Gremošanas funkciju traucējumu klīniskās izpausmes

Ja traucētas gremošanas funkciju traucējumu klīniskās izpausmes sistēmas pamatfunkcijas, var attīstīties sāpju, dispeptiskais un motorikas traucējumu sindroms.

Sāpju sindromu visbiežāk izraisa dobo orgānu iestiepums, sašaurinājums, muskulatūras pēkšņa saraušanās, asinsrites trau­cējumi, iekaisums. Atkarībā no patoģenēzes mehānisma izšķir viscerālas un somatiskas sāpes vēderā.

Viscerālo sāpju pamatā ir gremošanas orgānu bojājuma izraisītais veģetatīvās nervu sistēmas kairinājums. Viscerālās sāpes parasti ir trulas, difūzas un ritmiskas. Sāpju ritms un periodiskums atkarīgs no bojātā orgāna funkcijas. Vēderpreses muskuļu sasprin­dzinājumu (rezistenci, kontraktūru) viscerālās sāpes neizraisa.

Somatiskās sāpes rodas jušanas nervgaļu kairinājuma vai iekaisuma rezultātā. Abdominālās somatiskās sāpes ir asas (akū­tas), pastāvīgas, ar noteiktu lokalizāciju, tās rada vēderpreses mus­kuļu sasprindzinājumu (fr. dēfense muscuļaire).

Atkarībā no traucējuma lokalizācijas izšķir kuņģa dispepsiju un zarnu dispepsiju.

Kuņģa dispepsijas galvenie simptomi ir dedzināšana, at­raugas, regurgitācija, žagas, slikta dūša, vemšana u. c.

Dedzināšana (pyrosis) jeb grēmas ir dedzinoša sajūta epigastrijā un aiz krūšu kaula, kuru izraisa skābā kuņģa satura reflukss (atvilnis) barības vadā. Barības vada kontakta vietā ar kuņģa saturu rodas barības vada spazma, virs spazmētās vietas — barības vada antiperistaltika. Dedzināšana rodas vieglāk, ja barības vada receptoru uzbudināmība ir paaugstināta.

Atraugas (eructatio, ructus) ir gaisa vai neliela šķidruma dau­dzuma skaļa vai klusa atgrūšana mutē no kuņģa vai barības vada. Arī normāli kuņģi ir nedaudz gaisa (gaisa pūslis), kas stimulē kuņģa motoriku. Nedaudz gaisa cilvēks norij ēšanas laikā. Nervozi cilvēki pastiprināti norij gaisu arī ēdienreižu starplaikos (aerophagia). Pārāk daudz gaisa kuņģi var nonākt ar gāzētiem dzērieniem, ari rūgšanas un pūšanas procesos var veidoties daudz gāzu (ogļ­skābe, sērūdeņradis, metāns, amonjaks u. c.), un rodas gaisa at­raugas. Atraugu cēlonis var būt pārēšanās un uztura sastrēgums kuņģī. Tad paaugstinās intragastrālais spiediens, reflektoriski sa­raujas kuņģa, diafragmas un vēdera preses muskulatūra, atveras barības vada apakšējais sfinkters (vārtnieks (pylorus) ir spazmēts) un rodas atraugas.

Skābas atraugas nereti mēdz būt čūlas slimniekiem, rūgtas at­raugas rodas tad, ja kuņģī ieplūst žults (sakarā ar žultsvadu sli­mību vai kuņģa vārtnieka hipotonusu).

Regurgitācija ir norītās nelielas uztura porcijas vai gāzes at­grūšana mutes dobumā.

Žagas (singultus) ir diafragmas, pārējo elpošanas muskuļu un kuņģa pēkšņa saraušanās, kuras rezultātā plaušās spēji tiek ievilkts gaiss. Žagas pārtrauc balss spraugas spastiska sašaurināšanās, īslaicīgas žagas var rasties bez redzama iemesla, kā arī pēc puto­jošu vai alkoholisku dzērienu lietošanas. Ilgstošas, sāpīgas žagas izraisa diafragmas kairinājums (sakarā ar barības vada, pleiras, mugurkaula patoloģiju vai vēderplēves kairinājumu), diafragmas nerva vai tā centra kairinājums (meningīts, encefalīts, vēdera do­buma orgānu slimības), kā arī intoksikācija (piemēram, urēmija).

Slikta dūša (nausea) ir nepatīkama sajūta kuņģa apvidū, kuru izraisa vemšanas centra kairinājums. Parasti tad kuņģī sākas antiperistaltika un rodas arī vemšana. No sākuma izteikts parasimpātis kās nervu sistēmas, bet vēlāk rodas arī simpātiskās nervu sistēmas uzbudinājums, kas izraisa siekalošanos, svīšanu, rīstīšanos, tahipnoju, bradikardiju, arteriālu hipotensiju, āda kļūst bāla, ekstremi­tātes — aukstas. Slikta dūša bieži ir gastroduodenīta pazīme.

Motorikas traucējumu sindroms izpaužas ar vemšanu, caureju vai aizcietējumu.

       Vemšana (vomitus, emesis) ir sarežģīts reflektorisks akts, kura rezultātā kuņģa saturs tiek izgrūsts barības vadā un caur muti uz āru. Vemšanu izraisa t. s. vemšanas refleksogēno zonu kai­rinājums. Refleksogēnās zonas atrodas rīkles mugurējā sienā, kuņģa gļotādā, tievās zarnas ileocekālajā apvidū, vēderplēvē, dzemdē un citos iekšējos orgānos. Vemšana rodas arī vemšanas centra tieša kairinājuma rezultātā. Vemšanu no kuņģa izraisa 1) kuņģa baroreceptoru kairinājums, ja kuņģis ir pārpildīts (vemšana pēc pār­ēšanās, sakarā ar vārtnieka stenozi), 2) kuņģa hemioreceptoru kai­rinājums ar nepiemērotu uzturu, toksiskām vielām, medikamentiem (kuņģa gļotādu kairina alkohols, nikotīns, tetraetilsvins, arsēns, antimons, apomorfīns, salicilāti, sulfanilamīdi u. c.), 3) paaugstinata kuņģa receptoru uzbudinamība, piemēram, gastrīta un čūlas slimniekiem.

Vemšanas refleksu rada arī rīkles mugurējās sienas un tievās zarnas ileocekālā apvidus kairinājums. Patoloģisku impulsāciju no vēderplēves, aknu, nieru, dzemdes un citu orgānu receptoriem izraisa šo orgānu bojājums vai autointoksikācija sakarā ar urēmiju (nieru mazspēju), dekompensētu cukura diabētu.

Centrālas izcelsmes vemšanu izraisa 1) tiešs vemšanas centra kairinājums ar toksīniem un indēm (mikrobu toksini, apomorfīns, augļa metabolisma produkti grūtniecei), 2) galvas smadzeņu sli­mība (meningīts, audzējs, galvas smadzeņu satricinājums), 3) līdz­svara aparāta pārkairinājums (jūras slimība ilgstošas šūpošanās vai strauju ķermeņa stāvokļa maiņu rezultātā). Vemšana mēdz attīstīties arī pēc nosacījuma refleksa principa — vemšanu izraisa nepatīkama smaka, bojāta ēdiena izskats, garša u. tml.

Vemšanas refleksa aferentais ceļš ir klejotājnerva (ti. vagus) jušanas šķiedras, pa kurām impulss no receptoriem nokļūst vem­šanas centra. Tas atrodas galvas smadzeņu IV ventrikula pamatnes lejasdaļā līdzas elpošanas un klepus centriem. Eferentais ceļš ir klejotajnervs, muguras smadzeņu kustību nervu šķiedras, diafragmas nervs (n. phrenicus) un ganglion coeliacum (saules mezgls). Notiek dziļa ieelpa, pēc tam elpošana aizkavējas. Ieelpā balsene paceļas uz augšu un novirzās uz priekšu, bet uzbalsenis (epiglottis) nolaižas uz leju. Balss sprauga aizveras, un saraujas muskuļi, kas paceļ mīkstas aukslējas. Tas pasargā elpceļus un deguna dobumu no atvemto masu iekļūšanas tajos. Kuņģa vārtnieks ir aizvērts, bet barības vada apakšējais sfinkters — atvērts. Saraujas kuņģa antrālās daļas, dia­fragmas, ribstarpu un vēdera preses muskulatūra, un barības masas tiek izgrūstas pa muti ārā. Zarnu peristaltika vemšanas laikā pa­stiprinās, un, ja iestājas antiperistaltika, atvemtajām masām no duodēna piejaucas žults.

Ja radies zarnu nosprostojums, atvemtajām masām piejaukti iz­kārnījumi (lat. miserere — izkārnījumu vemšana), slimnieka stā­voklis ir ļoti smags. Par kuņģa vai tievās zarnas augšējās daļas asiņošanu liecina kafijas biezumiem līdzīgas atvemtās masas (kuņģa HC1 ietekmē radies sālsskābais hematīns).

Ja vemšana atbrīvo organismu no nepiemērota uztura vai tok­siskām vielām, tai ir aizsargnozīme. Šādos gadījumos dažkārt provocē vemšanu ārstnieciskā nolūkā. Turpretim ilgstošas un neap­turamas vemšanas (piemēram, izteikta grūtniecības toksikoze, jaun­dzimušā toksiskā dispepsija) rezultātā organisms zaudē ūdeni un elektrolītus, iestājas hipohidratācija, asinsrites un citu organisma funkciju traucējumi. Vēlāk attīstās alkaloze, kas Ca++ deficīta ap­stākļos var provocēt tetānisku krampju lēkmi — t. s. kuņģa tetāniju.

Caurejas (diarrhoea) pamatā ir pastiprināta zarnu peristaltika, pastiprināta sekrēcija un pavājināta uzsūkšanās zarnās. Zarnu peristaltiku stimulē mehānisks zarnu gļotādas kairinājums, kā arī parasimpātiskās nervu sistēmas uzbudinājums. Izteiktas caurejas rezul­tātā attīstās hipohidratācija, Na+ un K⁺ deficīts, kas var būt pat bīstams dzīvībai.

Aizcietējums (obstipatio) var būt sakarā ar zarnu atoniju vai spazmu (sk. 2.3.1.5. nod.).

Zarnu dispepsija izpaužas ar pilnuma sajūtu, urkšķēšanu un burbuļošanu vēderā, meteorismu, defekācijas traucējumiem.

Pilnuma sajūtas cēlonis ir barības masu un gāzu uzkrāšanās zar­nās, kā arī zarnu un vēdera sienas saspringums. Urkšķēšana un bur­buļošana (borbortjgmus) rodas sakarā ar pārmērīgu gāzu veidoša­nos zarnās un pastiprinātu zarnu peristaltiku.

Meteorisms (meteorismus) jeb vēdera uzpūšanās ir gāzu uzkrā­šanās zarnās. Gāzu atdalīšanās (flaius) notiek meteorisma dēļ.