Hroniska limfoctfāra leikoze

Hroniska limfocitārā leikoze (limfoleikoze) visbiežāk ir B limfocītu audzējs. Ar to parasti slimo mūža otrajā pusē.
Asins ainā prevalē diferencēti limfocīti, redzami arī atsevišķi prolimfocīti un limfoblasti (limfoblastu ir maz tādēļ, ka limfocītu diferenciācija noris ātri). Samērā daudz asinīs ir limfocītu ar sairušiem kodoliem — t. s. limfolīzes šūnas (Botkina—Gumprehta ēnas jeb ķermenīši). Bez tam redzami limfocīti ar izstieptu citoplazmu — t. s. kairinājuma šūnas.

Sakarā ar limfoīdo audu hiperplāziju palielinās liesa, limfmezgli, aukslēju mandeles, zarnu limfoīdie folikuli u. c. Attīstās granulocitopenija, anēmija (parasti hemolītiskā anēmija), trombocitopēnija, hemoraģiskā diatēze. Šo pārmaiņu pamatā ir ne vien asinsrades audu aizvietošanās ar limfopoēzes audiem, bet arī limfocitu funkciju traucējumi, T nomācējšūnu (Ts) depresija pret slimnieka eritrocītiem un trombocītiem, kā arī antivielu veidošanās pret tiem (rodas autoimūna eritropēnija un autoimūna trombocitopēnija). Parasti stipri samazinās arī imūnglobulīnu daudzums, rezultātā pavājinās specifiskas imūnreakcijas, tādēļ hroniskas limfocitāras leikozes slimniekiem bieži attīstās bakteriāla infekcija.

Hroniskās limfocitārās leikozes atšķirīga īpatnība ir tā, ka tai trūkst ļaundabīgajiem audzējiem raksturīgās progresēšanas, terminālas blastu krīzes ir retas, ilgi saglabājas normālā hemopoēze, tādēļ slimība noris ilgstoši.