Akūtai leikozei un hroniskas leikozes terminālai stadijai raksturīga izteikta normālās hemopoēzes kavēšana. Leikopoēzes šūnas hiperplazējas un kaulu smadzenēs aizvieto eritropoēzes un trombocitopoēzes šūnas. Akūtas leikozes slimniekam tas parasti izraisa bicitopēniju, turpretim hroniskas leikozes slimniekam leikocītu skaits visbiežāk palielinās, bet eritropoēzes un trombocitopoēzes kavēšanas rezultātā attīstās anēmija un hemorāģiskā diatēze. Trombocitopēnijas rezultātā rodas asiņošanas un asinsizplūdumi arī dzīvībai svarīgos orgānos.
Dažādos orgānos veidojas leikēmiskie infiltrāti, tie izraisa kā hemodinamikas, tā arī vielmaiņas traucējumus, tādēļ cieš šo orgānu funkcijas un attīstās izteiktas distrofiskas pārmaiņas.
Vielmaiņas traucējumu rezultātā anaplāzijas procesā tiek kavēta leikocītu imūnfunkcija (kā humorālās, tā arī celulārās imūnreakcijas). Sakarā ar leikocītu enzīmu aktivitātes traucējumiem pavājinās aerobā un anaerobā glikolīze. Samazinās granulocītu kustīgums un fagocitārā aktivitāte. Mieloblasti un citas blastu formas vispār nav spējīgas fagocitēt. Limfocītos samazinās antivielu sintēze. Rezultātā pavājinās organisma imūnā reaktivitāte (aizsargspēja) un leikozei pievienojas sekundāra, parasti bakteriāla infekcija, nereti aktivējas autoinfekcija un attīstās sepse. Infekcijas aģenti izraisa pirogēno vielu izdalīšanos no leikocītiem, tādēļ leikozes slimniekam var attīstīties drudzis. Ja pavājinās limfocītu imūnkontroles funkcija, var sākt veidoties «aizliegtie» limfocītu kloni, kuri sintezē antivielas pret dabīgiem organisma antigēniem; tad attīstās autoimūna slimība.
Hroniskās leikozes noris samērā labvēlīgi. Pēc diagnozes uzstādīšanas slimnieki vidēji dzīvo 3—4 gadus. Slimības komplikācijas bieži ir atkarīgas no leikēmisko infiltrātu lokalizācijas. To lokalizācija dzīvībai svarīgos orgānos var izraisīt organismam ļoti būtisku funkciju traucējumus un apdraudēt dzīvību. Nāves tiešais iemesls parasti ir asins izplūdums dzīvībai svarīgos orgānos, visbiežāk galvas smadzenes, asiņošana, progresējoša anēmija vai infekcijas pievienošanas (sepse).
Leikožu patoģenētiskās terapijas pamatprincips ir iznīcināt patoloģiski proliferējošo šūnu klonus. Tā kā leikoze ir sistēmslimība, ķirurģiski tas nav iespējams, tādēļ ordinē citostatiskus līdzekļus. Bez tam janovērš anēmija un hemorāģiskā diatēze. Ja pievienojas sekundāra infekcija, indicēti antibakteriāli līdzekļi. Leikozes pamatterapija var izraisīt vairākas komplikācijas — citostatisko agranulocitozi ar trombocitopeniju, aknu un nieru bojājumus.
Konstatēts, ka leikozes slimniekiem no leikocītu virsmas var izzust IgA, tā vietā savairojas patoloģisks imūnglobulīnu veids — IgG2, kas it kā ekranē leikozes šūnas un kavē organisma imūnkompetentas sistēmas reakciju pret tām. Mūsdienīgas terapijas uzdevums ir palielināt šo leikozes šūnu antigenitāti.
Dažādos orgānos veidojas leikēmiskie infiltrāti, tie izraisa kā hemodinamikas, tā arī vielmaiņas traucējumus, tādēļ cieš šo orgānu funkcijas un attīstās izteiktas distrofiskas pārmaiņas.
Vielmaiņas traucējumu rezultātā anaplāzijas procesā tiek kavēta leikocītu imūnfunkcija (kā humorālās, tā arī celulārās imūnreakcijas). Sakarā ar leikocītu enzīmu aktivitātes traucējumiem pavājinās aerobā un anaerobā glikolīze. Samazinās granulocītu kustīgums un fagocitārā aktivitāte. Mieloblasti un citas blastu formas vispār nav spējīgas fagocitēt. Limfocītos samazinās antivielu sintēze. Rezultātā pavājinās organisma imūnā reaktivitāte (aizsargspēja) un leikozei pievienojas sekundāra, parasti bakteriāla infekcija, nereti aktivējas autoinfekcija un attīstās sepse. Infekcijas aģenti izraisa pirogēno vielu izdalīšanos no leikocītiem, tādēļ leikozes slimniekam var attīstīties drudzis. Ja pavājinās limfocītu imūnkontroles funkcija, var sākt veidoties «aizliegtie» limfocītu kloni, kuri sintezē antivielas pret dabīgiem organisma antigēniem; tad attīstās autoimūna slimība.
Hroniskās leikozes noris samērā labvēlīgi. Pēc diagnozes uzstādīšanas slimnieki vidēji dzīvo 3—4 gadus. Slimības komplikācijas bieži ir atkarīgas no leikēmisko infiltrātu lokalizācijas. To lokalizācija dzīvībai svarīgos orgānos var izraisīt organismam ļoti būtisku funkciju traucējumus un apdraudēt dzīvību. Nāves tiešais iemesls parasti ir asins izplūdums dzīvībai svarīgos orgānos, visbiežāk galvas smadzenes, asiņošana, progresējoša anēmija vai infekcijas pievienošanas (sepse).
Leikožu patoģenētiskās terapijas pamatprincips ir iznīcināt patoloģiski proliferējošo šūnu klonus. Tā kā leikoze ir sistēmslimība, ķirurģiski tas nav iespējams, tādēļ ordinē citostatiskus līdzekļus. Bez tam janovērš anēmija un hemorāģiskā diatēze. Ja pievienojas sekundāra infekcija, indicēti antibakteriāli līdzekļi. Leikozes pamatterapija var izraisīt vairākas komplikācijas — citostatisko agranulocitozi ar trombocitopeniju, aknu un nieru bojājumus.
Konstatēts, ka leikozes slimniekiem no leikocītu virsmas var izzust IgA, tā vietā savairojas patoloģisks imūnglobulīnu veids — IgG2, kas it kā ekranē leikozes šūnas un kavē organisma imūnkompetentas sistēmas reakciju pret tām. Mūsdienīgas terapijas uzdevums ir palielināt šo leikozes šūnu antigenitāti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru