Intragastrālā pH-metrija ir pati objektīvākā kuņģa HCl sekrēcijas diagnostikas metode, ar to izdodas agri diagnosticēt šīs funkcijas traucējumus. Medicīnas praksē biežo visdažādāko gremošanas orgānu iekaisumu un kuņģa gļotādas atrofijas procesu gaitā vispirms tiek traucēta tieši HCl sekrēcija. Parasti par kuņģa sekretorisko funkciju sprieda pēc 2 rādītājiem — kuņģa sekrēta skābuma un daudzuma. Ja kuņģa aciditāte ir paaugstināta, arī kuņģa sulas daudzums parasti ir liels (hipersekrēcija). Taču pastiprināta kuņģa aciditāte var būt arī bez hipersekrēcijas.
Kuņģa sulas pH noteikšanai izmanto antimona (mērījuma) un kalomela (salīdzinājuma) elektrodus. Potenciālu starpība starp šiem elektrodiem atkarīga no H+ koncentrācijas tajā kuņģa apvidū, kurā atrodas antimona elektrods. Lai noteiktu intragastrālo vidi kuņģa HCl secernējošā un neitralizējošā zonā, izmanto zondi ar divām vai vairākām olīvām. Vienu vai vairākus antimona elektrodus kuņģī novieto HCl secernējošā un vienu elektrodu — neitralizējošā zonā. Potenciālu starpības pastiprināšanai katru antimona-kalomela elektrodu pāri pievieno pie līdzstrāvas pastiprinātāja, kura skala kalibrēta pH vienībās. Portatīvajam pH-metram (sk. 1. att. ielīmē), kurš konstruēts un tiek ražots Rīgā, iespējams pievienot līdz 10 pacientu un, pēc kārtas pastiprinātājam pieslēdzot katra pacienta zondes abas pH-olīvas, veikt grupveida intragastrālo pH-metriju, kuru ieteica J. Linārs. Sarežģītāka, darbietilpīgāka, bet arī precīzāka ir otra metode — nepārtrauktā pH reģistrācija. Tad katru zondes pH-olīvu pieslēdz atsevišķam pastiprinātājam un pašrakstītājam, visu izmeklējamo kuņģa un zarnu trakta apvidu pH pieraksta uz papīra lentes nepārtraukti ar gastropoligrāfa vai acidopoligrāfa palīdzību.
Salīdzinājumā ar tradicionālo un samērā plaši lietoto kuņģa sulas frakcionētās atsūkšanas un titrēšanas metodi, kā arī HCl debita noteikšanu titrejot, intragastralajai pH-metrijai ir vairakas priekšrocības:
1) intragastrālā pH-metrija ļauj spriest ne tikai par kopēja kuņģa sekrēta pH, bet arī par HCl secernējošās zonas pH,
2) informācija par intragastrālo vidi tiek iegūta tieši izmeklēšanas laikā, nevis pēc izmeklēšanas, kā tas parasti notiek frakcionētās zondēšanas apstākļos,
3) iespējams novērtēt kuņģa HCl sekretorisko funkciju daudz precīzāk nekā ar kuņģa sulas titrēšanas metodi, jo brīvo HCl titrē tikai tajos kuņģa sulas paraugos, kuru pH = 0,9—2,6,
4) pH-metrijas rezultāti nav atkarīgi no kuņģa satura daudzuma,
5) pH-metrijas rezultāti nav atkarīgi no piemaisījumiem kuņģa sulai (žults, asinis),
6) mērījumiem nepieciešams ļoti maz laika.
Intragastrālā pH-metrija ir kvalitatīvi jauna izmeklēšanas metode ne tikai metodiskajā ziņā, bet arī tādēļ, ka katra pacienta izmeklēšanas plāns tiek individualizēts atkarībā no viņa intragastrālās vides. Atšķirībā no citām līdz šim lietotām izmeklēšanas metodēm pH-metrijā bez HCl secernējošo dziedzeru stimulatoriem tiek izmantoti arī kuņģa sekrēcijas blokatori.
Intragastrālai videi var būt viens no diviem sākuma stāvokļiem — HCl secernējošo dziedzeru zonā vide var būt 1) stipri skāba (pH<2) vai 2) vāji skāba (pH>2), vai tuva neitrālai
Stipri skāba intragastrālā vide (pH<2) izmeklēšanas sakuma liecina par intensīvu kuņģa dziedzeru darbību. Šāda vide (pH = = 1,5—2,0) HCl secernējošā zonā mēdz būt arī veseliem cilvēkiem. Šājā gadījumā lieto atropīna raudzi. Atropīns ir holinolītisks līdzeklis. Kuņģa pH-metrijas dati pēc atropīna ievadīšanas_ ļauj diferencēt humorālas un reflektoriskas izcelsmes bazālo (nepārtraukto) HCl sekrēciju.
Reflektoriskas izcelsmes bazālo HC1 sekrēciju izraisa nosacīti reflektoriskas ietekmes, šāda tipa HC1 sekrēciju atropins bloķē — pēc atropīna ievadīšanas kuņģa pH krasi palielinās — atropīna raudze ir pozitīva, HC1 sekrēcija kuņģī ir normāla (16. att.).
Humorālas izcelsmes bazālo HC1 sekrēciju izraisa asinīs cirkulējošas bioloģiski aktīvās vielas, galvenokārt histamīns un tamlīdzīgas vielas. Bazālas kuņģa HC1 sekrēcijas pamatā visbiežāk ir kāds iekaisuma perēklis organismā. Atropīna ievadīšana šada tipa HC1 sekrēciju nenomāc — atropīna raudze ir negatīva.
Katrā konkrētajā bazālās HC1 sekrēcijas gadījumā slēdzienā norāda kuņģa HC1 secernējošās zonas pH diapazonu.
Ja izmeklēšanas sākumā kuņģa pH ir tuvs neitrālam (pH = 5 —8), HC1 sekrēcija ir pavājināta vai vispār nenotiek. Ja pH>2, indicēta kuņģa dziedzeru stimulācija ar fizioloģisku mēģinājuma stimulatoru; ja reakcija uz to ir vāja, ievada parenterālo stimulatoru (histamīnu, pentagastrīnu).
I pakāpes pavājināta HC1 sekrēcija ir tajos gadījumos, kad pec mēģinājuma stimulatora ievadīšanas sākas (vai pastiprinās) HC1 sekrēcija, proti, pH samazinās (kuņģa secernējošās zonas vide mainās no bāziskas uz skābo pusi). 17. attēlā parādīti I tipa pavājinātas HC1 sekrēcijas divi varianti.
Ja pēc mēģinājuma stimulatora ievadīšanas HC1 secernējošo dziedzeru atbildes reakcija ir nenoteikta vai reakcijas vispār nav, ievada sekrēcijas parenterālo stimulatoru, proti, veic histamīna vai pentagastrīna raudzi.
II pakāpes pavājināta HC1 sekrēcija (18. att.) ir tad, ja parenteralais stimulators izraisa HC1 sekrēciju kuņģī, pie tam pH ir vismaz 5. Ja parenterālā stimulatora darbības laikā intragastrālā vide nekļūst skāba (pH>5), ir īstā kuņģa anaciditāte (nav reakcijas ne uz mēģinājuma stimulatoru, ne uz histamīnu vai pentagastrīnu).
Starp I pakāpes un II pakāpes pavājinātu HC1 sekrēciju pastāv būtiska funkcionāla un morfoloģiska atšķirība. II pakāpes pavājināta HC1 sekrēcija liecina par relatīvi izteiktu kuņģa gļotādas atrofiju, I pakāpes pavājinātas HCl sekrēcijas gadījumā atrofiskais process ir mazāk izteikts. Atšķiras arī HCl sekrēcijas mehānisms. I pakāpes pavājinātas HCl sekrēcijas gadījumā mēģinājuma stimulators izraisa HCl sekrēciju kuņģī ar normālo reflektorisko un humorālo regulācijas mehānismu starpniecību.
Reflektoriskas izcelsmes bazālo HC1 sekrēciju izraisa nosacīti reflektoriskas ietekmes, šāda tipa HC1 sekrēciju atropins bloķē — pēc atropīna ievadīšanas kuņģa pH krasi palielinās — atropīna raudze ir pozitīva, HC1 sekrēcija kuņģī ir normāla (16. att.).
Humorālas izcelsmes bazālo HC1 sekrēciju izraisa asinīs cirkulējošas bioloģiski aktīvās vielas, galvenokārt histamīns un tamlīdzīgas vielas. Bazālas kuņģa HC1 sekrēcijas pamatā visbiežāk ir kāds iekaisuma perēklis organismā. Atropīna ievadīšana šada tipa HC1 sekrēciju nenomāc — atropīna raudze ir negatīva.
Katrā konkrētajā bazālās HC1 sekrēcijas gadījumā slēdzienā norāda kuņģa HC1 secernējošās zonas pH diapazonu.
Ja izmeklēšanas sākumā kuņģa pH ir tuvs neitrālam (pH = 5 —8), HC1 sekrēcija ir pavājināta vai vispār nenotiek. Ja pH>2, indicēta kuņģa dziedzeru stimulācija ar fizioloģisku mēģinājuma stimulatoru; ja reakcija uz to ir vāja, ievada parenterālo stimulatoru (histamīnu, pentagastrīnu).
I pakāpes pavājināta HC1 sekrēcija ir tajos gadījumos, kad pec mēģinājuma stimulatora ievadīšanas sākas (vai pastiprinās) HC1 sekrēcija, proti, pH samazinās (kuņģa secernējošās zonas vide mainās no bāziskas uz skābo pusi). 17. attēlā parādīti I tipa pavājinātas HC1 sekrēcijas divi varianti.
Ja pēc mēģinājuma stimulatora ievadīšanas HC1 secernējošo dziedzeru atbildes reakcija ir nenoteikta vai reakcijas vispār nav, ievada sekrēcijas parenterālo stimulatoru, proti, veic histamīna vai pentagastrīna raudzi.
II pakāpes pavājināta HC1 sekrēcija (18. att.) ir tad, ja parenteralais stimulators izraisa HC1 sekrēciju kuņģī, pie tam pH ir vismaz 5. Ja parenterālā stimulatora darbības laikā intragastrālā vide nekļūst skāba (pH>5), ir īstā kuņģa anaciditāte (nav reakcijas ne uz mēģinājuma stimulatoru, ne uz histamīnu vai pentagastrīnu).
Starp I pakāpes un II pakāpes pavājinātu HC1 sekrēciju pastāv būtiska funkcionāla un morfoloģiska atšķirība. II pakāpes pavājināta HC1 sekrēcija liecina par relatīvi izteiktu kuņģa gļotādas atrofiju, I pakāpes pavājinātas HCl sekrēcijas gadījumā atrofiskais process ir mazāk izteikts. Atšķiras arī HCl sekrēcijas mehānisms. I pakāpes pavājinātas HCl sekrēcijas gadījumā mēģinājuma stimulators izraisa HCl sekrēciju kuņģī ar normālo reflektorisko un humorālo regulācijas mehānismu starpniecību.
Izmeklēšanas laikā novērotajai HCl sekrēcijai līdzīgu sekrēciju var sagaidīt arī fizioloģiskos apstākļos — uztura gremošanas laikā kuņģī. Tātad kuņģa dziedzeru spēja secernēt HCl ir pavājināta, taču tās fizioloģiskais mehānisms darbojas pilnīgi. Turpretim II pakāpes pavājināta HCl sekrēcija liecina, ka klājšūnas spēj izdalīt HCl tikai pēc parenterālas stimulācijas. Parenterālā stimulatora iedarbība uz secernējošajiem dziedzeriem būtiski atšķiras no normālā HCl sekrēcijas mehānisma — pentagastrīns un histamīns, tāpat kā bioloģiski aktīvās vielas no iekaisuma perēkļa iedarbojas uz HCl secernējošiem dziedzeriem tieši. Pēc reakcijas uz parenterālā stimulatora ievadīšanu spriest par kuņģa sekretorisko funkciju gremošanas laikā nav iespējams; pentagastrīna un histamīna raudze ļauj vienīgi diferencēt pentagastrīnrefraktāro vai histamīnrefraktāro anaciditāti jeb īsto kuņģa anaciditāti no pavājinātas, taču saglabātas kuņģa sekrēcijas.
Kuņģa neitralizējošo funkciju novērtē pēc HC1 neitralizējošās zonas pH un secernējošas zonas pH starpības (neitralizējošās zonas pH ir lielāks). Kuņģa neitralizējošo funkciju var novērtēt tikai tad, ja 1) HC1 secernējošā funkcija ir saglabāta, 2) kuņģa zondes olīvas ir pareizi novietotas kuņģa corpus un antrālajā daļā, 3) nav kuņģa satura sastrēguma, 4) nav duodenogastrālā refluksa. Atkarībā no tā, cik daudz pH-metrijas sākumā kuņģa neitralizējošās zonas pH pārsniedz HC1 secernējošās zonas pH, izšķir kompensētu, daļēji kompensētu un dekompensētu bazālo HC1 sekrēciju.
Intragastrālās pH-metrijas dati pierāda, ka kuņģa anaciditāte sastopama gandrīz 10 reizes retāk, nekā to liecina kuņģa HC1 sekrēcijas funkcijas noteikšana ar frakcionētās zondēšanas un titrēšanas metodi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru