Pēc VVAO datiem 80% gadījumu cilvēkam ļaundabīgos audzējus izraisa ķīmiskie kancerogēni. Tagad zināmas vairāk nekā 1000 kancerogēnas vielas, tomēr tādu vielu, kas audzējus izraisa ļoti bieži, ir daudz mazāk (daži desmiti).
Izšķir eksogēnas un endogēnas kancerogēnas vielas.
Eksogēnās kancerogēnās vielas iedarbojas uz cilvēka organismu no apkārtējās vides. Ļaundabīgo audzēju rašanos noteiktu profesiju pārstāvjiem mediķi konstatējuši jau sen. Piemēram, kopš 16. gs. Anglijā ir pazīstama «skursteņslauķu slimība» — serotum apvidus ādas vēzis. Vācijas un Šveices anilīna krāsu fabriku strādniekiem bieži konstatēja urīnpūšļa vēzi, ogļračiem — plaušu vēzi utt. Mūsdienās noskaidrots, ka kancerogēna darbība piemīt daudziem ķīmiskiem savie-nojumiem ārējā vidē. Galvenās šo savienojumu grupas ir šādas.
1. Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži: 3,4-benzpirēns, 3 - un 20-metilholantrēns, 1, 2, 5, 6-dibenzantracēns, 9, 10-dimetil- 1,2-benzantracēns, fenantrēns, 1, 2, 5, 6-dibenzkridīns, 3, 4, 5, 6- dibenzkarbazols, diaminodinaftils, azonaftalīns u. c. Ir zināmi vairāk nekā 200 onkogēni aktīvi policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži. Tie atrodas dūmos, pārkarsētos taukos, kūpinātos produktos, naftā, asfaltā u. c.
Plašās izplatības un kaitīgās ietekmes dēļ 3,4-benzpirēns ir nosaukts par kancerogēnu Nr. 1, tas atrodas, piemēram, automašīnu izplūdes gāzēs, rūpnīcu dūmos, cigarešu un papirosu dūmos. Šīs vielas daudzumu apkārtējā vidē izmanto par kritēriju vides piesārņotībai ar kancerogēnām vielām.
2. Aminoazosavienojumi: ortoaminoazotoluols, dimetilaminoazobenzols, 2-naftilamīns, 2-aminoflurēns, benzidīns u. c.
3. Nitrozamīni: dietilnitrozamīns, metinitrourīnviela, trimetilnitrourīnviela u. c.
Pēc iedarbības uz organismu izšķir divējādus ķīmiskos kancerogēmus: 1) universālas darbības kancerogēnus (3,4-benzpirēns, 20- metilholantrēns, 1,2-benzantracēns u. c.), kas izraisa audzēju kancerogēna darbības vietā, un 2) organotropas darbības kancerogēnus, kuru ietekmē audzējs parasti attīstās kancerogēna deponēšanās vai metabolisma vietā vai arī izvades ceļos. Piemēram, ortoaminotoluols un tetrahlorogleklis izraisa ļaundabīgus audzējus aknās, uretāns, iprīts un tā analogi — plaušās, nitrozamīni — galvas smadzenēs, perifērajā nervu sistēmā, aknās, nierēs un barības vadā.
Galvenais kancerogēno vielu avots apkārtējā vidē ir transporta izplūdes gāzes. Miglainā laikā tās darbojas sevišķi toksiski, jo netiek izklīdinātas. Šo gāzu toksiskā iedarbība vislielākā ir uz bērniem, jo viņu elpceļi atrodas tuvāk automobiļu gāzu izplūdes caurulēm. Daudz kancerogēno vielu ir arī lidmašīnu izplūdes gāzēs, apsildes iekārtu dūmos, rūpniecības, it īpaši ķīmiskās rūpniecības, atkritumos. Kancerogēna aktivitāte ir konstatēta arī insekticīdiem, fungieīdiem, herbicīdiem, augu un sēnīšu dzīvības produktiem (aflatoksīns, cikazīns, safrols). Ar lietu, gruntsūdeņiem un notekūdeņiem kancerogēnās vielas no atmosfēras nokļūst augsnē, augos un, vai nu tieši, vai ar pārtikas produktu starpniecību, arī dzīvnieku un cilvēka organismā.
Pats kaitīgākais no cilvēka ieradumiem ir smēķēšana, tai ir ciešs sakars ar daudzām slimībām, ari plaušu, balsenes un urīnpūšļa vēzi. Tabakas un tabakas dūmu kancerogēnā darbība ir šāda (94. att.). Tabakai cigaretē sadegot 400—600°C temperatūrā, dūmos nokļūst policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži un parafīna vasks. Bronhu un plaušu epitēliju dūmu daļiņas kairina arī mehāniski. Kaitīga ietekme ir arsēnam, niķelim un hromam, kā arī darvām (1—5% smēķēšanas laikā sadegušās tabakas). Smēķēšanas kancerogēno ietekmi pastiprina radioaktivitāte — tabakas dūmos ir brīvie radikāļi.
Pīpes smēķētājiem biežāk attīstās lūpas vēzis, bet cigāru smēķētājiem — mēles vēzis. Arī tabakas zelēšanai ir zināms sakars ar mutes dobuma vēža attīstību.
Audzēju (galvenokārt aknu un kuņģa vēža) attīstību veicina arī alkoholisms. Sevišķi nelabvēlīgas sekas ir kombinētai nikotīna un alkohola lietošanai.
Kancerogēni un kokancerogēni faktori var atrasties cilvēka uzturā. Ar uzturu cilvēka organismā nokļūst apkārtējās vides kancerogēnās vielas. Uztura sastāvdaļas visbiežāk darbojas kokancerogēni. Audzēju attīstību veicina pavairots tauku un lipoīdu, sevišķi holesterīna, saturs uzturā (tauku imūndepresīvās darbības hipotēze).
Audzēju attīstību veicina tauki, kas bagāti ar linolskābi (saulgriežu eļļa), parastais rafinētais cukurs u. c. Kuņģa un zarnu trakta audzēju augšanu veicina pārlieku liels gaļas un konservētu produktu saturs uzturā, kā arī šķiedrvielu trūkums uzturā. Konstatēta izteikta korelācija starp gaļas patēriņa līmeni un saslimstību ar resnās un taisnās zarnas vēzi. Plaušu un citu audzēju attīstību var veicināt holīna, kā arī A un E vitamīna trūkums. Aknu primārais vēzis samērā bieži sastopams Dienvidāfrikas, Javas, Sumatras, Japānas un Ķīnas iedzīvotājiem, kas uzņem vienveidīgu augu barību.
No otras puses, samazinātam uztura daudzumam, zemai kaloritā tei, A, C un E vitamīniem, oleīnskābei (olīveļļa), jūras dzīvnieku produktiem, maizei un kartupeļiem piemīt zināma antikanceroerēna ietekme. Piemēram, kuņģa vēža biežuma samazināšanās Zviedrijā tiek izskaidrota pirmām kārtām ar pārmaiņām diētā: galvenokārt dabiski produkti, daudz sakņu un augļu sulu. Japānā ir konstatēts, ka kuņģa vēzis retāk sastopams cilvēkiem, kas ikdienā lieto ar riboflavīnu bagātus piena produktus.
Eksogēna kancerogēna darbība var piemist arī šķietami indiferentām vielām (neilonam, ziloņkaulam, platīnam, zeltam), ja tās atrodas organismā. Interesanti, ka perforēta plastmasas plātnīte, kas implantēta dzīvnieka organismā, audzēju izraisa daudz retāk nekā blīva plātnīte. Uzskata, ka šķietami indiferentā viela traucē vielmaiņu un tādējādi izraisa malignizāciju.
Uz indiferentām un kancerogēnām vielām var adsorbēties citi kancerogēni. Piemēram, azbesta kancerogēnajai darbībai ir divi pamatceļi: pirmkārt, šī viela pati ir kancerogēns un, otrkārt, uz azbesta no ārējās vides, arī no tabakas dūmiem, adsorbējas kancerogēnas vielas.
Kancerogēnus iedala arī tiešajos un netiešajos. Tiešajiem kancerogēniem metaboliskā aktivācija nav nepieciešama, bet netiešajiem jeb prokancerogēniem tā ir nepieciešama. Aktivācijā piedalās monooksidāzes, azoreduktāzes, nitroreduktāzes utt. Bieži notiek arī prokancerogēna inaktivācija. Pie prokancerogēniem pieder policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži, nitrozamīni. alkohols u. c. Organisma jutība pret kancerogēnu ir atkarīga no to enzīmu sistēmu stāvokļa, kas piedalās prokancerogēnu metabolismā.
Audzējs attīstās krietnu laiku pēc kancerogēnas vielas iekļūšanas organismā. Latentais periods ir 1/3—1/7 organisma dzīves ilguma, cilvēkam tas ir 12—18 gadi.
Endogēnās kancerogēnās vielas rodas pašā organismā. Par to esamību sāka domāt 1925. gadā, kad, pārtvaicējot cilvēka ādu, ieguva darvu, kas pelēm izraisīja vēzi. 1934. gadā no cilvēka žults dezoksiholskābes izdalīja ļoti spēcīgu kancerogēnu vielu metilholantrēnu. Pirmos tiešos pierādījumus par endogēnām kancerogēnām vielām ieguva L. Sabads 1937. gadā. Viņš ievadīja pelei tādas sievietes aknu ekstraktu, kas bija mirusi sakarā ar kuņģa vēzi, un pēc 8—9 mēnešiem pelei radās ļaundabīgs audzējs. Vēlāk izrādījās, ka kancerogēnas īpašības piemīt arī to cilvēku plaušu un žults ekstraktiem, kuri miruši no dažādiem audzējiem.
Cilvēka organismā veidojas dažādas struktūras kancerogēnās vielas — steroīdie hormoni (estrons, estradiols), holesterīna atvasinājumi (holestadiēni. karcinolipīni), aminoskābju (triptofāna, tirozīna) šķelprodukti.
Vēža slimnieku audu ekstraktos tika konstatēta frakcija, kurā ir daudz holesterīna un kura dzīvniekiem ievadīšanas vietā spēj izraisīt sarkomu. Izrādījās, ka holesterīnam piemīt vāia kancerogēna darbība. No holesterīna organismā veidojas holestadjēni, kuru kancerogēna aktivitāte jau ir lielāka. Holesterīns ietilpst arī karcinolipīnos. Salīdzinājumā ar citiem slimniekiem onkoloģisko slimnieku audos karcino lipinu ir 2 vai 3 reizes vairāk. Kancerogēna darbība piemīt arī žultsskābju atvasinājumiem (dezoksiholskābei, apoholskābei).
Triptofāna atvasinājuma ortoaminofenola pavairošanās ir konstatēta leikozes slimniekiem. (3 naftilamīnam piedēvē būtisku nozīmi urīnpūšļa vēža attīstībā anilīnkrāsu rūpnīcu strādniekiem.
Audzēja rašanos var izraisīt pastiprināta hormonu sekrēcija — tiek traucēta šūnu dalīšanās regulācija un attīstās t. s. dishormonālais audzējs. Piemēram, hipofīzes gonadotropā hormona pastiprinātas sekrēcijas rezultātā var rasties olnīcas audzējs, bet estrogēnie hormoni var izraisīt dažādas lokalizācijas audzējus. Onkogēna darbība piemīt arī androgēnajiem preparātiem.
Endogēno kancerogēno vielu raksturīgākā kopīgā īpatnība ir samērā vāja un lēna onkogēna darbība. To izraisītie audzēji ir diezgan labdabīgi, vāji veido metastāzes.
Konstatēta arī eksogēno un endogēno kancerogēno vielu transplacentāra iedarbība, taču audzējs attīstās pieaugušā organismā. Piemēram, ir aprakstīts maksts vēzis jaunām sievietēm, kuru mātes grūtniecības periodā ir uzņēmušas lielas estrogēno hormonu devas.
Izšķir eksogēnas un endogēnas kancerogēnas vielas.
Eksogēnās kancerogēnās vielas iedarbojas uz cilvēka organismu no apkārtējās vides. Ļaundabīgo audzēju rašanos noteiktu profesiju pārstāvjiem mediķi konstatējuši jau sen. Piemēram, kopš 16. gs. Anglijā ir pazīstama «skursteņslauķu slimība» — serotum apvidus ādas vēzis. Vācijas un Šveices anilīna krāsu fabriku strādniekiem bieži konstatēja urīnpūšļa vēzi, ogļračiem — plaušu vēzi utt. Mūsdienās noskaidrots, ka kancerogēna darbība piemīt daudziem ķīmiskiem savie-nojumiem ārējā vidē. Galvenās šo savienojumu grupas ir šādas.
1. Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži: 3,4-benzpirēns, 3 - un 20-metilholantrēns, 1, 2, 5, 6-dibenzantracēns, 9, 10-dimetil- 1,2-benzantracēns, fenantrēns, 1, 2, 5, 6-dibenzkridīns, 3, 4, 5, 6- dibenzkarbazols, diaminodinaftils, azonaftalīns u. c. Ir zināmi vairāk nekā 200 onkogēni aktīvi policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži. Tie atrodas dūmos, pārkarsētos taukos, kūpinātos produktos, naftā, asfaltā u. c.
Plašās izplatības un kaitīgās ietekmes dēļ 3,4-benzpirēns ir nosaukts par kancerogēnu Nr. 1, tas atrodas, piemēram, automašīnu izplūdes gāzēs, rūpnīcu dūmos, cigarešu un papirosu dūmos. Šīs vielas daudzumu apkārtējā vidē izmanto par kritēriju vides piesārņotībai ar kancerogēnām vielām.
2. Aminoazosavienojumi: ortoaminoazotoluols, dimetilaminoazobenzols, 2-naftilamīns, 2-aminoflurēns, benzidīns u. c.
3. Nitrozamīni: dietilnitrozamīns, metinitrourīnviela, trimetilnitrourīnviela u. c.
Pēc iedarbības uz organismu izšķir divējādus ķīmiskos kancerogēmus: 1) universālas darbības kancerogēnus (3,4-benzpirēns, 20- metilholantrēns, 1,2-benzantracēns u. c.), kas izraisa audzēju kancerogēna darbības vietā, un 2) organotropas darbības kancerogēnus, kuru ietekmē audzējs parasti attīstās kancerogēna deponēšanās vai metabolisma vietā vai arī izvades ceļos. Piemēram, ortoaminotoluols un tetrahlorogleklis izraisa ļaundabīgus audzējus aknās, uretāns, iprīts un tā analogi — plaušās, nitrozamīni — galvas smadzenēs, perifērajā nervu sistēmā, aknās, nierēs un barības vadā.
Galvenais kancerogēno vielu avots apkārtējā vidē ir transporta izplūdes gāzes. Miglainā laikā tās darbojas sevišķi toksiski, jo netiek izklīdinātas. Šo gāzu toksiskā iedarbība vislielākā ir uz bērniem, jo viņu elpceļi atrodas tuvāk automobiļu gāzu izplūdes caurulēm. Daudz kancerogēno vielu ir arī lidmašīnu izplūdes gāzēs, apsildes iekārtu dūmos, rūpniecības, it īpaši ķīmiskās rūpniecības, atkritumos. Kancerogēna aktivitāte ir konstatēta arī insekticīdiem, fungieīdiem, herbicīdiem, augu un sēnīšu dzīvības produktiem (aflatoksīns, cikazīns, safrols). Ar lietu, gruntsūdeņiem un notekūdeņiem kancerogēnās vielas no atmosfēras nokļūst augsnē, augos un, vai nu tieši, vai ar pārtikas produktu starpniecību, arī dzīvnieku un cilvēka organismā.
Pats kaitīgākais no cilvēka ieradumiem ir smēķēšana, tai ir ciešs sakars ar daudzām slimībām, ari plaušu, balsenes un urīnpūšļa vēzi. Tabakas un tabakas dūmu kancerogēnā darbība ir šāda (94. att.). Tabakai cigaretē sadegot 400—600°C temperatūrā, dūmos nokļūst policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži un parafīna vasks. Bronhu un plaušu epitēliju dūmu daļiņas kairina arī mehāniski. Kaitīga ietekme ir arsēnam, niķelim un hromam, kā arī darvām (1—5% smēķēšanas laikā sadegušās tabakas). Smēķēšanas kancerogēno ietekmi pastiprina radioaktivitāte — tabakas dūmos ir brīvie radikāļi.
Pīpes smēķētājiem biežāk attīstās lūpas vēzis, bet cigāru smēķētājiem — mēles vēzis. Arī tabakas zelēšanai ir zināms sakars ar mutes dobuma vēža attīstību.
Audzēju (galvenokārt aknu un kuņģa vēža) attīstību veicina arī alkoholisms. Sevišķi nelabvēlīgas sekas ir kombinētai nikotīna un alkohola lietošanai.
Kancerogēni un kokancerogēni faktori var atrasties cilvēka uzturā. Ar uzturu cilvēka organismā nokļūst apkārtējās vides kancerogēnās vielas. Uztura sastāvdaļas visbiežāk darbojas kokancerogēni. Audzēju attīstību veicina pavairots tauku un lipoīdu, sevišķi holesterīna, saturs uzturā (tauku imūndepresīvās darbības hipotēze).
Audzēju attīstību veicina tauki, kas bagāti ar linolskābi (saulgriežu eļļa), parastais rafinētais cukurs u. c. Kuņģa un zarnu trakta audzēju augšanu veicina pārlieku liels gaļas un konservētu produktu saturs uzturā, kā arī šķiedrvielu trūkums uzturā. Konstatēta izteikta korelācija starp gaļas patēriņa līmeni un saslimstību ar resnās un taisnās zarnas vēzi. Plaušu un citu audzēju attīstību var veicināt holīna, kā arī A un E vitamīna trūkums. Aknu primārais vēzis samērā bieži sastopams Dienvidāfrikas, Javas, Sumatras, Japānas un Ķīnas iedzīvotājiem, kas uzņem vienveidīgu augu barību.
No otras puses, samazinātam uztura daudzumam, zemai kaloritā tei, A, C un E vitamīniem, oleīnskābei (olīveļļa), jūras dzīvnieku produktiem, maizei un kartupeļiem piemīt zināma antikanceroerēna ietekme. Piemēram, kuņģa vēža biežuma samazināšanās Zviedrijā tiek izskaidrota pirmām kārtām ar pārmaiņām diētā: galvenokārt dabiski produkti, daudz sakņu un augļu sulu. Japānā ir konstatēts, ka kuņģa vēzis retāk sastopams cilvēkiem, kas ikdienā lieto ar riboflavīnu bagātus piena produktus.
Eksogēna kancerogēna darbība var piemist arī šķietami indiferentām vielām (neilonam, ziloņkaulam, platīnam, zeltam), ja tās atrodas organismā. Interesanti, ka perforēta plastmasas plātnīte, kas implantēta dzīvnieka organismā, audzēju izraisa daudz retāk nekā blīva plātnīte. Uzskata, ka šķietami indiferentā viela traucē vielmaiņu un tādējādi izraisa malignizāciju.
Uz indiferentām un kancerogēnām vielām var adsorbēties citi kancerogēni. Piemēram, azbesta kancerogēnajai darbībai ir divi pamatceļi: pirmkārt, šī viela pati ir kancerogēns un, otrkārt, uz azbesta no ārējās vides, arī no tabakas dūmiem, adsorbējas kancerogēnas vielas.
Kancerogēnus iedala arī tiešajos un netiešajos. Tiešajiem kancerogēniem metaboliskā aktivācija nav nepieciešama, bet netiešajiem jeb prokancerogēniem tā ir nepieciešama. Aktivācijā piedalās monooksidāzes, azoreduktāzes, nitroreduktāzes utt. Bieži notiek arī prokancerogēna inaktivācija. Pie prokancerogēniem pieder policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži, nitrozamīni. alkohols u. c. Organisma jutība pret kancerogēnu ir atkarīga no to enzīmu sistēmu stāvokļa, kas piedalās prokancerogēnu metabolismā.
Audzējs attīstās krietnu laiku pēc kancerogēnas vielas iekļūšanas organismā. Latentais periods ir 1/3—1/7 organisma dzīves ilguma, cilvēkam tas ir 12—18 gadi.
Endogēnās kancerogēnās vielas rodas pašā organismā. Par to esamību sāka domāt 1925. gadā, kad, pārtvaicējot cilvēka ādu, ieguva darvu, kas pelēm izraisīja vēzi. 1934. gadā no cilvēka žults dezoksiholskābes izdalīja ļoti spēcīgu kancerogēnu vielu metilholantrēnu. Pirmos tiešos pierādījumus par endogēnām kancerogēnām vielām ieguva L. Sabads 1937. gadā. Viņš ievadīja pelei tādas sievietes aknu ekstraktu, kas bija mirusi sakarā ar kuņģa vēzi, un pēc 8—9 mēnešiem pelei radās ļaundabīgs audzējs. Vēlāk izrādījās, ka kancerogēnas īpašības piemīt arī to cilvēku plaušu un žults ekstraktiem, kuri miruši no dažādiem audzējiem.
Cilvēka organismā veidojas dažādas struktūras kancerogēnās vielas — steroīdie hormoni (estrons, estradiols), holesterīna atvasinājumi (holestadiēni. karcinolipīni), aminoskābju (triptofāna, tirozīna) šķelprodukti.
Vēža slimnieku audu ekstraktos tika konstatēta frakcija, kurā ir daudz holesterīna un kura dzīvniekiem ievadīšanas vietā spēj izraisīt sarkomu. Izrādījās, ka holesterīnam piemīt vāia kancerogēna darbība. No holesterīna organismā veidojas holestadjēni, kuru kancerogēna aktivitāte jau ir lielāka. Holesterīns ietilpst arī karcinolipīnos. Salīdzinājumā ar citiem slimniekiem onkoloģisko slimnieku audos karcino lipinu ir 2 vai 3 reizes vairāk. Kancerogēna darbība piemīt arī žultsskābju atvasinājumiem (dezoksiholskābei, apoholskābei).
Triptofāna atvasinājuma ortoaminofenola pavairošanās ir konstatēta leikozes slimniekiem. (3 naftilamīnam piedēvē būtisku nozīmi urīnpūšļa vēža attīstībā anilīnkrāsu rūpnīcu strādniekiem.
Audzēja rašanos var izraisīt pastiprināta hormonu sekrēcija — tiek traucēta šūnu dalīšanās regulācija un attīstās t. s. dishormonālais audzējs. Piemēram, hipofīzes gonadotropā hormona pastiprinātas sekrēcijas rezultātā var rasties olnīcas audzējs, bet estrogēnie hormoni var izraisīt dažādas lokalizācijas audzējus. Onkogēna darbība piemīt arī androgēnajiem preparātiem.
Endogēno kancerogēno vielu raksturīgākā kopīgā īpatnība ir samērā vāja un lēna onkogēna darbība. To izraisītie audzēji ir diezgan labdabīgi, vāji veido metastāzes.
Konstatēta arī eksogēno un endogēno kancerogēno vielu transplacentāra iedarbība, taču audzējs attīstās pieaugušā organismā. Piemēram, ir aprakstīts maksts vēzis jaunām sievietēm, kuru mātes grūtniecības periodā ir uzņēmušas lielas estrogēno hormonu devas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru