otrdiena, 2013. gada 3. septembris

Audu transplantācijas problēmas

Transplantācijas veidi


Autotransplantācija ir audu pārstādīšana viena indivīda ietvaros: no vienas organisma vietas citā (26. att. ,1). Klīnikā šai metodei ir labi rezultāti, un to bieži izmanto (Tīrša ādas plastika, Filatova stiebrs).
Singēnā transplantācija (izotransplantācija) ir audu pārstādīšana starp ģenētiski identiskiem indivīdiem, piemēram, starp cilvēka monozigotiem dvīņiem vai vienas līnijas dzīvniekiem (26. att., 2).
Nesingēnā transplantācija ir audu pārstādīšana starp ģenētiski neidentiskiem indivīdiem. Pie tās pieder kā alotransplantācija, tā arī ksenotransplantācija. Alotransplantācija (gr. allos — citāds) ir audu pārstādīšana starp ģenētiski atšķirīgiem indivīdiem vienas sugas robežās: no viena cilvēka otram, no viena dizigota dvīņa otram (26. att., 3). Alotransplantācijas vecais nosaukums «homotransplantācija» jāatzīst par nepareizu, jo var pārprast, ka runa ir par vienādu audu pārstādīšanu (gr. homos — vienāds). Ksenotransplantācija (gr. xenos — svešs) ir audu transplantācija starp dažādu sugu pārstāvjiem (26. att., 4). Klīnikā vēl nereti lieto ksenotransplantācijas veco apzīmējumu «heterotransplantācija».
Audu transplantācija no viena-indivīda otram, izņemot singēno transplantāciju, ir saistīta ar audu bioloģiskās nesaderības reakcijām.

Transplantācijas imunitāte

Pārstādīt svešus audus zinātnieki mēģināja jau pirms vairāk nekā pusgadsimta, taču šie mēģinājumi parasti beidzās neveiksmīgi.
Tikai mūsu gadsimta 40. gados radās doma, ka šo neveiksmju cēlonis ir audu antigēnu lielā daudzveidība.
Transplantācijas imunitāte ir organisma aizsardzības forma pret svešiem antigēniem, neuzņēmība pret tiem. Alotransplantācijas un ksenotransplantācijas gadījumos transplantācijas imunitāte izpaužas nobrieduša organisma reakcijā pret ģenētiski svešiem audiem no cita organisma. Tādas ir ari reakcijas pret neatbilstošas asins grupas antigēniem un rēzus antigēniem, pret svešiem transplantāta antigēniem, kā arī mātes organisma imunoloģiskā reakcija pret augli, kura organismā ir mātei sveši antigēni.

Transplantācijas imunitātes attīstības mehānisms

Alotransplantāta un ksenotransplantāta izraisītais imunoloģisko reakciju mehānisms ir atkarīgs no pārstādīto audu veida. To ievērojot, nosacīti izšķir 1) asins pārliešanu (transplantāciju), kuras gadījumā prevalē citotoksiskās reakcijas, un 2) pārējo audu transplantāciju, tās gadījumā darbojas vēlīnā tipa hipersensibilitātes mehānisms.
Cilvēka embrionālās attīstības laikā antigēnu struktūra mainās, it kā atkārto filoģenēzi — antivielu darbības ietekmē zemāk attīstītajiem organismiem raksturīgie antigēni atdod savu vietu antigēniem, kas raksturīgi augstāk attīstītajiem organismiem. Embrioģenēzes periodā attīstās arī grupu specifiskie antigēni jeb izoantigēni, to skaitā asins grupu izoantigēni. Asins antivielas (aglutinīni) cilvēka organismā cirkulē kopš dzimšanas, un tās sauc par izoantivielām (izoaglutinlniem). Daudz šo izoantivielu jau ir augļa šķidrumos. Vēlākā dzīvē tās izdalās dažādos sekrētos, un tām piedēvē aizsargnozīmi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru