Lai iegūtu žulti ar minimāliem piejaukumiem, kā arī diagnostiskus datus par žultsskābju sekrēcijas debitu, duodenālai zondēšanai lieto divkanālu zondi. Caur vienu zondes kanālu atsūc žulti, caur otru — kuņģa sulu, lai tā nepiejauktos žultij. Par pilnvērtīgāko duodēna zondēšanas metodi jāuzskata duodēna frakcionētā zondēšana ar N. Skujas konstruēto divkanālu spirālo zondi, lietojot parenterālu kairinātāju (holecistokinīnu-pankreozimīnu).
Nereti tiek pārspīlēta t. s. iekaisuma elementu (leikocītu, epitēlijšūnu, gļotu) diagnostiskā nozīme. Leikocīti un epitēlijs, kas bieži noklāj visu redzes lauku, var iekļūt jebkurā žults porcijā ne tikai no žults vai aizkuņģa dziedzera izvadiem, bet arī no elpceļiem, mutes dobuma, barības vada, kuņģa un duodēna, it īpaši tad, ja ir kuņģa diskinēzija vai duodenīts. Žultsvadu iekaisuma diagnozi nedrīkst noteikt tikai pēc iekaisuma elementiem žultī, žults izmeklēšanas rezultāti var vienīgi netieši apstiprināt diagnozi.
Leikocītus, kuri migrē žultsvados, žultsskābju sāļi ātri iznīcina. Bez tam par leikocītiem kļūdaini novērtē arī tievās zarnas augšdaļas epitēlija noapaļojušās šūnas.
Žultsvadu un žultspūšļa iekaisumam (holecistītam, holangītam, holedohītam, Odi sfinkterītam) raksturīgie leikocīti atrodas gļotu pārslās kopā ar žultsvadu cilindrisko epitēliju. Gļotu pārslas uz laiku pasargā leikocītus no žultsskābju sāļu bojājošās ietekmes. Leikocīti no žultsvadiem un žultspūšļa parasti ir bezkrāsaini vai vāji dzeltenīgi, graudaini un ātri iet bojā. Tādēļ, jo agrāk izmeklē žulti, jo vairāk tajā saglabājas leikocītu. Bilirubīns krāso tikai atmirstošas asins šūnas, tādēļ dzeltenie leikocīti nav nokļuvuši duodēna saturā no žultsvadiem, bet no kuņģa vai duodēna gļotādas.
Bieži duodēna saturā atrod prizmatiskas formas epitēlijšūnas. Arī to lielākā daļa nokļūst duodēnā no citiem orgāniem. Ja konstatē daudz duodēnam, žultspūslim un žultsvadiem tipiskā cilindriskā epitēlija šūnu vai veselas šī epitēlija plāksnes, tas liecina par duodēna, žultspūšļa vai žultsvadu iekaisumu.
Gļotas ir normāla žults sastāvdaļa, turklāt gļotu satura vizuālā novērtēšana ir subjektīva. Ja gļotu ir ļoti daudz, iespējams hronisks žultsvadu vai žultspūšļa iekaisums. Tomēr gļotas var rasties arī citādi, piemēram, ejot bojā leikocītiem, kuri atrodas duodēnā vai kuņģī.
Par žults sistēmas patoloģiju liecina holesterīna kristāli, kalcija bilirubināta kamoliņi un mikrolīti (microlithus — mikroskopisks konkrements) žultī. Ja duodēna saturā rodas šādas kristāliskas vai amorfas nogulsnes, žults ir zaudējusi savu koloidālo stabilitāti un, acīm redzot, notiek «smilts» jeb žultsakmeņu veidošanās process.
Holesterīna kristālus smilšu vai ziedes veidā visbiežāk konstatē duodēna saturā un pūšļa žults pēdējos paraugos. Holesterīns veido kristālisku struktūru un nogulsnējas tad, ja destabilizējas koloidālais līdzsvars — žultī ir pārāk daudz holesterīna vai pārāk maz solubilizējošo faktoru, proti, žultsskābju un holelecitīna. Palielinātam holesterīna saturam un samazinātai žultsskābju koncentrācijai žultī ir svarīga patoģenētiska nozīme žultsakmeņu veidošanās procesā.
Duodēna saturā samērā bieži konstatē dzeltenus, brūnus vai melnus pigmenta kamoliņus, kuri sastāv no kalcija bilirubināta. Šie elementi raksturīgi aknu parenhīmas bojājumam, žults sastrēgumam, žults infekcijai. Kalcija bilirubināts un holesterīns ir galvenais žultsakmeņu veidošanās materiāls.
Mikrolīti ir mikroskopiski tumši ieapaļi vai daudzstūraini veidojumi žults preparātā. Tie satur kalcija sāļus, gļotas un nelielu daudzumu holesterīna. Bez tam duodēna saturā var atrast arī žultsskābju, taukskābju un citas daļiņas.
Žults bakterioloģiskās izmeklēšanas dati jānovērtē kritiski. Žults traucē patogēno stafilokoku augšanu un ātri iznīcina hemolītisko streptokoku un lielāko daļu pneimokoku štammu. Šie mikroorganismi nonāk duodēnā ar norītajām siekalām vai krēpām. Turpretim zarnu nūjiņa, vēdertīfa nūjiņa, pseudomonas aeruginosa, enterokoks un proteus labi aug pat koncentrētā žultī. To izsēšana no duodēna satura var liecināt par žultsvadu inficēšanos, taču visbiežāk šāda atrade ir tikai disbakteriozes — tievās zarnas augšdaļas inficēšanās — simptoms.
Svarīga diagnostiska nozīme ir l a m b l i j u (lamblia intestinalis) infekcijai, jo lamblioze izraisa duodenītu, žultsvadu diskinēziju un žultsvadu slimības. Mikroorganismu skaits duodēna saturā jānosaka kvantitatīvi. Ja to skaits ir lielāks par 10 m3 vienā mililitrā, atrade ir patoloģiska.
No žults bioķīmiskā sastāva analīzes metodēm svarīgākā ir bilirubīna un žults lipīdu kompleksu daudzuma noteikšana. Pēc b i liru b ī n a daudzuma žultī var diferencēt nepietiekamu vai pārmērīgu pūšļa žults koncentrāciju objektīvāk nekā pēc žults krāsas. Diagnostiska nozīme ir arī bilirubīna koncentrācijas indeksam (salīdzina B žults un C žults porcijas). Indeksa samazināšanās liecina par holecistītu, žultsvadu diskinēziju ar traucētu žultspūšļa iztukšošanos, aknu žults vai aizkuņģa dziedzera sulas piejaukumu pūšļa žultij. Bilirubīna koncentrācijas indekss palielinās, ja žultspūšļa koncentrācijas funkcija ir saglabāta, bet traucēta žultspūšļa motorika (žults sastrēgums pūslī). Zaļa žults ir svarīgs žults sastrēguma un inficēšanās simptoms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru