Hipoksijas terapijas principi pilnīgi atbilst vispārējiem slimību terapijas principiem. Šajā aspektā par vispilnvērtīgāko uzskatāma konkrētās hipoksijas etioloģiskā faktora likvidēšana un elpošanas funkciju atjaunošana. Terapija ir atkarīga no hipoksijas veida, stadijas un organisma atbildes reakcijām uz hipoksiju.
Tā kā etioloģiskā terapija bieži nav iespējama, praktiski ļoti svarīga ir patoģenētiskā terapija: gāzu apmaiņas uzlabošana hipoksiskās hipoksijas slimniekiem, asinsrites uzlabošana cirkulatoriskās hipoksijas slimniekiem, hemoglobīna daudzuma un kvalitātes paaugstināšana hēmiskās hipoksijas gadījumā un audu enzīmu funkciju uzlabošana histotoksiskās hipoksijas gadījumā.
Visos gadījumos, kad nav traucēta skābekļa izmantošana audos, svarīgs patoģenētiskās terapijas veids ir skābekļa pievadīšana, piemēram, cirkulatoriskās un hēmiskās hipoksijas gadījumā. Hemolītiskās anēmijas slimniekiem, kam ir hēmiskā hipoksija, pārlej asinis, slimniekus ar hronisku hipoksiju ārstē kalnu klimata apstākļos utt.
Intoksikācijas un vairāku slimību gadījumā (saindēšanās ar tvana gāzi un barbiturātiem, iedzimtas sirdskaites) lieto hiperbārisko oksigenāciju. Barokamerā, kurā ir paaugstināts skābekļa parciālais spiediens (2—3 atm.), var ievērojami palielināt fizikāli izšķīdušā O2 daudzumu asinīs. HbO2 daudzuma palielināšanās ir neliela un HbO2 disociācija paaugstināta atmosfēras spiediena apstākļos ir traucēta. Tāpēc terapijas ilgums barokamerā ir stingri jādozē, jo liels fizikāli izšķīdušā O2 daudzums asinīs traucē CO2 transportu uz plaušām un rada priekšnoteikumus acidozes attīstībai.
Slimniekiem ar elpošanas muskulatūras paralīzi izmanto elpināšanu. Medikamentozo terapiju lieto anaerobās vielmaiņas toksisko produktu atindēšanai un patoloģisko vielmaiņas noviržu korekcijai. Joprojām tiek meklēti arī specifiski pret hipoksijas preparāti, ar kuriem koriģēt vielmaiņas traucējumus šūnu līmenī, — vielas, kuras veicina pilnīgāku skābekļa utilizāciju audos, kā arī vielas, kuras pastiprina glikolīzi un samazina organisma prasības pēc skābekļa.
Mērenas hipoksijas gadījumā, lai pastiprinātu hipoksijas hemodinamiskos un elpošanas kompensācijas mehānismus, stimulē nervu sistēmas funkcijas. Lai paaugstinātu organisma rezistenci, terapijā lieto arī virsnieru garozas un hipofīzes hormonus.
Beidzot jāpiebilst, ka dažkārt arī pašu hipoksiju izmanto ārstēšanas nolūkā. Piemēram, venozo hiperēmiju (cirkulatorisko hipoksiju), ko panāk ar žņauga palīdzību, reizēm izmanto, lai veicinātu saistaudu vietēju proliferāciju.
Tā kā etioloģiskā terapija bieži nav iespējama, praktiski ļoti svarīga ir patoģenētiskā terapija: gāzu apmaiņas uzlabošana hipoksiskās hipoksijas slimniekiem, asinsrites uzlabošana cirkulatoriskās hipoksijas slimniekiem, hemoglobīna daudzuma un kvalitātes paaugstināšana hēmiskās hipoksijas gadījumā un audu enzīmu funkciju uzlabošana histotoksiskās hipoksijas gadījumā.
Visos gadījumos, kad nav traucēta skābekļa izmantošana audos, svarīgs patoģenētiskās terapijas veids ir skābekļa pievadīšana, piemēram, cirkulatoriskās un hēmiskās hipoksijas gadījumā. Hemolītiskās anēmijas slimniekiem, kam ir hēmiskā hipoksija, pārlej asinis, slimniekus ar hronisku hipoksiju ārstē kalnu klimata apstākļos utt.
Intoksikācijas un vairāku slimību gadījumā (saindēšanās ar tvana gāzi un barbiturātiem, iedzimtas sirdskaites) lieto hiperbārisko oksigenāciju. Barokamerā, kurā ir paaugstināts skābekļa parciālais spiediens (2—3 atm.), var ievērojami palielināt fizikāli izšķīdušā O2 daudzumu asinīs. HbO2 daudzuma palielināšanās ir neliela un HbO2 disociācija paaugstināta atmosfēras spiediena apstākļos ir traucēta. Tāpēc terapijas ilgums barokamerā ir stingri jādozē, jo liels fizikāli izšķīdušā O2 daudzums asinīs traucē CO2 transportu uz plaušām un rada priekšnoteikumus acidozes attīstībai.
Slimniekiem ar elpošanas muskulatūras paralīzi izmanto elpināšanu. Medikamentozo terapiju lieto anaerobās vielmaiņas toksisko produktu atindēšanai un patoloģisko vielmaiņas noviržu korekcijai. Joprojām tiek meklēti arī specifiski pret hipoksijas preparāti, ar kuriem koriģēt vielmaiņas traucējumus šūnu līmenī, — vielas, kuras veicina pilnīgāku skābekļa utilizāciju audos, kā arī vielas, kuras pastiprina glikolīzi un samazina organisma prasības pēc skābekļa.
Mērenas hipoksijas gadījumā, lai pastiprinātu hipoksijas hemodinamiskos un elpošanas kompensācijas mehānismus, stimulē nervu sistēmas funkcijas. Lai paaugstinātu organisma rezistenci, terapijā lieto arī virsnieru garozas un hipofīzes hormonus.
Beidzot jāpiebilst, ka dažkārt arī pašu hipoksiju izmanto ārstēšanas nolūkā. Piemēram, venozo hiperēmiju (cirkulatorisko hipoksiju), ko panāk ar žņauga palīdzību, reizēm izmanto, lai veicinātu saistaudu vietēju proliferāciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru