Patoloģiskā fizioloģija (gr. pathos — ciešanas, logos — mācība) ir mācība par slima organisma funkcijām, par dzīvības norisēm tajā. Tā pēta slimību iemeslus, attīstības mehānismus, sekas, diagnostikas un ārstēšanas principus. Tātad patoloģiskā fizioloģija ir visu klīnisko disciplīnu teorētiskais pamats. Pilnīgi saprotams, ka ārsts nav spējīgs ārstēt slimnieku, ja viņš nezina un nesaprot patoloģiskās fizioloģijas vispārējās likumības.
Patoloģiskās fizioloģijas kursu iedala 2 pamatdaļās: vispārīgajā daļā (vispārīgā nozoloģija un tipveida patoloģiskie procesi) un speciālajā daļā (orgānu un sistēmu patoloģiskā fizioloģija).
Vispārīgā nozoloģija ir maciba par slimību un faktoriem, kas ietekmē tās attīstību. Mācība par tipveida patoloģiskiem procesiem apskata norises (hipoksija, iekaisums, drudzis, audzēji u. c.), kas sastopamas daudzu slimību gadījumos. Orgānu un sistēmu patoloģiskā fizioloģija pēta atsevišķu orgānu un orgānu sistēmu funkciju traucējumu vispārīgās likumības dažādu slimību apstākļos.
Patoloģiskās fizioloģijas vispārīgā daļa ir nepieciešams speciālās daļas pamats, bet speciālā daļa savukārt ir pamats daudzām atsevišķām klīniskās medicīnas nozarēm. Piemēram, vispārīgā patoloģiskā fizioloģija iztirzā iekaisumu kā tipveida patoloģisku procesu, bet orgānu un sistēmu patoloģiskā fizioloģija — dažādas lokalizācijas iekaisuma (nefrīta, hepatīta, enterita u.. c.) vispārīgās likumības.
Studēt patoloģisko fizioloģiju nozīmē ne tikai apgūt pietiekami daudz faktiskā materiāla, bet arī iemācīties atrast loģiskās saites starp daudzajiem faktiem un norisēm, saskatīt kopīgo, galveno. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir attīstīt studenta klīnisko domāšanu, jo tieši klīniskā domāšana kopā ar liela faktu materiāla zināšanu atšķir ārstu no vidējā medicīnas darbinieka. Ārstam katrā konkrētā slimības gadījumā ir jāprot analizēt slimības cēloņus un attīstības mehānismus, lai sekmīgi varētu koriģēt traucētās organisma funkcijas.
Medicīniskās izglītības sistēmā patoloģiskā fizioloģija ieņem vidusstāvokli, tā pamatojas uz jaunākajos kursos apskatītajām morfoloģiskajām disciplīnām (anatomiju, histoloģiju, embrioloģiju), bioloģiju, normālo fizioloģiju un bioķīmiju. Kā fizioloģijas zinātne un mācību priekšmets patoloģiskā fizioloģija ir tuva normālajai fizioloģijai. Abas šīs zinātnes pēta organisma funkciju likumības, kam ir svarīga nozīme slimību mehānismu izpratnē. Tomēr starp minētajam disciplīnām ir arī būtiskas atšķirības. Patoloģiskās fizioloģijas pētījumu objekts — slimība — ir principiāli jauns organisma stāvoklis, bet nevis kāda cita normālo fizioloģisko procesu kombinācija. Mūsu priekšmets ļoti cieši ir saistīts ar patoloģisko anatomiju.
Aptuveni pirms 100 gadiem tā bija viena zinātne — vispārīgā patoloģija. Šo zinātni sadalīja tāpēc, ka morfoloģiskās izmeklēšanas metodes neļāva pietiekami izprast slimību mehānismus un dinamiku. Protams, funkciju parmaiņas ir cieši saistītas ar morfoloģiskajām, tomēr starp tam ne vienmēr ir stingra paralelitāte, jo katram organismam ir zināmas kompensācijas spējas, Un tāpēc tā funkciju traucējumi dažkārt neizpaužas pat tad, ja ir izteikti morfoloģiski bojājumi. Šādos gadījumos, protams, līķa sekcija un sekcijas materiāla mikroskopiska izmeklēšana nevar dot atbildi uz daudziem klīnikas jautājumiem par slimības izcelsmi un attīstības mehānismiem. Talkā var nākt vienīgi šo jautājumu pētīšana dzīvā organismā.
Ļoti svarīga ir patoloģiskās fizioloģijas ciešā saistība ar klīniskajiem priekšmetiem. Šo disciplīnu tuvākie mērķi atšķiras. Piemēram, terapijas klīnikā pēta hroniska glomerulonefrīta, Adisona slimības un sarkanās vilkēdes simptomus, attīstības īpatnības, ārstēšanu un profilaksi. Neiroloģijas klīnikā pēta encefalornielītu, acu slimību klīnikā — simpātisko oftalmiju utt. Visos minētajos gadījumos galveno traucējumu lokalizācija, slimības simptomi un prognoze atšķiras. Tomēr minētajām slimībām ir arī daudz kopīga — visas tās ir slimības ar līdzīgu imunoloģisku attīstības mehānismu. Slimību kopīgās, vispārīgās likumības, kā arī procesus, kas ir kopīgi vairākām slimībām, pēta patoloģiskā fizioloģija. Protams, arī klīniskās disciplīnas, izmantojot mūsdienu izmeklēšanas metodes, spēj iegūt svarīgus datus par slimības būtību, attīstības mehānismiem, ārstēšanas un profilakses principiem. Tomēr no patoloģiskās fizioloģijas tām nepieciešami vispārīgi dati par slimību attīstības likumiem, ziņas par adekvātām pētījumu metodēm un vispārēja pieeja iegūto datu interpretācijā.
Tātad patoloģiskā fizioloģija ir fundamentāla disciplīna, taču vienlaikus tai ir arī pārejas disciplīnas funkcijas starp teorētiskajām un klīniskajām disciplīnām. Uz teorētiskajās disciplīnās iegūto zināšanu fona patoloģiskā fizioloģija studentiem izskaidro klīnisko simptomu attīstību. Patoloģiskā fizioloģija ir neatņemama medicīniskās izglītības sastāvdaļa.
Patoloģiskās fizioloģijas kursu iedala 2 pamatdaļās: vispārīgajā daļā (vispārīgā nozoloģija un tipveida patoloģiskie procesi) un speciālajā daļā (orgānu un sistēmu patoloģiskā fizioloģija).
Vispārīgā nozoloģija ir maciba par slimību un faktoriem, kas ietekmē tās attīstību. Mācība par tipveida patoloģiskiem procesiem apskata norises (hipoksija, iekaisums, drudzis, audzēji u. c.), kas sastopamas daudzu slimību gadījumos. Orgānu un sistēmu patoloģiskā fizioloģija pēta atsevišķu orgānu un orgānu sistēmu funkciju traucējumu vispārīgās likumības dažādu slimību apstākļos.
Patoloģiskās fizioloģijas vispārīgā daļa ir nepieciešams speciālās daļas pamats, bet speciālā daļa savukārt ir pamats daudzām atsevišķām klīniskās medicīnas nozarēm. Piemēram, vispārīgā patoloģiskā fizioloģija iztirzā iekaisumu kā tipveida patoloģisku procesu, bet orgānu un sistēmu patoloģiskā fizioloģija — dažādas lokalizācijas iekaisuma (nefrīta, hepatīta, enterita u.. c.) vispārīgās likumības.
Studēt patoloģisko fizioloģiju nozīmē ne tikai apgūt pietiekami daudz faktiskā materiāla, bet arī iemācīties atrast loģiskās saites starp daudzajiem faktiem un norisēm, saskatīt kopīgo, galveno. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir attīstīt studenta klīnisko domāšanu, jo tieši klīniskā domāšana kopā ar liela faktu materiāla zināšanu atšķir ārstu no vidējā medicīnas darbinieka. Ārstam katrā konkrētā slimības gadījumā ir jāprot analizēt slimības cēloņus un attīstības mehānismus, lai sekmīgi varētu koriģēt traucētās organisma funkcijas.
Medicīniskās izglītības sistēmā patoloģiskā fizioloģija ieņem vidusstāvokli, tā pamatojas uz jaunākajos kursos apskatītajām morfoloģiskajām disciplīnām (anatomiju, histoloģiju, embrioloģiju), bioloģiju, normālo fizioloģiju un bioķīmiju. Kā fizioloģijas zinātne un mācību priekšmets patoloģiskā fizioloģija ir tuva normālajai fizioloģijai. Abas šīs zinātnes pēta organisma funkciju likumības, kam ir svarīga nozīme slimību mehānismu izpratnē. Tomēr starp minētajam disciplīnām ir arī būtiskas atšķirības. Patoloģiskās fizioloģijas pētījumu objekts — slimība — ir principiāli jauns organisma stāvoklis, bet nevis kāda cita normālo fizioloģisko procesu kombinācija. Mūsu priekšmets ļoti cieši ir saistīts ar patoloģisko anatomiju.
Aptuveni pirms 100 gadiem tā bija viena zinātne — vispārīgā patoloģija. Šo zinātni sadalīja tāpēc, ka morfoloģiskās izmeklēšanas metodes neļāva pietiekami izprast slimību mehānismus un dinamiku. Protams, funkciju parmaiņas ir cieši saistītas ar morfoloģiskajām, tomēr starp tam ne vienmēr ir stingra paralelitāte, jo katram organismam ir zināmas kompensācijas spējas, Un tāpēc tā funkciju traucējumi dažkārt neizpaužas pat tad, ja ir izteikti morfoloģiski bojājumi. Šādos gadījumos, protams, līķa sekcija un sekcijas materiāla mikroskopiska izmeklēšana nevar dot atbildi uz daudziem klīnikas jautājumiem par slimības izcelsmi un attīstības mehānismiem. Talkā var nākt vienīgi šo jautājumu pētīšana dzīvā organismā.
Ļoti svarīga ir patoloģiskās fizioloģijas ciešā saistība ar klīniskajiem priekšmetiem. Šo disciplīnu tuvākie mērķi atšķiras. Piemēram, terapijas klīnikā pēta hroniska glomerulonefrīta, Adisona slimības un sarkanās vilkēdes simptomus, attīstības īpatnības, ārstēšanu un profilaksi. Neiroloģijas klīnikā pēta encefalornielītu, acu slimību klīnikā — simpātisko oftalmiju utt. Visos minētajos gadījumos galveno traucējumu lokalizācija, slimības simptomi un prognoze atšķiras. Tomēr minētajām slimībām ir arī daudz kopīga — visas tās ir slimības ar līdzīgu imunoloģisku attīstības mehānismu. Slimību kopīgās, vispārīgās likumības, kā arī procesus, kas ir kopīgi vairākām slimībām, pēta patoloģiskā fizioloģija. Protams, arī klīniskās disciplīnas, izmantojot mūsdienu izmeklēšanas metodes, spēj iegūt svarīgus datus par slimības būtību, attīstības mehānismiem, ārstēšanas un profilakses principiem. Tomēr no patoloģiskās fizioloģijas tām nepieciešami vispārīgi dati par slimību attīstības likumiem, ziņas par adekvātām pētījumu metodēm un vispārēja pieeja iegūto datu interpretācijā.
Tātad patoloģiskā fizioloģija ir fundamentāla disciplīna, taču vienlaikus tai ir arī pārejas disciplīnas funkcijas starp teorētiskajām un klīniskajām disciplīnām. Uz teorētiskajās disciplīnās iegūto zināšanu fona patoloģiskā fizioloģija studentiem izskaidro klīnisko simptomu attīstību. Patoloģiskā fizioloģija ir neatņemama medicīniskās izglītības sastāvdaļa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru