Sekrēcija notiek visās gremošanas sistēmas daļās. Gremošanas procesiem nepieciešamās vielas visintensīvāk producē kuņģa un zarnu trakta vidējā daļa (kuņģis, tievās zarnas), aknas un aizkuņģa dziedzeris. Mutes dobuma, barības vada un resnās zarnas galvenais uzdevums ir uztura sastāvdaļu mehāniska sasmalcināšana un pārvietošana, sekrēcijas procesos šīm gremošanas trakta daļām ir maza nozīme.
Atšķirībā no motorikas traucējumiem sekrēcijas traucējumi klīniski izpaužas mazāk spilgti.
Kuņģa un zarnu trakta ārējā sekrēcija. Svarīgs sekretorisks orgāns ir kuņģis. T. s. sekretoriskajā zonā ietilpst corpus ventriculi, fundus ventriculi un pars intermedialis ventriculi (9. att.). Šajās kuņģa daļās lokalizēti t. s. fundālie dziedzeri, kuri sastāv no klājšūnām (secernē HC1), galvenajām šūnām (secernē proteolītisko enzīmu kompleksu) un mukoīdajām šūnām jeb papildšūnām (secernē mucīnus, t. i., gļotas, aminopolisaharīdus un gastromukoproteīdu jeb iekšējo Kāsla faktoru). Kuņģa prepiloriskā daļa ir t. s. neitralizējošā zona, tajā lokalizēti piloriskie dziedzeri, kuros nav klājšūnu. Prepilorisko dziedzeru sekrēts ir bāzisks.
Kuņģa sālsskābe (HC1) rada optimālus apstākļus proteolītisko enzīmu darbībai. Kuņģa proteolītisko enzīmu darbība ir optimāla, ja kuņģa sulas pH ir 1,5—2,0, enzīmu aktivitāte saglabājas līdz pat pH = 5,0. HC1 uzbriedina uzturvielu masu, palielina šūnu struktūru caurlaidību, veicina olbaltumvielu denaturāciju un tādējādi sekmē gremošanu. Bez tam HC1 piedalās gremošanas sistēmas barjerfunkcijas nodrošināšanā (sk. 2.1.5. nod.), veicina Fe+++ atšķelšanu no uzturvielām un pārvērš trīsvērtīgo uztura Fe+++ divvērtīgajā Fe++ (veido FeCl2), kurš spēj uzsūkties.
Atkarībā no histoķīmiskajām īpašībām mucīnus iedala neitrālajos mucīnos, sialomucīnos un sulfomucīnos.
Kuņģī mucīnus secernē vairāki šūnu veidi. Vesela gļotāda producē galvenokārt neitrālos mucīnus.
Normāli ārējās vides kairinātājs (uzturs, mēģinājuma kairinātājs) iedarbojas uz cilvēka analizatoriem (10. att.). Uzturs vai cits sekrēcijas stimulators, nonācis kuņģī, kairina kuņģa baroreceptorus, termoreceptorus, hemioreceptorus un citus receptorus. Impulsi, kuri rodas receptoru uzbudinājuma rezultātā, nokļūst centrālajā nervu.
Tievās zarnas distālajā daļā un resnajā zarnā konstatētas šūnas, kas satur glikagonu. To skaits samazinās badojoties, bet palielinās, ja pacients daudz ēd, kā arī pēc zarnu rezekcijas.
Enteroglikagona saturs plazmā palielinās pēc uztura uzņemšanas. Sī hormona liela koncentrācija palēnina hīma pārvietošanos pa zarnām, tā ietekmē zarnu gļotāda kļūst biezāka.
Somatostatīns atrasts hipotalāmā, kuņģa antrālajā daļā, zarnās un aizkuņģa dziedzera D šūnās. Kuņģa antrālajā daļā šis hormons atbrīvojas hipoglikēmijas apstākļos glikagona ietekmē, kā arī tad, ja kuņģa antrālajā daļā palielinās vides skābums. Somatostatīns kavē STH, TTH, folikulus stimulētāja hormona, insulīna, glikagona, renīna atbrīvošanos, tā ietekmē asins plazmā samazinās gandrīz visu gastrointestinālo hormonu saturs, tādēļ tas kavē visas gremošanas sistēmas pamatfunkcijas. Somatostatīns tieši iedarbojas uz kuņģa klājšūnām, mazāk tas ietekmē kuņģa G šūnas; rezultātā samazinās HC1 sekrēcija kuņģī. Pavājinās arī kuņģa proteolītisko enzīmu, aizkuņģa dziedzera bikarbonātu un enzīmu sekrēcija. Somatostatīna ietekmē tiek aizkavēta kuņģa satura evakuācija, pavājinās žultspūšļa kontrakcijas, kā arī vazokonstrikcijas dēļ pasliktinās mezenteriālā asinsrite. Bez tam somatostatīns ir gastrīna trofisko efektu antagonists, tas kavē glikozes, galaktozes, laktozes, triglicerīdu, Ca++ un aminoskābju uzsūkšanos.
Vazoaktīvais intestinālais polipeptīds (VIP) struktūras un aktivitātes ziņā ir līdzīgs sekretīnam. VIP tiek sintezēts neironu ribosomās, pa aksoniem un dendrītiem tas nokļūst nervgaļos, kur uzkrājas. Šādi neironi atrodas centrālajā nervu sistēmā, gremošanas, elpošanas, uroģenitālajos orgānos, endokrīnajos dziedzeros.
Mūsdienās zināma tikai dažu gastrointestinālo hormonu nozīme konkrētu slimību izraisīšanā. Aprakstīta sekretīna un holecistokinīna-pankreozimīna deficīta klīniskā aina.
Sekretīna deficīta sindroms attīstās daļai hroniska pankreatīta slimnieku. Tam raksturīga žultsvada un pankreāta izvada paplašinājuma slēdzēja (m. sphincter ampullae hepatopancreaticae) jeb Odi sfinktera disfunkcija, aizkuņģa dziedzera sulas sastrēgums, pastiprināta kuņģa sulas sekrēcija, duodenīts, duodēna čūlas, periduodenīts. Slimnieki sūdzas par smagumu, sāpēm pakrūtē un labajā paribē, nereti rodas sāpju lēkmes. Izteiktas dispeptiskas sūdzības (slikta apetīte, slikta duša, vemšana), zarnu darbības traucējumi, slimnieki novājē.
Zināms, ka funkcionālo kuņģa postrezekcijas sindromu gadījumā pēc sekretīna ievadīšanas izzūd vājums, sirdsklauves, svīšana, uzlabojas ēstgriba.
Holecistokinīna-pankreozimīna deficīta sindromam raksturīga žultspūšļa vāja kontrahēšanās, pavājināta žults un aizkuņģa dziedzera enzīmu sekrēcija, Odi sfinktera un zarnu funkciju traucējumi. Pacienti sūdzas par dispeptiskiem traucējumiem, smaguma, spiediena sajūtu labajā paribē un epigastrija apvidū, kas bieži pāriet akūtā sāpju lēkmē. Labu terapeitisku efektu dod holecistokinīna-pankreozimīna ievadīšana — žultspūšļa kontrakcijas kļūst intensīvas, dispeptiskie traucējumi un sāpes pavājinās vai izzūd.
Uzskata, ka kairināta resnā zarna (colon irritatum), hroniska obstipācija un paralītiskais ileuss saistīts ar traucētu motilīna produkciju.
Gastrointestinālo hormonu hiperprodukcijas cēlonis parasti ir aizkuņģa dziedzera endokrīnās sistēmas audzējs — insulinoma, glikagonoma, gastrinoma, vipoma u. c.
Insulinoma (insulinoma) ir aizkuņģa dziedzera saliņu (5 šūnu audzējs. Hiperinsulinisma dēļ no rīta tukšā dūšā, badošanās un fiziskas slodzes laikā rodas hipoglikēmijas simptomi vai pat hipoglikēmijas lēkme. Lēkme var norisēt ar psihes traucējumiem.
Glikagonoma (glycagonoma) ir aizkuņģa dziedzera saliņu α šūnu audzējs. Glikagona koncentrācija asins serumā ir paaugstināta, bet aminoskābju koncentrācija — pamazināta, raksturīga hiperglikēmija. Slimniekam attīstās migrējoša nekrotiska ādas eritēma, stomatīts, normohroma anēmija, samazinās ķermeņa masa, rodas psihes traucējumi. Par slimnieka nāves iemeslu nereti kļūst trombembolija. Glikagona sekrēciju kavē somatostatīns, tā ievadīšana izraisa hipoglikēmiju.
Iespējama arī sekundāra aizkuņģa dziedzera α šūnu hiperplāzija sakarā ar hipofīzes, epitēlijķermenīšu vai virsnieru garozas adenomu.
Gastrinoma (gastrinoma) ir aizkuņģa dziedzera audzējs, kas sastāv no gastrīnu producētajām šūnām. Gastrīna hiperprodukcijas rezultātā attīstās Zolindžera—Elisona sindroms (syndromus Zollinger—Ellison), tam raksturīga palielināta kuņģa sulas aciditāte, grūti dzīstošas peptiskas čūlas un hroniska diareja.
Gastrīna hiperprodukciju konstatē arī atrofiskā gastrīta, Bi2 vitamīna deficīta anēmijas, pilorostenozes slimniekiem, kā arī pēc vagotomijas vai sakarā ar cimetidīna, antacīdo un holinolītisko līdzekļu lielu devu lietošanu.
Vipoma (vipoma) ir aizkuņģa dziedzera audzējs, kurš izraisa vazoaktīvā intestinālā polipeptīda (VIP) hiperprodukciju un Vernera—Morisona sindromu (syndromus Werner—Morrison). Tam raksturīga hipokaliēmija, hiperkalciēmija, ūdeņaina caureja, ahlorhidrija, ādas hiperēmija vai izsitumi, epizodiskas psihozes.
Kuņģa HCI secernējoša (HC1), intermediālā (i) un neitralizējošā (gļotas) zona.
|
Tievās zarnas distālajā daļā un resnajā zarnā konstatētas šūnas, kas satur glikagonu. To skaits samazinās badojoties, bet palielinās, ja pacients daudz ēd, kā arī pēc zarnu rezekcijas.
Enteroglikagona saturs plazmā palielinās pēc uztura uzņemšanas. Sī hormona liela koncentrācija palēnina hīma pārvietošanos pa zarnām, tā ietekmē zarnu gļotāda kļūst biezāka.
Somatostatīns atrasts hipotalāmā, kuņģa antrālajā daļā, zarnās un aizkuņģa dziedzera D šūnās. Kuņģa antrālajā daļā šis hormons atbrīvojas hipoglikēmijas apstākļos glikagona ietekmē, kā arī tad, ja kuņģa antrālajā daļā palielinās vides skābums. Somatostatīns kavē STH, TTH, folikulus stimulētāja hormona, insulīna, glikagona, renīna atbrīvošanos, tā ietekmē asins plazmā samazinās gandrīz visu gastrointestinālo hormonu saturs, tādēļ tas kavē visas gremošanas sistēmas pamatfunkcijas. Somatostatīns tieši iedarbojas uz kuņģa klājšūnām, mazāk tas ietekmē kuņģa G šūnas; rezultātā samazinās HC1 sekrēcija kuņģī. Pavājinās arī kuņģa proteolītisko enzīmu, aizkuņģa dziedzera bikarbonātu un enzīmu sekrēcija. Somatostatīna ietekmē tiek aizkavēta kuņģa satura evakuācija, pavājinās žultspūšļa kontrakcijas, kā arī vazokonstrikcijas dēļ pasliktinās mezenteriālā asinsrite. Bez tam somatostatīns ir gastrīna trofisko efektu antagonists, tas kavē glikozes, galaktozes, laktozes, triglicerīdu, Ca++ un aminoskābju uzsūkšanos.
Vazoaktīvais intestinālais polipeptīds (VIP) struktūras un aktivitātes ziņā ir līdzīgs sekretīnam. VIP tiek sintezēts neironu ribosomās, pa aksoniem un dendrītiem tas nokļūst nervgaļos, kur uzkrājas. Šādi neironi atrodas centrālajā nervu sistēmā, gremošanas, elpošanas, uroģenitālajos orgānos, endokrīnajos dziedzeros.
Mūsdienās zināma tikai dažu gastrointestinālo hormonu nozīme konkrētu slimību izraisīšanā. Aprakstīta sekretīna un holecistokinīna-pankreozimīna deficīta klīniskā aina.
Sekretīna deficīta sindroms attīstās daļai hroniska pankreatīta slimnieku. Tam raksturīga žultsvada un pankreāta izvada paplašinājuma slēdzēja (m. sphincter ampullae hepatopancreaticae) jeb Odi sfinktera disfunkcija, aizkuņģa dziedzera sulas sastrēgums, pastiprināta kuņģa sulas sekrēcija, duodenīts, duodēna čūlas, periduodenīts. Slimnieki sūdzas par smagumu, sāpēm pakrūtē un labajā paribē, nereti rodas sāpju lēkmes. Izteiktas dispeptiskas sūdzības (slikta apetīte, slikta duša, vemšana), zarnu darbības traucējumi, slimnieki novājē.
Zināms, ka funkcionālo kuņģa postrezekcijas sindromu gadījumā pēc sekretīna ievadīšanas izzūd vājums, sirdsklauves, svīšana, uzlabojas ēstgriba.
Holecistokinīna-pankreozimīna deficīta sindromam raksturīga žultspūšļa vāja kontrahēšanās, pavājināta žults un aizkuņģa dziedzera enzīmu sekrēcija, Odi sfinktera un zarnu funkciju traucējumi. Pacienti sūdzas par dispeptiskiem traucējumiem, smaguma, spiediena sajūtu labajā paribē un epigastrija apvidū, kas bieži pāriet akūtā sāpju lēkmē. Labu terapeitisku efektu dod holecistokinīna-pankreozimīna ievadīšana — žultspūšļa kontrakcijas kļūst intensīvas, dispeptiskie traucējumi un sāpes pavājinās vai izzūd.
Uzskata, ka kairināta resnā zarna (colon irritatum), hroniska obstipācija un paralītiskais ileuss saistīts ar traucētu motilīna produkciju.
Gastrointestinālo hormonu hiperprodukcijas cēlonis parasti ir aizkuņģa dziedzera endokrīnās sistēmas audzējs — insulinoma, glikagonoma, gastrinoma, vipoma u. c.
Insulinoma (insulinoma) ir aizkuņģa dziedzera saliņu (5 šūnu audzējs. Hiperinsulinisma dēļ no rīta tukšā dūšā, badošanās un fiziskas slodzes laikā rodas hipoglikēmijas simptomi vai pat hipoglikēmijas lēkme. Lēkme var norisēt ar psihes traucējumiem.
Glikagonoma (glycagonoma) ir aizkuņģa dziedzera saliņu α šūnu audzējs. Glikagona koncentrācija asins serumā ir paaugstināta, bet aminoskābju koncentrācija — pamazināta, raksturīga hiperglikēmija. Slimniekam attīstās migrējoša nekrotiska ādas eritēma, stomatīts, normohroma anēmija, samazinās ķermeņa masa, rodas psihes traucējumi. Par slimnieka nāves iemeslu nereti kļūst trombembolija. Glikagona sekrēciju kavē somatostatīns, tā ievadīšana izraisa hipoglikēmiju.
Iespējama arī sekundāra aizkuņģa dziedzera α šūnu hiperplāzija sakarā ar hipofīzes, epitēlijķermenīšu vai virsnieru garozas adenomu.
Gastrinoma (gastrinoma) ir aizkuņģa dziedzera audzējs, kas sastāv no gastrīnu producētajām šūnām. Gastrīna hiperprodukcijas rezultātā attīstās Zolindžera—Elisona sindroms (syndromus Zollinger—Ellison), tam raksturīga palielināta kuņģa sulas aciditāte, grūti dzīstošas peptiskas čūlas un hroniska diareja.
Gastrīna hiperprodukciju konstatē arī atrofiskā gastrīta, Bi2 vitamīna deficīta anēmijas, pilorostenozes slimniekiem, kā arī pēc vagotomijas vai sakarā ar cimetidīna, antacīdo un holinolītisko līdzekļu lielu devu lietošanu.
Vipoma (vipoma) ir aizkuņģa dziedzera audzējs, kurš izraisa vazoaktīvā intestinālā polipeptīda (VIP) hiperprodukciju un Vernera—Morisona sindromu (syndromus Werner—Morrison). Tam raksturīga hipokaliēmija, hiperkalciēmija, ūdeņaina caureja, ahlorhidrija, ādas hiperēmija vai izsitumi, epizodiskas psihozes.
Duodēnā uz hēmu iedarbojas aizkuņģa dziedzera sula, žults un duodēna sula. Aizkuņģa dziedzera enzlmi šķeļ olbaltumvielas (tripslns, himotripsīni, karboksipolipeptidāze, aminopeptidāzes),ogļhidrātus (amilāze, maltāze) un taukus (lipāze). Aizkuņģa dziedzera lipāzi, kura šķeļ taukus glicerīnā un taukskābēs, aktivē žultsskābes. Tās emulģē taukus un veicina taukskābju uzsūkšanos zarnās — veido kompleksus un ūdenī šķīstošus savienojumus ar taukskābēm, kuri spēj uzsūkties. Bez tam žults veicina taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos un zarnu peristaltiku. Duodēna vāji bāziskā sula neitralizē no kuņģa evakuēto skābo saturu, tādējādi pārtraucot kuņģa proteolītisko enzīmu darbību. Tievo zarnu sekrēts satur enterokināzi, kas aktivē tripsīnu.
Kuņģa un zarnu trakta iekšējā sekrēcija. Kuņģa un zarnu traktā, kā arī citos orgānos un audos ir daudz endokrīno šūnu, kuras secernē hormonus asinīs un ar to starpniecību regulē svarīgas gremošanas funkcijas.
Gastrīnu izdala G jeb 5. tipa šūnas, kuras lokalizētas kuņģa prepiloriskajā daļā (antrum pylori), duodēnā, tievajās zarnās un aizkuņģa dziedzerī. Tas stimulē kuņģa HC1 sekrēciju un veicina trofiskos procesus kuņģa un zarnu gļotādā.
Tievās zarnas proksimālajā daļā lokalizētās K šūnas veido enterogastronus (kuņģa inhibitoriskos polipeptīdus). Enterogastroni kavē HC1 un pepsīna sekrēciju un kuņģa motoriku, bez tam tie stimulē insulīna sekrēciju. Gastrīns un enterogastroni ir galvenokārt vietējas darbības hormoni. Ar šo hormonu izdales traucējumiem izskaidro kuņģa aciditātes paaugstināšanos un duodēna čūlas attīstību. Atrofiskā gastrīta slimniekiem konstatēts palielināts K šunu skaits.
Sekretīnu ražo S šūnas, sekretīns stimulē aizkuņģa dziedzera bikarbonatu un ūdens sekrēciju, tā atbrīvošanos veicina no kuņģa duodēnā nokļuvusī HC1.
Holecistokinīnu-pankreozimīnu veido Y šūnas, tas stimulē žultspūšļa tukšošanos, žults un aizkuņģa dziedzera sulas izdali. Aizkuņģa dziedzera funkcijas kavē glikagons, lielas holecistokinlna vai sekretīna koncentrācijas, somatostatīns un daži vēl neidentificēti intestinālie hormoni.
Bombezīns ir peptlds, kuru ražo P šūnas. Vispirms bombezlnu izdalīja no amfībiju ādas, vēlāk ar imunoloģiskām metodēm to konstatēja arī cilvēka šūnās. Bombezīns pastiprina gastrīna produkciju, aizkuņģa dziedzera enzīmu sekrēciju, tas izraisa žultspūšļa kontrakciju.
Kuņģa un zarnu trakta motoriku regulē reflektoriskas ietekmes no tievās zarnas, kā arī humorālas vielas. Motilīns ir polipeptīds, kurš sastāv no 22 aminoskābēm. To producē tievās zarnas proksimālās daļas gļotāda. Motilīns specifiski darbojas uz kuņģa un zarnu trakta gludajiem muskuļiem, dzemdes un asinsvadu gludos muskuļus tas neietekmē. Motilīns regulē barības vada sfinkteru funkciju, stimulē kuņģa un zarnu kontrakciju. Uzskata, ka, videi duodēnā mainoties uz bāzisku, tiek aktivēta motilīna produkcija, rezultātā kuņģa motorika pastiprinās. Šo funkciju kavē enterogastroni, holecistokinīns-pankreozimīns, vazoaktlvais intestinālais polipeptīds (VIP) un somatostatlns.
Hipotalāmā VIP ir atbrīvotājfaktora (angl. releasing factor) funkcijas, tas regulē hipofīzes darbību. VIP atslābina gludos muskuļus, stipri paplašina asinsvadus, stimulē sekrēciju; VIP piedalās barības vada apakšējā sfinktera, kuņģa un zarnu muskuļu relaksācijā, kā arī vazodilatācijas refleksa mehānismā tievajā zarnā gremošanas periodā un resnajā zarnā defekācijas laikā. VIP pastiprina bikarbonātu un aizkuņģa dziedzera sulas sekrēciju, kā arī stimulē insulīna un glikagona izdali.
Hipotalāmā VIP ir atbrīvotājfaktora (angl. releasing factor) funkcijas, tas regulē hipofīzes darbību. VIP atslābina gludos muskuļus, stipri paplašina asinsvadus, stimulē sekrēciju; VIP piedalās barības vada apakšējā sfinktera, kuņģa un zarnu muskuļu relaksācijā, kā arī vazodilatācijas refleksa mehānismā tievajā zarnā gremošanas periodā un resnajā zarnā defekācijas laikā. VIP pastiprina bikarbonātu un aizkuņģa dziedzera sulas sekrēciju, kā arī stimulē insulīna un glikagona izdali.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru