Enzimopātijas

Eritrocītam, kurš atstājis kaulu smadzenes, nav kodola, mitohondriju un ribosomu. Tā vielmaiņa ir ļoti vienkārša: olbaltumvielu sintēze nenotiek, galvenie eritrocīta vielmaiņas procesi ir glikolīze un pentožu cikls. Ja tiek pārmantots kāds glikolītiskā cikla enzīmu defekts, rodas pārmantota nemikrosferocitāra hemolītiskā anēmija. Šī tipa hemolītisko anēmiju klīniskā aina ir līdzīga. Eritrocītos rodas ATF deficīts, tiek traucēta šūnas membrānas sūkņa funkcija un pastiprinās K⁺ iziešana no šūnas. Enzīmu defekti sekundāri maina eritrocītu membrānas struktūru. Biežākais no visiem glikolītiskā cikla enzīmu defektiem ir autosomāli recesīvi pārmantots piruvātkināžu deficīts.

Homozigotiem pacientiem liesā, aknās un kaulu smadzenēs pastiprināti noārdās eritrocīti. Smagos gadījumos ir izteikta anēmija (mikrosferocitozes nav), hepatosplenomegālija un hiperbilirubinēmija, raksturīgas smagas hemolītiskās krīzes. Asinīs ir makrocitoze, polihromāzija, sabrukuši eritrocīti. Heterozigotiem mutantā gēna pārnesējiem piruvātkināžu aktivitāte eritrocītos ir samazināta par 50%, tad slimības klīniskie simptomi nerodas.

Glikozo-6-fosfātdehidrogenāzes deficīts tiek pārmantots recesīvi saistībā ar X hromosomu, slimo vīrieši un homozigotas sievietes. Glikozo-6-fosfātdehidrogenāzes deficīta dēļ tiek traucēta NADF reducēšana par NADFH₂, kas ir ūdeņraža donators. Rezultātā samazinās reducētā glutationa veidošanās. Tā kā glutations aizsargā globīna SH grupas un eritrocītu membrānas pret oksidēšanos, uz eritrocītiem, kuros trūkst glikozo-6-fosfātdehidrogenāzes un glutationa daudzums ir samazināts, vieglāk iedarbojas dažādas oksidējošas vielas — sulfanilamīdi, levomicetīns, nitrofurāni, PASS, ftivazīds, hinīns u. c. Hemolīzi izraisa arī pupas Vicium fabum (t. s. fabisms). Šādi eritrocīti hemolizējas dažu infekciozu aģentu iedarbības rezultātā, piemēram, gripas, vīrushepatīta, tīfa laikā. Hemoglobīns un eritrocitu membrānu lipīdi oksidējas, hemoglobīns precipitējas, palielinās membrānu caurlaidība, samazinās eritrocītu osmotiskā rezistence un iestājas hemolīze.

Glikozo-6-fosfātdehidrogenāzes deficīts sastopams Vidusjūras zemju iedzīvotājiem, kā arī Āfrikas un Ziemeļamerikas nēģeriem. Sievietēm — heterozigotām mutantā gēna pārnesējām — glikozo- 6-fosfātdehidrogenāzes aktivitāte ir samazināta, un nelabvēlīgos apstākļos arī viņām var iestāties hemolīze.

Mutantā gēna izplatību veicinājusi dabiskā izlase: glikozo- 6-fosfātdehidrogenāze ir nepieciešama malārijas plazmodija attīstībai, tādēļ cilvēki, kuriem trūkst šis enzīms, ar malāriju slimo reti.