R. Virhovs neatzina Č. Darvina evolūcijas teoriju un nervu sistēmas lielo nozīmi patoloģi­jā. Viņš uzskatīja organismu par šūnu federāciju, pilnīgi ignorējot tā vienotību un individuālās īpatnības.

Klods Bernārs (1813—1878) bija pirmais zinātnieks, kura darbi pierādīja nervu sistēmas svarīgo nozīmi fizioloģisko un patoloģisko procesu regulācijā. Viņš atklāja simpātiskās nervu sistēmas vazo motorisko funkciju, nervu sistēmas līdzdalību termoregulācijā, cen­trālās nervu sistēmas (CNS) trofisko funkciju un nozīmi diabēta iz­celsmē. T. s. cukura dūrienā (dūriens IV ventrikula pamatnē) rezul­tātā aknās novēro glikogenolīzi, bet asinīs — glikozes līmeņa pa­augstināšanos, glikoze parādās arī urīnā. K. Bernārs ir arī autors bioloģijā svarīgai vispārīgai koncepcijai par organisma iekšējās vi­des pastāvību — homeostāzi; viņš ir izdarījis virkni atklājumu gremošanas sistēmas fizioloģijā. K. Bernāra darbi ievērojami sti­mulēja patoloģisko procesu mehānismu pētīšanu, tomēr vispārīgu teoriju par slimību izcelsmi viņš neradīja.

I. Sečenovs (1829—1905) pētīja gāzu saistīšanu un transportu asinīs, kā arī izteica hipotēzi par psihisko procesu reflektorisko da­bu. S. Botkins (1832—1889) uzskatīja organismu par vienotu veselu un lielu uzmanību pievērsa slimību attīstības mehānismiem. I. Meč hikovs (1845—1916) ir radījis klasiskus darbus svarīgos patoloģi­jas jautājumos (iekaisums, imunoloģija, organisma autointoksikāci ta). Viņš izstrādāja salīdzinošās patoloģijas metodi, kuru lietoja, lai pētītu iekaisumu un neuzņēmību pret infekciju slimībām, kā ari pierādīja, ka makroorganisms ir galvenais tā sarežģītajās attiecībās ir mikroorganismiem.

I. Pavlovs (1849—1936) fizioloģijā ieviesa ķirurģijas metodes, veica svarīgus pētījumus par gremošanas dziedzeru darbību un CNS minkcijām. Minētie pētījumi turpināja Kloda Bernāra darbu par ner­vu sistēmas nozīmi patoloģijā un kopā ar Č. Darvina evolūcijas mā­cību bija pamatā jaunas medicīnas teorijas — nervisma — at­tīstībai. Cilvēkam ir raksturīga augsti attīstīta nervu sistēma, kas topā ar otro signālu sistēmu cilvēku ļauj uzskatīt par principiāli jaunu etapu salīdzinājumā ar iepriekšējiem evolūcijas etapiem. Tika ļarī parādīts, ka vārds var būt gan cilvēka slimību izraisošs, gan ari /ārstējošs faktors.

XIX gs. pirmajā pusē patoloģiskās fizioloģijas kā mācību dis­ciplīnas vēl nebija. Ziņas par slimības attīstību students ieguva patoloģiskās anatomijas kursā. 1869. gadā Krievijā ar Universitātes nolikumu tika no­dibinātas patstāvīgas vispārīgās patoloģijas katedras, bet būtībā tajās mācīja gal­venokārt patoloģisko anato­miju. Tomēr XIX g. otrajā pusē daudzu faktu izskaidroša­nai radās nepieciešamība pāriet no morfoloģiskām pozī­cijām uz funkcionālām un lietot eksperimentālas pētī­šanas metodes, radās patoloģiskā fizioloģija.

Patoloģiskās fizioloģijas kā atsevišķas zinātnes un mācī­bu priekšmeta vēsture ir saistīta ar V. Pašutinu (1845—1901). Kopā ar I. Pavlovu viņš studēja Medicīniski ķirurģiskajā akadē­mijā, kur abi strādāja I. Sečenova laboratorijā un S. Botkina klīnikā. Jau III kursā V. Pašutins veica savu pirmo zinātnisko pētījumu. Zinātnisko darbu viņš turpi­nāja pēc akadēmijas beigšanas un 1870. gadā aizstāvēja disertāciju. Vēlāk V. Pašutins zināšanas papildināja ārzemēs, un 1874. gadā viņu uzaicināja vadīt Kazaņas Universitātes Vispārīgās patoloģijas katedru.

V. Pašutina galvenais nopelns bija tas, ka viņš pārveidoja vis­pārīgo patoloģiju no formālas, prātojošas zinātnes par reālu un eksperimentālu zinātni. Būdams I. Sečenova skolnieks, viņš izvei­doja pasaulē pirmo eksperimentālās patoloģijas (patoloģiskās fizio­loģijas) katedru, likdams stingrus pamatus šodien jau klasiskajam eksperimentālās patoloģiskās fizioloģijas attīstības virzienam. Bija nepieciešams radīt jaunā priekšmeta programmu un organizēt tā pasniegšanu, un V. Pašutins labi veica šos uzdevumus.

Pēc 5 Kazaņas universitātē pavadītiem gadiem V. Pašutinu uz­aicināja uz Pēterburgu, uz Medicīniski ķirurģisko akadēmiju. Arī tur viņš izveidoja jauno katedru. V. Pašutins pētīja vielmaiņas traucējumus (sevišķi badošanos un cingu), iekšējās sekrēcijas dzie­dzeru un termoregulācijas patoloģiju, hipoksiju. Viņš pilnveidoja eksperimentālās fizioloģijas metodes, vispārējā patoloģijā ieviesa itervisma idejas. V. Pašutins radīja Krievijā pirmo patofiziologu skolu; vairāki viņa skolnieki vēlāk vadīja vispārīgās patoloģijas ka­tedras: P. Aļbickis (Pēterburgā), A. Reprevs (Tomskā un Harkovā), N. Ušinskis (Varšavā un Odesā). V. Pašutins bija arī talantīgs zinātnes organizators; tas sevišķi izpaudās, kad viņš kļuva par Kara medicīnas akadēmijas priekšnieku. Tie bija Akadēmijas uzplaukuma gadi. V. Pašutins uzaicināja strādāt šajā augstskolā daudz talantīgu zinātnieku, ari I. Pavlovu.

Par otrās — Maskavas — patofiziologu skolas dibinā­tājiem uzskata A. Poluņinu un viņa skolnieku A, Fohtu (1848—1930). Šis skolas raksturīga iezīme bija ciešs kontakts ar klīniku. A. Fohta pētījumi bija veltīti sirds un perikarda patoloģijai, tūsku veidošanās un citiem proce­siem. Maskavas skolas pārstāvji vadīja vispārīgās pa­toloģiskās fizioloģijas kated­ras arī citās universitātēs: V. Lindemans Kijevā, F. Andrejevs Minskā, G. Saha rovs Maskavā.

Viena no ievērojamākām patofiziologu skolām izvei­dojās Ukrainā (Kijevā un Odesā). Par tās pamatlicēju uzskata V. Podvisocki (1857.—1913), kurš pētīja audzēju etioloģiju, reģenerā­cijas problēmas, infekcijas patoloģiju, mikrobioloģiju un imunoloģiju. V. Padvisocka laboratorijā jau no studentu gadiem strādāja divi nākamie Ukrainas PSR Zinātņu akadēmijas prezidenti: mikrobiologs D. Zabototnijs un patofiziologs A. Bogomoļecs.

Par Ukrainas patofiziologu skolas spilgtāko pārstāvi izvirzījās A. Bogomoļecs (1881—1946). Viņa pētījumi bija veltīti organisma reaktivitātes, endokrīnās patoloģijas, audzēju augšanas, asins pār­liešanas, novecošanas un it īpaši saistaudu fizioloģiskās sistē­mas funkciju un citotoksisko serumu lietošanas jautājumiem.

Vēl viena patofiziologu skola izveidojās Aizkaukāzā. Tās pamat­licējs V. Voroņins (1870—1960) sākumā strādāja Odesā, vēlāk Tbilisi. Līdztekus patoloģiskajai fizioloģijai viņš risināja mikrobioloģi­jas, zooloģijas, morfoloģijas, kā arī dažas fizikas un matemātikas problēmas.

1924. gadā pēc A. Bogomoļeca un S. Halatova iniciatīvas vispā­rīgās patoloģijas katedras pārdēvēja par patoloģiskās fizioloģijas katedrām. Šis nosaukums precīzāk atbilst priekšmeta būtībai.

N. Aņičkovu (1885—1964), kurš vadīja patoloģiskās fizioloģijas katedru Kara medicīnas akadēmijā, uzskata par Ļeņingradas skolas izveidotāju. Viņš galve­nokārt pētīja sirds un asinsvadu sistēmas patoloģiju, aterosklerozes un autoinfekciju patoģenēzi un citas problēmas. Ļeņingradas sko­las ievērojamākie pārstāvji ir I. Petrovs, P. Vesjolkins u. c.

Maskavas I medicīnas in­stitūtā strādāja S. Halatovs (galveno pētījumu virziens taukmaiņas patoloģija) un G. Saharovs (pētīja imuno­loģijas, alergoloģijas, endokrinoloģijas, onkoloģijas un citas problēmas). 30. gadus patoloģiskās fizioloģijas ka­tedru šajā institūtā vadīja S. Pavjenko, kurš risi­nāja organisma reaktivitā­tes un sanoģenēzes problē­mas. Maskavas II medicīnas institūtā patoloģiskās fizio­loģijas katedru 30 gadus vadīja A. Ado. Šajā katedrā galvenie pētījumu virzieni ir organisma reaktivitāte, alergoloģija, infekciju patoloģija, katedru vada N. Zaiko; katedras kolektīvs pēta nervu trofiku. Šajā zinātniskajā tēmā ievēroja­mu ieguldījumu devis ari A. Speranskis un A. Curnuhs. Patofiziologu biedrības priekšsēdētājs pašreiz ir MZA akadēmiķis G. Križanovskis, kura pētījumi veltīti nervu sistēmas patoloģiskajai fiziolo­ģijai.

Latvijā vispārīgās patoloģijas katedra (pēc tālaika nomenklatū­ras — institūts) tika nodibināta Latvijas augstskolas Medicīnas fakultātē 1919. gadā. No 1920. līdz 1939. gadam katedru vadīja ve­terināro zinātņu doktors Ernests Paukulis (1872—1941), kura gal­venie zinātniskie pētījumi bija veltīti vispārīgās patoloģijas, imuno­loģijas un veterinārijas jautājumiem. E. Paukuļa asistents, medicī­nas doktors, privātdocents Jānis Alfrēds Skuja (1886—1983) pētīja muskuļu un kuņģa fizioloģiju, viņš turpināja strādāt katedrā līdz 1945/1946. mācību gadam. īslaicīgi par katedras, kura jau tika no­saukta par patoloģiskās fizioloģijas katedru, vadītāju kļuva ārsts radiologs Vilhelms Pampe, kurš vienlaikus vadīja arī Rīgas veselī­bas aizsardzības nodaļu.

1947. gadā par katedras vadītāju tika uzaicināts Leonīds Goļbers (dzimis 1909. gadā), kurš 1949. gadā ieguva medicīnas zināt­ņu doktora grādu un kļuva par profesoru. Katedrā tika pētīti endokrinoloģijas un vielmaiņas patoloģijas jautājumi. Pēc RīgasMedicīnas institūta nodibinā­šanās 1950 gadā L. Goļbergs kļuva arī par RMI direktora viet nieku mācību un zinātniskajā darbā. RMI Patoloģis­kās fizioloģijas katedras kolektīvs Rīgā organizēja I starprepublikānisko Latvijas, Lietuvas un Igaunijas patofiziologu konferenci, ku­rā piedalījās viesi no Maska­vas, Ļeņingradas un Minskas. 1958. gadā katedru sāka vadīt med. zin. Kandidāte Margarita Kalniņa. Katedras pasniedzēji pētīja asinsreces un vielmaiņas traucējumus, hepatīta patoģenēzi, kā arī parenterālās barošanas jautājumus.

     No 1972. gada līdz šim laikam AML Patoloģiskās fizioloģijas katedru vada med. zin. doktors (no 1976. gada profesors₎ Juris Leja. Katedrā ilgstoši strādāja pieredzējušie docenti Romu­alds Visockis (1928—1983) un Eleonora Pevznere. Šodien pasniedzēju kolektīvu veido med. zin. kandidāti Indulis Vanags (no 1988. gada docents) un Andrejs Ancāns, asistentes Daina Lutinska un Helēna Kārkliņa, stundu pasniedzējs med. zin. doktors Imanuēls Taivāns. Katedrā ilgstoši strādā vecākie laboranti Otto Dimperāns un Nora Vītola. Mācību procesā tiek ieviesti datori. Sajā zi­ņā daudz paveicis vecākais inženieris Igors Judins.

Pēdējo 17 gadu laikā AML Patoloģiskās fizioloģijas mācību kolektīvs daudz paveicis klīniskās patoloģiskās fizioloģijas mācību kursa izveidošanā un ieviešanā. Jau iznākušas 3 mācību grāmatas, kuras uzrakstījuši katedras darbinieki. Katedras kolektīva zinātnis­kie pētījumi apvienoti vienā virzienā un veltīti kuņģa sekrēcijas traucējumu pētīšanai un jaunu diagnostikas metožu izstrādei. Šo pētījumu rezultātā iesniegti un apstiprināti vairāk nekā 10 izgudro­jumi, publicētas 2 monogrāfijas un daudz zinātnisko rakstu. 1989. gadā uz AML Patoloģiskās fizioloģijas katedras bāzes nodibināts Latvijas funkcionāli diagnostiskais komplekss.