Organisma konstitūcijas atšķirības dažādiem cilvēkiem ārsti novēroja jau sen. Piemēram, senajā Indijā cilvēkus pielīdzināja dzīvniekiem: briedim līdzīgs (līdzsvarots, darbīgs), gazelei līdzīgs uzbudināms, ātrs), zilonim līdzīgs (lēns, tūļīgs). Hipokrats cilvēkus iedalīja stipros un vājos, elastīgos un gļēvos, sausos un mitros. Tomēr vispopulārākā bija Hipokrata cilvēku temperamentu klasifikācija (9. att.): sangviniķi (lat. sanguis — asinis)' darbaspējīgi, emocionāli, sabiedriski, enerģiski, līdzsvaroti cilvēki, kas viegli kontaktējas; holēriķi (gr. chole — žults, Hipokrats to apzīmēja par «dzelteno» žulti) — smalki veidoti, uzbudināmi cilvēki ar augstām, bet nepastāvīgām darbaspējām; flegmatiķi (gr. flegma — gļotas) — masīvi veidoti, inerti, vienaldzīgi cilvēki; melanholiķi (gr. melas — melns, chole — žults) — noslēgti, depresīvi cilvēki, kas cenšas izolēties no apkārtējiem. Galēns ieviesa terminu habitus, ar kuru apzīmēja ārējās pazīmes, kas raksturo indivīda ķermeņa uzbūvi un ārējo izskatu.
Cilvēka konstitūcijas tipus klasificē pēc organisma morfoloģiskajām un funkcionālajām īpašībām.
Morfoloģiskā klasifikācija. Franču pediatrs Sigo cilvēkus iedalīja vairākos tipos (10. att.): typus respiratorius — plats un garš krūškurvis, ass epigastrālais leņķis, garš kakls, mazs vēders, tendence uz plaušu slimībām; typus digestivus — plats apakšžoklis, labi attīstīta košanas muskulatūra, īss kakls, liels vēders, tendence uz gremošanas orgānu slimībām; typus muscularis — labi attīstīta muskulatūra, kvadrātveida seja, slimo reti; typus cerebralis — liela galva, mazas ekstremi tātes, tendence uz nervu slimībām. Beneke cilvēkus iedalīja normālos, hipoplastiskos un hiperplastiskos. Brugšs uzsvēra krūškurvja izmērus un izšķīra cilvēkus ar platu, normālu un šauru krūškurvi. Viola klasifikācijai izmantoja iekšējo orgānu lielumu: makrosplanhniski, normosplanhniski un mikrosplanhniski cilvēki.
Praksē visbiežāk sastop morfoloģisko konstitūcijas tipu starpstāvokļus.
Funkcionālās klasifikācijas. Ņemot par kritēriju cilvēka uzturu, Briants izšķīra gaļas ēdājus, zāles ēdājus, jaukta uztura piekritējus. Epingersun Hess, maldīgi pretstatot veģetatīvās nervu sistēmas abas daļas, cilvēkus klasificēja vagotoniķos un simpatikotoniķos.
A. Bogomoļecs uzsvēra galvenokārt vienas — saistaudu fizioloģiskās sistēmas struktūras un funkcijas īpatnības un ieteica izšķirt šādus konstitūcijas tipus: astēniskais tips — smalki, maigi saistaudi, kas viegli pakļaujas bojājumiem; pastozais tips — saistaudi ar augstu ūdens saturu un biežiem ūdenssāļu maiņas traucējumiem; f i b r o z a i s tips — šķiedraini, blīvi saistaudi ar līdzsvarotu ūdenssāļu maiņu; lipomatozais tips — irdeni saistaudi ar samazinātu ūdens saturu un inertu vielmaiņu, kā rezultātā uzkrājas tauki.
Eksperimentējot ar suņiem, I. Pav1ovs ieteica šādus augstākās nervu darbības tipus: stiprs, līdzsvarots un kustīgs (pēc Hipokrata — sangviniķis); stiprs, līdzsvarots un inerts (flegmatiķis); stiprs un nelīdzsvarots (holēriķis); vājš un kavēts (melanholiķis). Attiecībā uz cilvēku I. Pavlovs minētos tipus pārveidoja, uzsverot mākslinieciskās un abstraktās domāšanas pārsvaru.
Vairāki autori ir centušies apvienot cilvēku morfoloģiskās un funkcionālās īpatnības.
Morfoloģiski funkcionālā klasifikācija. Vācu psihiatrs E. Krečiners (E. Kretschmer) apvienoja organisma uzbūves, nervu sistēmas darbības un psihes īpatnības un cilvēkus iedalīja leptosamālajā, pikniskajā, atlētiskajā un displastiskajā konstitūcijas tipā.
Leptosomālā tipa pārstāvis ir viegli veidots, ar relatīvi garām ekstremitātēm un īsu ķermeni, tam raksturīga nelīdzsvarota ucrvu sistēma, viegla nogurdināmība un psihes šizotīmiskais temperaments. Sie cilvēki ir nelīdzsvaroti, noslēgti, bieži nekritiski vai arī pārāk kritiski, ar sarežģītu raksturu, sapņotāji, ironizētāji, despoti, fanātiķi, slaisti, predisponēti pret šizofrēniju.
Pikniskā tipa pārstāvis ir masīvs, labi barots, ar relatīvi garu un resnu ķermeni, Kelu vēderu un īsām ekstremitātēm, tam raksturīga pazemināta vielmaiņa, aptaukošanās, gausa nervu sistēmas darbība un psihes ciklotīmiskais temperaments. Tie ir cilvēki ar samērā vienkāršu raksturu, viegli piemērojas videi un viegli iegūst draugus, mīl jokus, predisponēti pret maniakāji depresīvo psihozi.
Atlētiskā tipa pārstāvis ieņem vidusstāvokli, viņam raksturīgs psihes epileptoīdais temperaments. Sie cilvēki ikdienā ir mierīgi un punktuāli, bet dusmu brīdī kļūst nesavaldīgi, sīkumaini, monotoni; viņi ir predisponēti pret epilepsiju. Pārējos cilvēkus, kas neatbilst minētajiem 3 konstitūcijas tipiem, Krečmers pieskaitīja displastiskajam tipam.
I. Pavlovs asi kritizēja Krečmera reakcionāro pieeju cilvēka psihei, jo tā visiem cilvēkiem piedēvē tendenci uz psihiskām slimībām, un augstāk vērtēja Hipokrata klasifikācijas principus.
Latvijas Republikā vispopulārākā ir M. Cernorucka morfoloģiski funkcionālā konstitūcijas tipu klasifikācija normostēniķos, hiperstēniķos un astēniķos (11. att.). Cilvēka organisma morfoloģiskās īpatnības M. Černoruckis saistīja ar funkcionālajām īpatnībām.
Normostēniķi atbilst Krečmera atlētiskā tipa pārstāvjiem. Tie ir vidēja auguma, proporcionālas uzbūves cilvēki ar mazliet iegarenu galvaskausu, labiem matiem, cilindrisku kaklu, kas ar pleciem veido aptuveni 90 0 leņķi. Epigastrālais leņķis — 90 Iezīmējas ribstarpas, virsatslēgkaula un zematslēgkaula bedrītes. Ekstremitāšu garums ir mērens, muskulatūra labi attīstīta.
Hiperstēniķi atbilst Krečmera pikniskā tipa pārstāvjiem. Ķermenis ir drukns, ar labi attīstītu zemādas tauku kārtu un muskulatūru. Galvas forma ieapaļa, pastāv tendence uz matu izkrišanu. Kakls ir īss, virsatslēgkaula un zematslēgkaula bedrītes nolīdzinā tas. Epigastrālais leņķis plats — virs 90 Ekstremitātes ir īsas. Sirds — liela, kuņģis — ietilpīgs, zarnu trakts — garš. Arteriālais spiediens, kuņģa un virsnieru funkcija hiperstēniķiem parasti ir paaugstināta, bet vielmaiņas intensitāte un organisma tolerance pret ogļhidrātiem — samazināta.
Astēniķi atbilst Krečmera leptosomālā tipa pārstāvjiem. Tie ir slaida auguma cilvēki ar garām ekstremitātēm, iegarenu galvu un kupliem matiem. Taukslānis ir reducēts. Kakls ir garš. Krūškurvis arī ir pagarināts. Epigastrālais leņķis ir šaurs. Ribstarpas ir platākas nekā normostēniķiem. Virsatslēgkaula un zematslēgkaula bedrītes ir labi izteiktas. Muskulatūra attīstīta vājāk. Arteriālais spiediens, kuņģa funkcija, uzsūkšanās funkcija zarnās un virsnieru funkcija parasti ir pazemināta, bet vielmaiņas intensitāte — paaugstināta.
Cilvēka konstitūcijas tipus klasificē pēc organisma morfoloģiskajām un funkcionālajām īpašībām.
Morfoloģiskā klasifikācija. Franču pediatrs Sigo cilvēkus iedalīja vairākos tipos (10. att.): typus respiratorius — plats un garš krūškurvis, ass epigastrālais leņķis, garš kakls, mazs vēders, tendence uz plaušu slimībām; typus digestivus — plats apakšžoklis, labi attīstīta košanas muskulatūra, īss kakls, liels vēders, tendence uz gremošanas orgānu slimībām; typus muscularis — labi attīstīta muskulatūra, kvadrātveida seja, slimo reti; typus cerebralis — liela galva, mazas ekstremi tātes, tendence uz nervu slimībām. Beneke cilvēkus iedalīja normālos, hipoplastiskos un hiperplastiskos. Brugšs uzsvēra krūškurvja izmērus un izšķīra cilvēkus ar platu, normālu un šauru krūškurvi. Viola klasifikācijai izmantoja iekšējo orgānu lielumu: makrosplanhniski, normosplanhniski un mikrosplanhniski cilvēki.
Praksē visbiežāk sastop morfoloģisko konstitūcijas tipu starpstāvokļus.
Funkcionālās klasifikācijas. Ņemot par kritēriju cilvēka uzturu, Briants izšķīra gaļas ēdājus, zāles ēdājus, jaukta uztura piekritējus. Epingersun Hess, maldīgi pretstatot veģetatīvās nervu sistēmas abas daļas, cilvēkus klasificēja vagotoniķos un simpatikotoniķos.
A. Bogomoļecs uzsvēra galvenokārt vienas — saistaudu fizioloģiskās sistēmas struktūras un funkcijas īpatnības un ieteica izšķirt šādus konstitūcijas tipus: astēniskais tips — smalki, maigi saistaudi, kas viegli pakļaujas bojājumiem; pastozais tips — saistaudi ar augstu ūdens saturu un biežiem ūdenssāļu maiņas traucējumiem; f i b r o z a i s tips — šķiedraini, blīvi saistaudi ar līdzsvarotu ūdenssāļu maiņu; lipomatozais tips — irdeni saistaudi ar samazinātu ūdens saturu un inertu vielmaiņu, kā rezultātā uzkrājas tauki.
Eksperimentējot ar suņiem, I. Pav1ovs ieteica šādus augstākās nervu darbības tipus: stiprs, līdzsvarots un kustīgs (pēc Hipokrata — sangviniķis); stiprs, līdzsvarots un inerts (flegmatiķis); stiprs un nelīdzsvarots (holēriķis); vājš un kavēts (melanholiķis). Attiecībā uz cilvēku I. Pavlovs minētos tipus pārveidoja, uzsverot mākslinieciskās un abstraktās domāšanas pārsvaru.
Vairāki autori ir centušies apvienot cilvēku morfoloģiskās un funkcionālās īpatnības.
Morfoloģiski funkcionālā klasifikācija. Vācu psihiatrs E. Krečiners (E. Kretschmer) apvienoja organisma uzbūves, nervu sistēmas darbības un psihes īpatnības un cilvēkus iedalīja leptosamālajā, pikniskajā, atlētiskajā un displastiskajā konstitūcijas tipā.
Leptosomālā tipa pārstāvis ir viegli veidots, ar relatīvi garām ekstremitātēm un īsu ķermeni, tam raksturīga nelīdzsvarota ucrvu sistēma, viegla nogurdināmība un psihes šizotīmiskais temperaments. Sie cilvēki ir nelīdzsvaroti, noslēgti, bieži nekritiski vai arī pārāk kritiski, ar sarežģītu raksturu, sapņotāji, ironizētāji, despoti, fanātiķi, slaisti, predisponēti pret šizofrēniju.
Pikniskā tipa pārstāvis ir masīvs, labi barots, ar relatīvi garu un resnu ķermeni, Kelu vēderu un īsām ekstremitātēm, tam raksturīga pazemināta vielmaiņa, aptaukošanās, gausa nervu sistēmas darbība un psihes ciklotīmiskais temperaments. Tie ir cilvēki ar samērā vienkāršu raksturu, viegli piemērojas videi un viegli iegūst draugus, mīl jokus, predisponēti pret maniakāji depresīvo psihozi.
Atlētiskā tipa pārstāvis ieņem vidusstāvokli, viņam raksturīgs psihes epileptoīdais temperaments. Sie cilvēki ikdienā ir mierīgi un punktuāli, bet dusmu brīdī kļūst nesavaldīgi, sīkumaini, monotoni; viņi ir predisponēti pret epilepsiju. Pārējos cilvēkus, kas neatbilst minētajiem 3 konstitūcijas tipiem, Krečmers pieskaitīja displastiskajam tipam.
I. Pavlovs asi kritizēja Krečmera reakcionāro pieeju cilvēka psihei, jo tā visiem cilvēkiem piedēvē tendenci uz psihiskām slimībām, un augstāk vērtēja Hipokrata klasifikācijas principus.
Latvijas Republikā vispopulārākā ir M. Cernorucka morfoloģiski funkcionālā konstitūcijas tipu klasifikācija normostēniķos, hiperstēniķos un astēniķos (11. att.). Cilvēka organisma morfoloģiskās īpatnības M. Černoruckis saistīja ar funkcionālajām īpatnībām.
Normostēniķi atbilst Krečmera atlētiskā tipa pārstāvjiem. Tie ir vidēja auguma, proporcionālas uzbūves cilvēki ar mazliet iegarenu galvaskausu, labiem matiem, cilindrisku kaklu, kas ar pleciem veido aptuveni 90 0 leņķi. Epigastrālais leņķis — 90 Iezīmējas ribstarpas, virsatslēgkaula un zematslēgkaula bedrītes. Ekstremitāšu garums ir mērens, muskulatūra labi attīstīta.
Hiperstēniķi atbilst Krečmera pikniskā tipa pārstāvjiem. Ķermenis ir drukns, ar labi attīstītu zemādas tauku kārtu un muskulatūru. Galvas forma ieapaļa, pastāv tendence uz matu izkrišanu. Kakls ir īss, virsatslēgkaula un zematslēgkaula bedrītes nolīdzinā tas. Epigastrālais leņķis plats — virs 90 Ekstremitātes ir īsas. Sirds — liela, kuņģis — ietilpīgs, zarnu trakts — garš. Arteriālais spiediens, kuņģa un virsnieru funkcija hiperstēniķiem parasti ir paaugstināta, bet vielmaiņas intensitāte un organisma tolerance pret ogļhidrātiem — samazināta.
Astēniķi atbilst Krečmera leptosomālā tipa pārstāvjiem. Tie ir slaida auguma cilvēki ar garām ekstremitātēm, iegarenu galvu un kupliem matiem. Taukslānis ir reducēts. Kakls ir garš. Krūškurvis arī ir pagarināts. Epigastrālais leņķis ir šaurs. Ribstarpas ir platākas nekā normostēniķiem. Virsatslēgkaula un zematslēgkaula bedrītes ir labi izteiktas. Muskulatūra attīstīta vājāk. Arteriālais spiediens, kuņģa funkcija, uzsūkšanās funkcija zarnās un virsnieru funkcija parasti ir pazemināta, bet vielmaiņas intensitāte — paaugstināta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru