Asiņošana jeb hemorāģija (gr. haima — asinis, rhein — tecēt) ir asins līšana no asinsrites sistēmas, ja bojātas tās sienas. Asiņošana var būt nozīmīga vairāku slimību izpausme.
Klasifikācija. Asiņošanu iedala atkarībā no 1) etioloģiskā aģenta, 2) patoģenēzes mehānisma, 3) asiņojošā asinsvada veida, 4) vietas, kurā asinis izlīst, 5) asiņošanas plašuma un 6) rašanās laika un tiešā asiņošanas iemesla.
1. Biežākais etioloģiskais aģents ir dažāda rakstura traumas. Tomēr asinsvada sienu var bojāt arī toksiskas ķīmiskas vielas, jonizējošā radiācija un patoloģisks process (iekaisums, čūla, ateroskleroze, tuberkuloze, audzējs). Par asiņošanas cēloni var būt ari hemostāzes traucējumi organismā (hemorāģiskās diatēzes).
2. Pēc patoģenēzes mehānisma izšķir asiņošanu asinsvada plīsuma dēļ (haemorrhagia per rhexin), asiņošanu asinsvada sienas sairuma dēļ (haemorrhagia per diabrosin) un asiņošanu, kas rodas, asinīm izsūcoties cauri asinsvada sienai (haemorrhagia per diapedesin).
3. Ievērojot asiņojošā asinsvada veidu, asiņošanu iedala arteriālajā, venozajā, kapilārajā un parenhimatozajā.
4. Atkarībā no vietas, kurā asinis izlīst, izšķir ārējo, iekšējo un intersticiālo asiņošanu.
Ārējā asiņošana parasti notiek no ķermeņa virsmas, ja bojāta āda. Pacientiem ar iekšējo asiņošanu asinis izlīst ķermeņa slēgtajos dobumos (vēdera, pleirālais dobums) vai ari dobajos orgānos, kas savienoti ar ārējo vidi (kuņģa un zarnu trakts, urīnpūslis). Intersticiālas asiņošanas gadījumā asinis vai nu uzkrājas šūnstarpās, veidojot hematomu, vai arī izplūst audos. Pēdējā gadījumā runā par asinsizplūdumu.
Dažiem iekšējās asiņošanas veidiem un to simptomiem ir speciāli apzīmējumi: haemothorax — asins sakrāšanās pleirālajā dobumā, haemoperitoneum — asins sakrāšanās vēdera dobumā, haematemesis — asiņu vemšana, haemoptoe — asiņu atkrēpošana, haematuria — asins izdalīšanās ar urīnu, metrorrhagia — dzemdes asiņošana u. c.
5. Atkarībā no asiņošanas plašuma izšķir lokālu un ģeneralizētu asiņošanu.
Lokālas asiņošanas simptomi ir atkarīgi no asiņojošās vietas: ādas bojājums izraisa ārējo asiņošanu, asiņošana uroģenitālajā sistēmā — hematūriju, asiņošana kuņģa un zarnu traktā — asiņu piejaukumu izkārnījumiem utt. Ja lokālā asiņošana neatbilst asinsvada bojājuma pakāpei, piemēram, ja pēc zoba ekstrakcijas ir grūti apturama asiņošana, iespējami traucējumi hemostāzes sistēmā.
Ģeneralizēta un spontāna asiņošana parasti arī liecina par hemostāzes traucējumiem.
6. Rašanās laika un tiešā asiņošanas iemesla ziņā izšķir primāro un sekundāro asiņošanu. Primāro asiņošanu asinsvada plīsuma dēļ konstatē visiem cilvēkiem, kam ir traumatiskas brūces, bet sekundārā asiņošana var parādīties vēlāk dažādu iemeslu dēļ (noslīd ligatūra, trombs izslīd no asinsvada, asinsvadu bojā iekaisums, svešķermeņi vai kaulu šķembas).
Patoģenēze. Asiņošanas patoģenēzē darbojas daudz interoreceptīvo impulsu kā no bojātā asinsvada sienas, tā arī no citiem bojāto audu rajoniem. Sarežģītu vazomotorisku refleksu rezultātā mainās cirkulējošo asiņu sadalījums, turklāt bojātajā asinsvadā cirkulācija samazinās. Vienlaicīgi palielinās asinsreces un trombu veidošanās spējas. Trombozi veicina asinsvadu endotēlija bojājums un reflektoriska spazma, bet asinsvada pilnīga pārrāvuma gadījumā — arī intīmas ielocīšanās uz iekšu. Minēto mehānismu darbības rezultātā kapilāru un sīko vēnu un artēriju asiņošana var apstāties pati no sevis. Lielajos asinsvados paaugstinātā arteriālā spiediena un lielā asins plūsmas ātruma dēļ trombi parasti nespēj noturēties.
Hemostāzes sistēmā darbojas divi galvenie mehānismi: asinsvadu trombocitārā hemostāze un koagulācijas hemostāze.
Asinsvadu trombocitārā hemostāze nekavējoties sākas bojājuma vietā ar vietēju vazokonstrikciju, trombocītu pielipšanu (adhēziju) bojātā asinsvada subendoteliālajām struktūrām un trombocītu salipšanu savā starpā (agregāciju). No salipušajiem trombocītiem veidojas hemostāzes receklis. Pēc tam sāk darboties koagulācijas hemostāze. Koagulācijas rezultātā asinis sarec, veidojas fibrīna diegi un hemostāzes receklis kļūst blīvāks.
Trombocitārā hemostāze pēc sienas bojājuma sākas visos asinsvados, tomēr lielajos asinsvados trombocītu agregāti neiztur augsto arteriālo spiedienu un tiek izskaloti. Tāpēc šis hemostāzes mehānisms aptur asiņošanu galvenokārt mikrocirkulācijas zonā (no sīkajiem asinsvadiem, kuros ir zems spiediens). Ja asiņošana ir no lielākiem asinsvadiem, svarīga nozīme hemostāzē ir vazokonstrikcijai un fibrīna veidošanai.
Asiņošanas sekas ir atkarīgas no zaudēto asiņu daudzuma, asiņošanas ātruma, bojātā asinsvada veida, bojājuma rakstura, organisma aizsardzības un kompensācijas reakcijām, cilvēka vecuma, dzimuma, reaktivitātes un stāvokļa pirms asins zaudējuma.
Asiņošana ir bīstama tāpēc, ka cilvēkam draud akūta mazasinība. Turklāt galvenā nozīme ir nevis eritrocītu zaudējumam, bet gan tam, ka samazinās cirkulējošā asins masa un līdz ar to rodas hemodinamikas traucējumi. Ja asiņošana ir strauja, šīs izmaiņas ir smagākas. Ūdens-sāļu maiņas īpatnību dēļ asiņošana smagāk noris bērniem un sirmgalvjiem, vīriešiem — smagāk nekā sievietēm.
Pieaudzis cilvēks vienā reizē var zaudēt līdz 20% no cirkulējošo asiņu tilpuma. Ja tiek zaudēts 25—30% no cirkulējošo asiņu tilpuma, stāvoklis kļūst draudošs dzīvībai. Ja strauji tiek zaudēti 50—60% asiņu, iestājas nāve. Turpretim tāda paša asins daudzuma lēns zaudējums (vairāku dienu laikā) gandrīz nekad nav letāls, jo mobilizējas kompensācijas mehānismi. Ja arteriālais spiediens krītas zem 60 mm Hg, iestājas kolapss un stipri cieš dzīvībai svarīgo orgānu (centrālās nervu sistēmas, sirds, plaušu, aknu, nieru) asinsapgāde.
Ļoti bīstami ir ne tikai lielo artēriju bojājumi, bet arī lielo vēnu bojājumi, sevišķi, ja asiņošana notiek ķermeņa dobumā vai ja vēna zem bojājuma vietas ir daļēji vai pat pilnīgi nospiesta. Vēnu bojājuma gadījumā pastāv arī gaisa embolijas briesmas.
Bīstama ir arī vēdera dobuma orgānu parenhimatozā asiņošana, jo tā nereti ir ilgstoša un slēpta. Sevišķi bīstama var būt pat niecīga asiņošana pacientiem, kam ir asinsreces traucējumi (hemofilija, trombocitopēnija u. c.).
Asins zaudējums izraisa ne tikai vietējās aizsardzības un kompensācijas reakcijas, bet ari vispārējās — deponēto asiņu izsviešanu asinsrites sistēmā, tahikardiju, sirds minūtes tilpuma palielināšanos, elpošanas dziļuma un biežuma pieaugumu utt.
Klasifikācija. Asiņošanu iedala atkarībā no 1) etioloģiskā aģenta, 2) patoģenēzes mehānisma, 3) asiņojošā asinsvada veida, 4) vietas, kurā asinis izlīst, 5) asiņošanas plašuma un 6) rašanās laika un tiešā asiņošanas iemesla.
1. Biežākais etioloģiskais aģents ir dažāda rakstura traumas. Tomēr asinsvada sienu var bojāt arī toksiskas ķīmiskas vielas, jonizējošā radiācija un patoloģisks process (iekaisums, čūla, ateroskleroze, tuberkuloze, audzējs). Par asiņošanas cēloni var būt ari hemostāzes traucējumi organismā (hemorāģiskās diatēzes).
2. Pēc patoģenēzes mehānisma izšķir asiņošanu asinsvada plīsuma dēļ (haemorrhagia per rhexin), asiņošanu asinsvada sienas sairuma dēļ (haemorrhagia per diabrosin) un asiņošanu, kas rodas, asinīm izsūcoties cauri asinsvada sienai (haemorrhagia per diapedesin).
3. Ievērojot asiņojošā asinsvada veidu, asiņošanu iedala arteriālajā, venozajā, kapilārajā un parenhimatozajā.
4. Atkarībā no vietas, kurā asinis izlīst, izšķir ārējo, iekšējo un intersticiālo asiņošanu.
Ārējā asiņošana parasti notiek no ķermeņa virsmas, ja bojāta āda. Pacientiem ar iekšējo asiņošanu asinis izlīst ķermeņa slēgtajos dobumos (vēdera, pleirālais dobums) vai ari dobajos orgānos, kas savienoti ar ārējo vidi (kuņģa un zarnu trakts, urīnpūslis). Intersticiālas asiņošanas gadījumā asinis vai nu uzkrājas šūnstarpās, veidojot hematomu, vai arī izplūst audos. Pēdējā gadījumā runā par asinsizplūdumu.
Dažiem iekšējās asiņošanas veidiem un to simptomiem ir speciāli apzīmējumi: haemothorax — asins sakrāšanās pleirālajā dobumā, haemoperitoneum — asins sakrāšanās vēdera dobumā, haematemesis — asiņu vemšana, haemoptoe — asiņu atkrēpošana, haematuria — asins izdalīšanās ar urīnu, metrorrhagia — dzemdes asiņošana u. c.
5. Atkarībā no asiņošanas plašuma izšķir lokālu un ģeneralizētu asiņošanu.
Lokālas asiņošanas simptomi ir atkarīgi no asiņojošās vietas: ādas bojājums izraisa ārējo asiņošanu, asiņošana uroģenitālajā sistēmā — hematūriju, asiņošana kuņģa un zarnu traktā — asiņu piejaukumu izkārnījumiem utt. Ja lokālā asiņošana neatbilst asinsvada bojājuma pakāpei, piemēram, ja pēc zoba ekstrakcijas ir grūti apturama asiņošana, iespējami traucējumi hemostāzes sistēmā.
Ģeneralizēta un spontāna asiņošana parasti arī liecina par hemostāzes traucējumiem.
6. Rašanās laika un tiešā asiņošanas iemesla ziņā izšķir primāro un sekundāro asiņošanu. Primāro asiņošanu asinsvada plīsuma dēļ konstatē visiem cilvēkiem, kam ir traumatiskas brūces, bet sekundārā asiņošana var parādīties vēlāk dažādu iemeslu dēļ (noslīd ligatūra, trombs izslīd no asinsvada, asinsvadu bojā iekaisums, svešķermeņi vai kaulu šķembas).
Patoģenēze. Asiņošanas patoģenēzē darbojas daudz interoreceptīvo impulsu kā no bojātā asinsvada sienas, tā arī no citiem bojāto audu rajoniem. Sarežģītu vazomotorisku refleksu rezultātā mainās cirkulējošo asiņu sadalījums, turklāt bojātajā asinsvadā cirkulācija samazinās. Vienlaicīgi palielinās asinsreces un trombu veidošanās spējas. Trombozi veicina asinsvadu endotēlija bojājums un reflektoriska spazma, bet asinsvada pilnīga pārrāvuma gadījumā — arī intīmas ielocīšanās uz iekšu. Minēto mehānismu darbības rezultātā kapilāru un sīko vēnu un artēriju asiņošana var apstāties pati no sevis. Lielajos asinsvados paaugstinātā arteriālā spiediena un lielā asins plūsmas ātruma dēļ trombi parasti nespēj noturēties.
Hemostāzes sistēmā darbojas divi galvenie mehānismi: asinsvadu trombocitārā hemostāze un koagulācijas hemostāze.
Asinsvadu trombocitārā hemostāze nekavējoties sākas bojājuma vietā ar vietēju vazokonstrikciju, trombocītu pielipšanu (adhēziju) bojātā asinsvada subendoteliālajām struktūrām un trombocītu salipšanu savā starpā (agregāciju). No salipušajiem trombocītiem veidojas hemostāzes receklis. Pēc tam sāk darboties koagulācijas hemostāze. Koagulācijas rezultātā asinis sarec, veidojas fibrīna diegi un hemostāzes receklis kļūst blīvāks.
Trombocitārā hemostāze pēc sienas bojājuma sākas visos asinsvados, tomēr lielajos asinsvados trombocītu agregāti neiztur augsto arteriālo spiedienu un tiek izskaloti. Tāpēc šis hemostāzes mehānisms aptur asiņošanu galvenokārt mikrocirkulācijas zonā (no sīkajiem asinsvadiem, kuros ir zems spiediens). Ja asiņošana ir no lielākiem asinsvadiem, svarīga nozīme hemostāzē ir vazokonstrikcijai un fibrīna veidošanai.
Asiņošanas sekas ir atkarīgas no zaudēto asiņu daudzuma, asiņošanas ātruma, bojātā asinsvada veida, bojājuma rakstura, organisma aizsardzības un kompensācijas reakcijām, cilvēka vecuma, dzimuma, reaktivitātes un stāvokļa pirms asins zaudējuma.
Asiņošana ir bīstama tāpēc, ka cilvēkam draud akūta mazasinība. Turklāt galvenā nozīme ir nevis eritrocītu zaudējumam, bet gan tam, ka samazinās cirkulējošā asins masa un līdz ar to rodas hemodinamikas traucējumi. Ja asiņošana ir strauja, šīs izmaiņas ir smagākas. Ūdens-sāļu maiņas īpatnību dēļ asiņošana smagāk noris bērniem un sirmgalvjiem, vīriešiem — smagāk nekā sievietēm.
Pieaudzis cilvēks vienā reizē var zaudēt līdz 20% no cirkulējošo asiņu tilpuma. Ja tiek zaudēts 25—30% no cirkulējošo asiņu tilpuma, stāvoklis kļūst draudošs dzīvībai. Ja strauji tiek zaudēti 50—60% asiņu, iestājas nāve. Turpretim tāda paša asins daudzuma lēns zaudējums (vairāku dienu laikā) gandrīz nekad nav letāls, jo mobilizējas kompensācijas mehānismi. Ja arteriālais spiediens krītas zem 60 mm Hg, iestājas kolapss un stipri cieš dzīvībai svarīgo orgānu (centrālās nervu sistēmas, sirds, plaušu, aknu, nieru) asinsapgāde.
Ļoti bīstami ir ne tikai lielo artēriju bojājumi, bet arī lielo vēnu bojājumi, sevišķi, ja asiņošana notiek ķermeņa dobumā vai ja vēna zem bojājuma vietas ir daļēji vai pat pilnīgi nospiesta. Vēnu bojājuma gadījumā pastāv arī gaisa embolijas briesmas.
Bīstama ir arī vēdera dobuma orgānu parenhimatozā asiņošana, jo tā nereti ir ilgstoša un slēpta. Sevišķi bīstama var būt pat niecīga asiņošana pacientiem, kam ir asinsreces traucējumi (hemofilija, trombocitopēnija u. c.).
Asins zaudējums izraisa ne tikai vietējās aizsardzības un kompensācijas reakcijas, bet ari vispārējās — deponēto asiņu izsviešanu asinsrites sistēmā, tahikardiju, sirds minūtes tilpuma palielināšanos, elpošanas dziļuma un biežuma pieaugumu utt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru