Nierakmeņu slimība (nephrolithiasis) ir samērā izplatīta. To izraisa traucēta sāļu izvadīšana nierēs, tādēļ urīnceļos veidojas akmeņi. Nierakmeņu veidošanos veicina vairāki faktori.
1. Pastiprināta mazšķīstošu vielu izdale ar urīnu. Tādas vielas ir Ca++ (hiperkalciēmija, pārmērīgi lietojot D vitamīnu vai piena produktus, hiperparatireoze, kaulaudu destrukcija sakarā ar ilgstošu imobilizāciju), oksalāti (pārmantoti oksalātu transporta traucējumi, pastiprināta Ca++ un oksalātu uzsūkšanās zarnās, Krona slimība, iedzimta oksalūrija), cistīns (pārmantota cistinūrija), urīnskābe (podagra, citotoksisku vielu lietošana, piemēram, leikozes ārstēšanā), sulfanilamīdi (paaugstināta šo preparātu koncentrācija urīnā) u. c.
2. Nieru anomālijas — pakavveida niere, piltuvju obstrukcija, nieru policistoze (autosomāli dominanta).
3. Urīna fizikāli ķīmiskas pārmaiņas. Nierakmeņu attīstību veicina palielināta urīna koncentrācija un urīna pH novirzes. Ja urīna pH samazinās, labāk šķīst neorganiskie sāļi, ja pH palielinās, — organiskie sāļi.
4. Kristalizācijas centru veidošanās. Saskaņā ar kristalizācijas teoriju nierakmeņi veidojas tad, ja urīns ir pārsātināts ar kristaloīdiem, kuri veido nogulsnes. Matrices teorijas pārstāvji uzskata, ka sāļi uzslāņojas uz nešķīstoša aminopolisaharīdu kompleksa. Šādus kompleksus veido asins olbaltumvielas, kuras kamoliņu paaugstinātas caurlaidības dēļ intensīvi nokļūst nieru kapsulā (arī nekrotisku audu, baktēriju, olbaltumvielas), un uromukoīds, kuru kairinājuma apstākļos izdala kanāliņu epitēlijs. Organiska matIrice primāri rodas apmēram 95% nierakmeņu. Akmens palielinās, veidojoties koncentriskām aminopolisaharīdu un kristaloīdu kārtām.
Uzbūves zinā nierakmeņi ir dažādi. Vairāk nekā 50% no visiem akmeņiem ir kalcija oksalāti vai kalcija oksālātu un kalcija fosfātu maisījums. Pārējie ir oksalātu (skābeņskābes kalcija sāļu), urātu (urīnskābes sāļu), ksantīna jauktie un citas uzbūves akmeņi.
Arī nierakmeņu un urīna sāļu nogulšņu forma un lielums ir ļoti dažādi — no «smiltīm» līdz pat lieliem veidojumiem, kas piepilda nieru bļodiņu.
Nierakmeņu slimība parasti noris bez simptomiem līdz tam brīdim kad akmens aizsprosto ūrīnceļu un tiek traucēta urīnā noplūde. Tad sākas stipras kolikveida sāpes (colica renalis — nieru kolika) un rodas hematūrija (urīnā daudz svaigu eritrocītu). Gandrīz vienmēr pievienojas sekundāra infekcija un rodas leikocitūrija, dažkārt — piūrija. Nereti akmeņi ar urīnu izkļūst ārā paši. Sāpju intensitāte atkarīga no urīna atteces traucējuma pakāpes. Tādēļ sīkie akmeņi, kuri pilnīgi nosprosto uretera lūmenu, izraisa visstiprākās sāpes.
1. Pastiprināta mazšķīstošu vielu izdale ar urīnu. Tādas vielas ir Ca++ (hiperkalciēmija, pārmērīgi lietojot D vitamīnu vai piena produktus, hiperparatireoze, kaulaudu destrukcija sakarā ar ilgstošu imobilizāciju), oksalāti (pārmantoti oksalātu transporta traucējumi, pastiprināta Ca++ un oksalātu uzsūkšanās zarnās, Krona slimība, iedzimta oksalūrija), cistīns (pārmantota cistinūrija), urīnskābe (podagra, citotoksisku vielu lietošana, piemēram, leikozes ārstēšanā), sulfanilamīdi (paaugstināta šo preparātu koncentrācija urīnā) u. c.
2. Nieru anomālijas — pakavveida niere, piltuvju obstrukcija, nieru policistoze (autosomāli dominanta).
3. Urīna fizikāli ķīmiskas pārmaiņas. Nierakmeņu attīstību veicina palielināta urīna koncentrācija un urīna pH novirzes. Ja urīna pH samazinās, labāk šķīst neorganiskie sāļi, ja pH palielinās, — organiskie sāļi.
4. Kristalizācijas centru veidošanās. Saskaņā ar kristalizācijas teoriju nierakmeņi veidojas tad, ja urīns ir pārsātināts ar kristaloīdiem, kuri veido nogulsnes. Matrices teorijas pārstāvji uzskata, ka sāļi uzslāņojas uz nešķīstoša aminopolisaharīdu kompleksa. Šādus kompleksus veido asins olbaltumvielas, kuras kamoliņu paaugstinātas caurlaidības dēļ intensīvi nokļūst nieru kapsulā (arī nekrotisku audu, baktēriju, olbaltumvielas), un uromukoīds, kuru kairinājuma apstākļos izdala kanāliņu epitēlijs. Organiska matIrice primāri rodas apmēram 95% nierakmeņu. Akmens palielinās, veidojoties koncentriskām aminopolisaharīdu un kristaloīdu kārtām.
Uzbūves zinā nierakmeņi ir dažādi. Vairāk nekā 50% no visiem akmeņiem ir kalcija oksalāti vai kalcija oksālātu un kalcija fosfātu maisījums. Pārējie ir oksalātu (skābeņskābes kalcija sāļu), urātu (urīnskābes sāļu), ksantīna jauktie un citas uzbūves akmeņi.
Arī nierakmeņu un urīna sāļu nogulšņu forma un lielums ir ļoti dažādi — no «smiltīm» līdz pat lieliem veidojumiem, kas piepilda nieru bļodiņu.
Nierakmeņu slimība parasti noris bez simptomiem līdz tam brīdim kad akmens aizsprosto ūrīnceļu un tiek traucēta urīnā noplūde. Tad sākas stipras kolikveida sāpes (colica renalis — nieru kolika) un rodas hematūrija (urīnā daudz svaigu eritrocītu). Gandrīz vienmēr pievienojas sekundāra infekcija un rodas leikocitūrija, dažkārt — piūrija. Nereti akmeņi ar urīnu izkļūst ārā paši. Sāpju intensitāte atkarīga no urīna atteces traucējuma pakāpes. Tādēļ sīkie akmeņi, kuri pilnīgi nosprosto uretera lūmenu, izraisa visstiprākās sāpes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru