Iekaisums (lai. inflammaiio — uzliesmošana) ir evolūcijā attīstījies organisma tipveida patoloģiskais process. Tā ir organisma atbilde uz dažādiem vietējiem audu bojājumiem un bojājuma perēklī pār svarā izpaužas ar audu vielmaiņas, to funkcijas un perifērās asinsrites pārmaiņām un saistaudu proliferāciju. Šīs pārmaiņas ir virzītas uz patogēnā aģenta izolēšanu un likvidēšanu un bojāto audu atjaunošanu vai aizvietošanu.
Ar iekaisumu nākas sastapties visās medicīnas nozarēs, tas sastopams ļoti bieži — 70—80% dažādu slimību gadījumos.
Klīniski iekaisumam raksturīgas kā vietējas, tā arī vispārējas pazīmes.
Vietējās klīniskās pazīmes (45. att.) ļoti redzamas, ja iekaisums lokalizējas ādā vai gļotādā. Pavisam ir piecas klasiskās pazīmes: pietūkums (tumor), apsārtums (rubor), karstums (calor), sāpīgums (dolor) un funkciju traucējumi (functio laesa). Pirmās četras pazīmes I gadsimtā aprakstīja Celzs («Rubor et tumor curti calore et dolore»), bet piekto pievienoja Galēns II gadsimtā. Klasiskie iekaisuma simptomi nav zaudējuši nozīmi arī šodien, kaut arī laika gaitā to skaidrojums ir mainījies. Protams, ja iekaisums lokalizējas iekšējos orgānos, minētās pazīmes novērot nav iespējams.
Lai rastos iekaisums, nereti ar viena faktora ietekmi uz organismu vēl nepietiek. Piemēram, Escherichia coli parasti cilvēkam kolītu neizraisa, bet šī slimība var attīstīties novājinātā organismā. Novājinātā organismā patogēni var iedarboties arī saprofītu flora, piemēram, no mutes dobuma, karioziem zobiem.
Iekaisuma eksogēnie etioloģiskie faktori var darboties gan īslaicīgi (trauma, jonizējošais starojums), gan arī ilgstoši (infekcija, svešķermeņi). To darbības rezultātā bieži rodas endogēnie faktori (hombi, infarkti, nekrozes, asinsizplūdumi, sāļu izgulsnēšanās). Etioloģisko faktoru iedalījums eksogēnajos un endogēnajos lielā mērā ir nosacīts, jo endogēnie faktori ir eksogēno ietekmju rezultāts.
Iekaisuma kā tipveida patoloģiskā procesa raksturīgākās pazīmes ir vienveidīgas, tipveida atbildes reakcijas uz ļoti daudzveidīgiem etioloģiskiem faktoriem. Iekaisuma patoģenēzes vadošie locekļi nemainās, tie nav atkarīgi ne no etioloģiskā faktora, kas izraisa iekaisumu, ne no iekaisuma lokalizācijas.
Iekaisuma patoģenēzes pamatprocesi savā starpā nav stingri norobežoti, tie uzslāņojas cits citam un bieži noris vienlaikus (46. att.). Tātad iekaisums, tāpat kā citi tipveida patoloģiskie procesi, ir vienots process, kas sastāv no daudzām savstarpēji cieši saistītām norisēm.
Ar iekaisumu nākas sastapties visās medicīnas nozarēs, tas sastopams ļoti bieži — 70—80% dažādu slimību gadījumos.
Klīniski iekaisumam raksturīgas kā vietējas, tā arī vispārējas pazīmes.
Vietējās klīniskās pazīmes (45. att.) ļoti redzamas, ja iekaisums lokalizējas ādā vai gļotādā. Pavisam ir piecas klasiskās pazīmes: pietūkums (tumor), apsārtums (rubor), karstums (calor), sāpīgums (dolor) un funkciju traucējumi (functio laesa). Pirmās četras pazīmes I gadsimtā aprakstīja Celzs («Rubor et tumor curti calore et dolore»), bet piekto pievienoja Galēns II gadsimtā. Klasiskie iekaisuma simptomi nav zaudējuši nozīmi arī šodien, kaut arī laika gaitā to skaidrojums ir mainījies. Protams, ja iekaisums lokalizējas iekšējos orgānos, minētās pazīmes novērot nav iespējams.
Iekaisuma etioloģija
Iekaisumu izraisa jebkurš eksogēns vai endogēns etioloģiskais faktors, kas bojā audus. Pie eksogēniem iekaisuma cēloņiem pieder mehāniskie faktori, piemēram, trauma, fizikālie faktori (termiskie faktori, atmosfēras spiediena maiņa un staru enerģija — ultravioletie stari, siltuma stari, jonizējošā radiācija), ķīmiskie faktori (skābes, sārmi, sāļu šķīdumi, indes) un bioloģiskie aģenti (koki, sēnītes, vīrusi, tārpi). Svarīga nozīme iekaisuma attīstībā ir arī imunoloģiskajam konfliktam, kas rodas, alergēnam ietekmējot sensibilizēto organismu (alerģiskais iekaisums).Lai rastos iekaisums, nereti ar viena faktora ietekmi uz organismu vēl nepietiek. Piemēram, Escherichia coli parasti cilvēkam kolītu neizraisa, bet šī slimība var attīstīties novājinātā organismā. Novājinātā organismā patogēni var iedarboties arī saprofītu flora, piemēram, no mutes dobuma, karioziem zobiem.
Iekaisuma eksogēnie etioloģiskie faktori var darboties gan īslaicīgi (trauma, jonizējošais starojums), gan arī ilgstoši (infekcija, svešķermeņi). To darbības rezultātā bieži rodas endogēnie faktori (hombi, infarkti, nekrozes, asinsizplūdumi, sāļu izgulsnēšanās). Etioloģisko faktoru iedalījums eksogēnajos un endogēnajos lielā mērā ir nosacīts, jo endogēnie faktori ir eksogēno ietekmju rezultāts.
Iekaisuma kā tipveida patoloģiskā procesa raksturīgākās pazīmes ir vienveidīgas, tipveida atbildes reakcijas uz ļoti daudzveidīgiem etioloģiskiem faktoriem. Iekaisuma patoģenēzes vadošie locekļi nemainās, tie nav atkarīgi ne no etioloģiskā faktora, kas izraisa iekaisumu, ne no iekaisuma lokalizācijas.
Iekaisuma patoģenēze
Saskaņā ar A. Cernuha koncepciju audu un orgānu funkcionālais elements ir strukturāli funkcionāls komplekss, kas sastāv no specializētām šūnām (nieru, aknu u. c.), saistaudu komponentiem, asins mikrocirkulācijas tīkla, receptoriem un aferentajiem un eferentajiem nervu ceļiem. Funkcionālo elementu regulē nervu sistēma, endokrīnā sistēma un humorālie mediatori (histamīns, acetilholīns u. c.). Etioloģiskajiem faktoriem iedarbojoties uz šo funkcionālo elementu, attīstās iekaisums.Iekaisuma patoģenēzes pamatprocesi savā starpā nav stingri norobežoti, tie uzslāņojas cits citam un bieži noris vienlaikus (46. att.). Tātad iekaisums, tāpat kā citi tipveida patoloģiskie procesi, ir vienots process, kas sastāv no daudzām savstarpēji cieši saistītām norisēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru