sestdiena, 2016. gada 19. novembris

Asinsrece un fibrinolīze

Pirmo asinsreces teoriju radīja Tērbatas zinātnieks A. Šmidts (1861). Mūsdienas daudzu zinātnisku atklājumu rezultātā izrādījies, ka asinsreces un fibrinolītiskā sistēma ir daudz sarežģītāka. Konstatēts, ka asinsreces procesā piedalās ne vien asins plazmas un audu faktori, bet arī trombocīti un citas asins šūnas, kā arī asinsvadu siena, ekstravazālās telpas sastāvdaļas un bioloģiski aktīvās vielas.
Asinsreces pamatā ir 2 galvenie mehānismi — asinsvadu-trombocitarā hemostāze un koagulācijas hemostāze.
Asinsvadu-trombocitārā hemostāze asinsvadu sienas bojājuma vietā sākas nekavējoties — notiek vietēja vazokonstrikcija, trombocītu adhēzija (pielipšana), pie bojātā asinsvada subendotelialajām struktūrām un trombocītu agregācija (salipšana savā starpā). Trombocītu agregāts veido hemostāzes recekli. Pēc tam sāk darboties koagulācijas hemostāzes mehānismi, kuru darbības rezultātā asinis sarec un veidojas fibrīna pavedieni. Tie padara hemostāzes recekli blīvāku.
Asinsvadu-trombocitārā hemostāze notiek jebkurā asinsvadā pēc tā sienas bojājuma, taču lielajos asinsvados trombocitārie trombi neiztur augsto arteriālo spiedienu un tiek izskaloti. Tādēļ šis hemostāzes mehānisms aptur asiņošanu galvenokārt mikrocirkulācijas zonā un no sīkajiem asinsvadiem, kuros ir zems arteriālais spiediens. Lielāka diametra asinsvadu bojājuma gadījumā hemostāzi nodrošina galvenokārt vazokonstrikcija un fibrīna veidošanās.
Koagulācijas hemostāze ir enzimātisks fibrīna trombu veidošanās process, kas notiek galvenokārt vēnās un artērijās. Šajā procesā piedalās virkne asinsreces faktoru.

*Hemostāze (haemostasis) — asiņošanas apstāšanas vai apturēšana.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru