Zobu un parodonta slimības

Zobu bojājumu vai bojāeju visbiežāk izraisa zobu trūde jeb kariess (caries) un parodonta (zobu apaudu) slimības.

      Kariess ir zoba cieto audu (emaljas un dentīna) pakāpeniska lokāla noārdīšanās, kuras sekas ir zoba pulpas iekaisums (pulpitis) un periodonta jeb zoba saknes kaulplēves iekaisums (periodontitis). Ar kariesu slimo 80—90% visu iedzīvotāju.

Zobu kariesa attīstību agrāk saistīja ar organisko skābju ietekmi, kuras rodas mikroorganismu darbības rezultātā (U. Millers), neirotrofiskiem faktoriem (I. Lukomskis, D. Entins), ogļhidrātiem pār­bagātu uzturu (Sarpenaks).

Mūsdienās uzskata, ka cilvēka zoba cietie audi ir samērā noturīgi un inerti pret vispārējām regulatoriskām ietekmēm. Zobu notu­rībā pret kariesu svarīga nozīme ir pārmantotām zoba cieto audu (galvenokārt — emaljas) bioķīmiskām un morfoloģiskām īpat­nībām, zobu veidošanās apstākļiem no 5. līdz 7. intrauterīnās attīstī­bas nedēļai, mineralizācijas apstākļiem pirms un pēc zobu izšķilša­nās, ūdens un sāļu maiņai, kā arī skābju un bāzu līdzsvaram organismā. Epitēlijķermenīšu hipofunkcijas rezultātā asinīs sama­zinās Ca⁺⁺ daudzums un rodas zobu emaljas bojājumi. Emaljas un dentīna bojājumi raksturīgi arī D vitamīna deficītam, kad traucēta Ca++ un fosfātu uzsūkšanās. Eksperimentāli izdevies izaudzēt žurku sugu, kurām kariess neveidojas, kā arī tādu žurku sugu, kurām kariess attīstās ātri.

Kariesu veicina ar ogļhidrātiem bagāts uzturs un t. s. zobu apli­kums. Ogļhidrāti ir laba barotne mikroorganismiem. Ogļhidrātu ietekmē attīstās B1 hipovitaminoze, kas sekmē pirovīnogskābes uz­krāšanos. Šis process, kā arī dažu aminoskābju (lizīna) trūkums uzturā veicina zoba audu proteolīzi; olbaltumvielu noārdīšanās pro­dukti veido kompleksus savienojumus un mobilizē Ca⁺⁺ no emaljas un dentīna oksiapatīta kristāliem. Bez tam ar ogļhidrātiem bagāts uzturs sekmē zobu aplikuma veidošanos, kurš satur daudz patogēnu mikroorganismu.

Kariesa attīstību veicina arī lokāli — mutes dobumā notiekoši procesi. Zoba emalju aizsargā siekalas — tām piemīt attīroša, antimikroba, bufersistēmas un remineralizējoša darbība. Dažādu sli­mību laikā siekalas var kļūt patogēnas, tad tās veicina uztura atlieku enzimātisku šķelšanu, organisko skābju un zobu aplikuma veidoša­nos. Zem aplikuma lokāli paaugstinās skābju koncentrācija un enzīmu aktivitāte, šādos apstākļos pastiprinās dekalcinācija un proteolīze.

Par būtisku faktoru, kas izraisa kariesa lielo izplatību, uzskata žokļu un zobu funkcionālu un strukturālu neatbilstību mūs­dienu cilvēka uzturam, proti, mehāniski un termiski apstrādā­tam uzturam, kurā ir maz minerālvielu, bet daudz ogļhidrātu un mikroorganismu. Zināmu nozīmi piešķir arī košanas muskuļu nepie­tiekamam noslogojumam un pat mūsdienās raksturīgajai samazinā­tai fiziskajai aktivitātei (hipokinēzijai).

Zinātnisku pētījumu rezultātā noskaidrots, ka vairākus fiziolo­ģiskos procesus, arī kalcija fosfāta saistīšanos audos (žokļu kaulu un zobu attīstību) sekmē fluors. Mazas fluora devas paātrina kaul­audu kalcifikāciju un samazina zobu kariesu. Tādēļ dažās pilsētās zobu kariesa profilaksei iedzīvotājiem veic dzeramā ūdens fluorizāciju.

Parodontoze (parodontosis) ir biežākā parodonta slimība, kuras rezultātā atrofējas zobu gultne. Zoba gultne sastāv no smaganām, zoba saknes kaulplēves, pericementa, cementa un žokļa alveolārā izauguma. Ar parodontozi slimo 30—50% pieaugušo pēc 30 gadu vecuma. Slimībai raksturīga zobu alveolu resorbcija (uzsūkšanās), smaganu «kabatu» veidošanās, iekaisums un strutaini atdalījumi no smaganu «kabatām». Tādēļ parodontozi sauc arī par alveolāro pioreju. Vēlākā parodontozes stadijā zobi kļūst kustīgi un izkrīt.

Parodontozes attīstību izskaidro ar neirodistrofisku procesu zobu apaudos. Zināma nozīme ir arī hormonālām novirzēm organismā (hipogonādisms, cukura diabēts, hiperparatireoze, vairogdziedzera funkciju traucējumi), lokāliem asinsrites traucējumiem, alerģiskiem faktoriem un stresoriem. Pie vietējiem faktoriem, kas veicina paro­dontozes attīstību, pieskaita nepietiekamu mutes dobuma higiēnu. Ja nepietiekami bieži tīra zobus, mutes dobumā sakrājas baktērijas un attīstās t. s. baktēriju plaks (fr. plaque — plankums). Plakam mineralizējoties, veidojas zobakmens. Bez tam parodontozi veicina arī mehāniska zobu pārslodze un smaganu kabatu mikroflora.