Vairošanas imunoloģiskie traucējumi

Vairošanās imunoloģiskie traucējumi izpaužas 1) apaugļošanās imunoloģiskajās pārmaiņās, 2) mātes un augļa antigēnu nesaderībā un 3) mātes un placentas asiņu kontakta traucējumos (placentā var būt antigēni, pret kuriem mātes organismā sāk veideties antivielas) .
Apaugļošanās imunoloģisko traucējumu izpausme ir sterilitāte. Vīriešiem sterilitāti var izraisīt orhīts, dzimumorgānu trauma, kā arī autoantivielu veidošanās pret spermatozoīdiem. Sievietēm sterilitātes cēlonis var būt dzimumšūnu veidošanās traucējumi, kā arī antivielu rašanās pret daudziem spermatozoīdu antigēniem (prostitūtu sterilitāte) vai pret konkrēta partnera spermatozoīdu antigēniem.
Mātes un augļa antigēnu nesaderība. Grūtniecībā var būt ABO asins grupu un Rh antigēnu nesaderība.
Augli no mātes imunoloģiskās sistēmas darbības aizsargā bioloģiska barjera — placenta. Deciduālais apvalks un horijs satur mātes ABO sistēmas antigēnus, bet amnijs un amnija šķidrums — augļa antigēnus. Uzskata, ka amnija un amnija šķidruma antigēni saista mātes antivielas un neļauj tām iekļūt auglī. Tādējādi placentas barjera ļauj mātes organismā attīstīties antigēnu ziņā svešam organismam.
Pēdējā laikā uzskata, ka placentas trofoblasti secernē vielu, kas inhibē makrofāgu sistēmu. Sī viela traucē saskaņotu T un B limfocītu darbību un novērš to fagocitozes spējas, tādējādi pasargājot augli («nesingēnu transplantātu») no mātes imunoloģiskajām atgrūšanas reakcijām.
Imunoloģiskajā ziņā dzemdības var uzskatīt par mātes organisma imunoloģiskās tolerances izzušanu pret augli, zināmā mērā tās līdzinās transplantāta atgrūšanas procesam. Tuvojoties dzemdību laikam, placentas caurlaidība stipri pieaug. Mātes organismā nonāk arvien vairāk augļa antigēnu, pret kuriem veidojas aizvien vairāk antivielu. Tomēr imunoloģiskais konflikts starp mātes un augļa organismu nereti sākas jau agrāk — grūtniecības laikā.
ABO asins grupu nesaderība ir viena no biežākajām mātes un augļa imunoloģiskā konflikta formām. Grūtniecību, kurā auglim ir A vai B antigēns, bet mātei šī antigēna nav, sauc par heterospecifisku grūtniecību. Tā sastopama apmēram 25% gadījumu. Novērots, ka 0(1) grupas sievietēm laulībā ar A(II) grupas vīriešiem bērnu dzimst mazāk nekā A (II) grupas sievietēm laulībā ar 0(1) grupas vīriešiem, bet spontāno abortu un nedzīvi dzimušo bērnu skaits ir lielāks. Imunologi šo parādību izskaidro šādi: auglim ar A antigēnu, sevišķi, ja placentas caurlaidība ir paaugstināta, nav viegli attīstīties mātes organismā, kurā cirkulē a aglutinīni. Auglis bieži iet bojā jau tad, kad to vispār vēl nekvalificē par abortu.
Mūsdienās cilvēka organismā ir pierādīti daudzi izoantigēni, un tie pieder pie 13 sistēmām (ABO, MN, Rh u. c.). Eritrocītos vien ir vairāk nekā 100 dažādu antigēnu, tāpēc māte un auglis praktiski vienmēr atrodas zināmos imunoloģiskās nesaderības apstākļos. Taču tēvs ir Rh+ (DD vai Dd). 4.—5. grūtniecības mēnesī augļa Rh antigēni caur placentu nonāk mātes organismā (27. att. ,1), kur pret tiem sāk veidoties antivielas (27. att. , 2). Kad antivielas nonāk auglī, auglim attīstās hemolītiskā anēmija (27. att. , 3), bet kaulu smadzenes sāk pastiprināti funkcionēt — asinīs parādās eritroblasti. Tomēr pirmās grūtniecības laikā parasti neveidojas daudz antivielu un dzemdības ir normālas. Sensibilizācija galvenokārt notiek dzemdību periodā, un otrās grūtniecības laikā antivielu titrs pieaug daudz straujāk. Jo lielāks ir Rh antigēnu ziņā nesaderīgu grūtniecību skaits, jo stiprāka iespēja sensibilizēties. Ja grūtniecībā ir Rh konflikts, tad 15—30% gadījumu 17.—40. nedējā auglis iet bojā. Bieži mēdz būt arī priekšlaicīgas dzemdības un icterus neonatorum grāvis.
Terapijas principi. Konstatēts, ka Rh- cilvēkiem neveidojas antivielas pret rēzus faktoru, ja viņiem nav antigēna D. So fenomenu izmanto jaundzimušo hemolītiskās slimības profilaksē. Rh- sievietēm, kas pēc pirmā Rh+ bērna piedzimšanas ir imunizētas ar antigēnu D, pirmajās 24—48 stundās pēc dzemdībām ievada antiD imūnglobulīnu. Antigēna un ievadītās antivielas reakcijas rezultātā antigēna D koncentrācija sievietes organismā krasi samazinās.
Ja grūtniecībā ir bijis Rh konflikts, māte nedrīkst bērnu zīdīt, jo arī pienā ir antivielas pret Rh antigēniem. Bērnam pārlej asinis, smagos gadījumos pat izdara totālu asins apmaiņu. Lai saistītu Rh antivielas, grūtniecības laikā mātei dažkārt nelielās devās pārlej Rh+ asinis. Tomēr tā nav laba ārstniecības metode, jo mātes organismā vēl papildus tiek ievadīta sveša olbaltumviela.
Pretējā gadījumā (ja māte ir Rh~, bet bērns Rh+) šādu konfliktu grūtniecībā nenovēro. Interesanti, ka asins grupu nesaderība starp māti un augli rada it kā relatīvu aizsardzību pret vienlaicīgu Rh konfliktu grūtniecības laikā.

Asins transplantācija. Vairošanas imunoloģiskie traucējumi

Imunoloģiski sarežģījumi rodas tad, ja pārlej neatbilstošas grupas asinis vai Rh faktora ziņā neatbilstošas asinis, kā arī tad, ja starp māti un augli ir antigēnu nesaderība.

Asins parliešanas komplikācijās

Recipientam vislabāk ir pārliet viņa paša grupas asinis, taču arī šajā gadījumā organismā rodas imunoloģiska reakcija: pēc 1—2 nedēļām pārlieto asiņu recipienta organismā vairs nav. Tomēr iespējams pārliet arī citas, atbilstošas grupas asinis, un praksē šo iespēju dažkārt arī izmanto. Galvenais nosacījums ir tāds, lai donora asinīs nebūtu antigēnu pret recipientu.
Saskaņā ar t. s. zonas fenomenu antigēnu un antivielu attiecība 1:10 ir tā zona, kurā veidojas makroagregāti, kas visvairāk pakļauti fagocitējošo un lītisko faktoru iedarbībai (liesā, aknās, limfmezglos). Grupu ziņā neatbilstošu asiņu pārliešanas gadījumā tieši donora eritrocītiem ir vislielākās iespējas aglutinēties, jo recipienta organismā atbilstoši optimālajai aglutinācijas zonai cirkulē daudz attiecīgo aglutinīnu.
Turpretī, ja, pārlejot asinis, antigēnu un antivielu attiecība nav 1:10, rodas kavēšanās zona — antigēna-antivielu reakcijā prevalē vai nu antigēni, vai arī antivielas un izteiktas makroagregātu veidošanās nav, veidojas šķīstoši kompleksi bez redzamas precipitācijas. Reakcijas produktam, piemēram, ir antigēna īpašības, un tas ilgi cirkulē organismā. Mazs antivielu daudzums tiek ievadīts, pārlejot 0(1) grupas asinis recipientam, kam ir AB (IV) grupas asinis. Ievadīto a un 13 izoaglutinīnu ir par maz (kavēšanās zona), lai tie izraisītu recipienta eritrocītu aglutināciju. Teiktais ļauj saprast, kāpēc, pārlejot lielu asins daudzumu, slimniekam jāpārlej viņa paša grupas asinis, kaut arī pastāv likumība par universālajiem donoriem un universālajiem recipientiem. Pārlejot daudz universālā donora asiņu, recipientam tiek ievadīts daudz izoaglutinīnu un var izveidoties apstākļi, kas ir tuvi optimālajai recipienta eritrocītu aglutinācijas zonai.
Asins grupu nesaderības gadījumā pārliešanas laikā (nereti jau pēc 50 ml asiņu ievadīšanas) parādās hemotransfūzijas šoka pazīmes.
Rēzus (Rh) nesaderīgas asinis ir otrs variants, kas recipienta organismā izraisa imunoloģiskus sarežģījumus. 1940. gadā atklāja, ka Rh antigēns atrodas ne tikai eritrocītos, bet arī aknu, nieru, liesas, miokarda un citu orgānu šūnās.
Rēzus sistēmas antigēnus nosaka trīs savstarpēji saistīti gēnu pāri: vienam pārim ir alēles D un d, otram — C un c, trešajam — E un e. Cilvēkiem ar genotipu DD vai Dd eritrocītos ir antigēns D, bet cilvēkiem ar genotipu dd — antigēns d (ļoti vājš antigēns, kas praktiski neizraisa tā organisma sensibilizāciju, kurā šī antigēna nav). Cilvēkiem ar genotipu CC vai Cc ir antigēns C, bet cilvēkiem ar genotipu cc — antigēns c; ar genotipu EE vai Ae — antigēns E, bet ar genotipu ee — antigēns e. Turklāt vienam un tam pašam cilvēkam var būt dažādas šo antigēnu kombinācijas, piemēram, DCE, Dce u. c.
Pats stiprākais no visiem rēzus antigēniem ir D antigēns. Tieši šis antigēns izraisa sensibilizāciju (to nosaka ar antiD seruma palīdzību). Citi antigēni ir vājāki, un tos nosaka ar antiC un antiE serumu.
Eiropas populācijā 85% cilvēku ir D antigēns, un šos cilvēkus sauc par rēzus pozitīviem (Rh+). Pārējiem 15% antigēna D nav — viņi ir rēzus negatīvi (Rh~). C antigēns ir 70%, bet E antigēns — 30% cilvēku.
No teiktā kļūst skaidrs, ka, pārlejot Rh+ asinis Rh- recipientam, viņa organisma tiek ievadīts svešs antigēns un viņš tiek imunizēts.
Pret rēzus antigēnu recipienta organismā veidojas antivielas, kurām ir hemolizīnu īpašības: to darbības rezultātā eritrocīti sākumā aglutinējas, bet vēlāk hemolizējas. Grupu nesaderības gadījumā reakciju izraisa jau pirmā asins pārliešana, bet Rh nesaderīgu asiņu gadījumā reakcija parasti rodas, pārlejot asinis otrreiz. Uzskata, ka nepieciešams samērā ilgs latentais periods, lai recipienta organismā izveidotos antivielas pret Rh antigēnu.
Rh nesaderīgas asinis ir viens no biežākajiem hemotransfūzijas šoka cēloņiem. Soka smagums un ilgums ir atkarīgs no pārlieto Rh+ asiņu daudzuma un antivielu aktivitātes recipienta asinīs. Tā kā komplikācijas šajā gadījumā parasti sākas ne ātrāk kā dažas stundas pēc transfūzijas, tad pārlieto Rh+ asiņu daudzums mēdz būt lielāks nekā pārlieto asiņu daudzums grupu nesaderības gadījumā. Visbiežāk otrajā dienā slimnieki sāk sūdzēties par vājumu, sāpēm krustos un kājās. Konstatē hiperbilirubinēmiju, hemoglobinūriju, pieaug anēmija. Pēc dažām dienām samazinās diennakts urīna daudzums (50—60 ml), urīns kļūst tumši brūns, tajā ir olbaltumvielas, eritrocīti, cilindri. Šokam progresējot, attīstās urēmija, kas aptuveni 2 nedēļu laikā var beigties letāli.

Audu transplantācijas problēmas

Transplantācijas veidi

Autotransplantācija ir audu pārstādīšana viena indivīda ietvaros: no vienas organisma vietas citā (26. att. ,1). Klīnikā šai metodei ir labi rezultāti, un to bieži izmanto (Tīrša ādas plastika, Filatova stiebrs).
Singēnā transplantācija (izotransplantācija) ir audu pārstādīšana starp ģenētiski identiskiem indivīdiem, piemēram, starp cilvēka monozigotiem dvīņiem vai vienas līnijas dzīvniekiem (26. att., 2).
Nesingēnā transplantācija ir audu pārstādīšana starp ģenētiski neidentiskiem indivīdiem. Pie tās pieder kā alotransplantācija, tā arī ksenotransplantācija. Alotransplantācija (gr. allos — citāds) ir audu pārstādīšana starp ģenētiski atšķirīgiem indivīdiem vienas sugas robežās: no viena cilvēka otram, no viena dizigota dvīņa otram (26. att., 3). Alotransplantācijas vecais nosaukums «homotransplantācija» jāatzīst par nepareizu, jo var pārprast, ka runa ir par vienādu audu pārstādīšanu (gr. homos — vienāds). Ksenotransplantācija (gr. xenos — svešs) ir audu transplantācija starp dažādu sugu pārstāvjiem (26. att., 4). Klīnikā vēl nereti lieto ksenotransplantācijas veco apzīmējumu «heterotransplantācija».
Audu transplantācija no viena-indivīda otram, izņemot singēno transplantāciju, ir saistīta ar audu bioloģiskās nesaderības reakcijām.

Transplantācijas imunitāte

Pārstādīt svešus audus zinātnieki mēģināja jau pirms vairāk nekā pusgadsimta, taču šie mēģinājumi parasti beidzās neveiksmīgi.
Tikai mūsu gadsimta 40. gados radās doma, ka šo neveiksmju cēlonis ir audu antigēnu lielā daudzveidība.
Transplantācijas imunitāte ir organisma aizsardzības forma pret svešiem antigēniem, neuzņēmība pret tiem. Alotransplantācijas un ksenotransplantācijas gadījumos transplantācijas imunitāte izpaužas nobrieduša organisma reakcijā pret ģenētiski svešiem audiem no cita organisma. Tādas ir ari reakcijas pret neatbilstošas asins grupas antigēniem un rēzus antigēniem, pret svešiem transplantāta antigēniem, kā arī mātes organisma imunoloģiskā reakcija pret augli, kura organismā ir mātei sveši antigēni.

Transplantācijas imunitātes attīstības mehānisms

Alotransplantāta un ksenotransplantāta izraisītais imunoloģisko reakciju mehānisms ir atkarīgs no pārstādīto audu veida. To ievērojot, nosacīti izšķir 1) asins pārliešanu (transplantāciju), kuras gadījumā prevalē citotoksiskās reakcijas, un 2) pārējo audu transplantāciju, tās gadījumā darbojas vēlīnā tipa hipersensibilitātes mehānisms.
Cilvēka embrionālās attīstības laikā antigēnu struktūra mainās, it kā atkārto filoģenēzi — antivielu darbības ietekmē zemāk attīstītajiem organismiem raksturīgie antigēni atdod savu vietu antigēniem, kas raksturīgi augstāk attīstītajiem organismiem. Embrioģenēzes periodā attīstās arī grupu specifiskie antigēni jeb izoantigēni, to skaitā asins grupu izoantigēni. Asins antivielas (aglutinīni) cilvēka organismā cirkulē kopš dzimšanas, un tās sauc par izoantivielām (izoaglutinlniem). Daudz šo izoantivielu jau ir augļa šķidrumos. Vēlākā dzīvē tās izdalās dažādos sekrētos, un tām piedēvē aizsargnozīmi.

Alerģisko reakciju terapijas un profilakses principi

Alerģijas slimnieku ārstēšanu parasti veic divos etapos: 1) akūtā stāvokļa novēršana, 2) specifiskās un nespecifiskās hiposensibilizācijas pasākumu komplekss. Akūta stāvokļa ārstēšanā izmanto patoģenētisku terapiju, kas bloķē konkrētā alerģisko reakciju veida katras stadijas attīstību.
Specifiskā hiposensibilizācija ir vērsta uz to, lai samazinātu organisma reaktivitāti pret konkrētu alergēnu. Slimniekam ievada tā alergēna ekstraktu, pret kuru ir izveidojusies hipersensibilitāte. Pēc noteiktiem laika intervāliem pacientam sublingvāli, intrakutāni vai subkutāni ievada nelielas specifiskā alergēna devas. Tās lielākā vai mazākā mērā piesaista antivielas (IgE), un tādējādi daudzos agrīno alerģisko reakciju gadījumos izdodas panākt desensibilizāciju.
Nespecifiskā hiposensibilizācija ir vērsta uz to, lai samazinātu organisma reaktivitāti pret alergēnu ar nespecifiskās terapijas pasākumiem: 1) izvairīšanās no kontakta ar alergēnu (profesijas, dzīves apstākļu, klimata maiņa, aizsargājošas ziedes), 2) imūndepresīvā ietekme (visbiežāk izmanto glikokortikoīdu preparātus, retāk — antilimfocitāros serumus, apstarošanu), 3) bioloģiski aktīvo vielu inaktivācija (ievada proteolītisko enzīmu inhibitorus, antihismīna preparātus), 4) cīņa pret alergēna-antivielu kompleksa veidošanos (izmanto salicilātus), 5) iedarbība uz šoka orgāniem, šūnu aizsardzība pret bioloģiski aktīvo mediatoru ietekmi, orgānu funkciju traucējumu korekcija; piemēram, spazmolītikas samazina gludās muskulatūras kontraktūru, narkotikas veicina nervu sistēmas aizsardzību, 6) vispārspēcinoša terapija (ārstēšanās sanatorijā vai kūrortā, fizikālā terapija).
Imūnkompleksu slimību terapijas pasākumi ir vērsti uz to, lai 1) ierobežotu tālāku kontaktu ar alergēnu, 2) kavētu antivielu producēšanu (izmanto imūnmodulatorus), 3) likvidētu imūnkompleksus un iedarbotos uz efektorajiem mehānismiem (pretiekaisuma preparāti) .
Autoimūno slimību terapija ir vērsta uz imunoloģiskās homeostāzes T daļas defekta likvidēšanu (aizkrūtes dziedzera preparāti, pārnešanas faktors, citi imūnmodelējošie līdzekļi), imunoloģisko reakciju mediatoru blokādi (antihistarnīna preparāti), autoantigēnu izvadīšanu. Izmanto arī pretiekaisuma un aizvietojošo terapiju.

Autoimūnās slimības. Katarakta. Reimatoīdais poliartrīts

Autoimūnās slimības biežāk ir sastopamas sievietēm. Uzskata, ka par imūnkompetento audu veidošanos atbildīgie gēni lokalizējas X hromosomā un, tā kā sievietei ir divas X hromosomas, šo genu mutācijas sastopamas biežāk.
Katarakta. Kataraktas veidošanās acs lēcā ir viens no biežākajiem akluma cēloņiem. Uzskata, ka lēcas apduļķošanās procesa liela nozīme ir autoimūnajām reakcijām.
Tā kā acs lēcas audi no asinsrites sistēmas sekvestrējas embrioģenēzes agrīnajās stadijās, tad imunoloģiskā tolerance pret tiem neizveidojas. Mikrotraumu, slimību, piemēram, cukura diabēta un acs lēcas membrānas deģeneratīvu procesu rezultātā lēcas antigēns nonāk asinīs un pret to veidojas Tc limfocīti un autoantivielas, kas reaģē ar lēcas antigēnu un izraisa lēcas apduļķošanos.
Hasimoto slimība (struma lymphomatosa Hashimoto) ir izplatīta Japānā, kur iedzīvotāji uzturā lieto jūras produktus, kuros ir daudz joda. Rezultātā tiek bojāta organisma fizioloģiskā barjera, kas kavē tireoglobulīna (tiroksīna deponēšanās forma) nokļūšanu asinīs. Tireoglobulīns atbrīvojas un izraisa autoimūno reakciju.
Audu bojājuma patoģenēzes ziņā Hasimoto slimība pieder pie imūnkompleksu slimībām — kompleksi izgulsnējas tikai vairogdziedzerī. Taču ir arī vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakciju elementi — varogdziedzera infiltrācija ar limfocītiem.
Autoimūnās vairogdziedzera slimības cēlonis var būt arī mikrobu vai vīrusu izraisīts šī dziedzera iekaisums vai trauma, kad tireoglobulīns nonāk asinsritē un izraisa imūnkompetento šūnu attiecīgā klona proliferāciju un antivielu veidošanos. Arī ap 75% tireotoksikozes slimnieku asinīs var konstatēt autoantivielas pret tireoglobulīnu.
Reimatoīdais poliartrīts ir hroniska sistēmas autoimūna slimība ar nepilnīgi izpētītu etioloģiju un patoģenēzi. Tās izcelsmē zināmu tiozīmi piedēvē pārmantotībai. Ar reimatoīdo poliartrītu Padomju Savienībā slimoja apmēram 1 % iedzīvotāju, turklāt šī slimība izraisa invaliditāti pašā darbaspējīgākajā cilvēka vecumā (20—50 g. v.).
Autoantigēns ir IgG. Slimnieka asins serumā atrod t. s. reimatoīdo faktoru — IgM tipa makroglobulīnu. Reimatoīdā poliartrīta patoģenēzes pamatmehānisms ir antigēna-antivielu imūnkompleksu veidošanās un izgulsnēšanās galvenokārt locītavās.
Attīstās progresējošs erozīvs artrīts ar locītavu sāpēm, ierobežotu kustīgumu, čirkstēšanu, kustību rīta stingumu, mainās locītavu forma.
Desiminētā sarkanā vilkēde (lupus erythrematodes disseminatus). Slimībai ir daudzveidīga klīniskā aina, un tā bojā praktiski visus orgānus. Par sarkano vilkēdi to sauc eritematozo izsitumu dēļ. Patoģenēzes mehānisma ziņā tā pieder pie imūnkompleksu slimību ģeneralizētajām formām. Galvenais autoantigēns ir šūnu normālā DNS, pret kuru sāk darboties t. s. sarkanās vilkēdes faktors — sensibilizēti Tc limfocīti un autoantivielas. Sūnu (limfocītu) kodoli pietūkst, un tos fagocitē neitrofilie leikocīti — tas ir t. s. lupus erythrematodes fenomens. 50—80% sarkanās vilkēdes slimnieku asinīs atrod granulocītus, kas fagocitējuši sava organisma kodolu substanci.
Par slimību provocējošiem faktoriem uzskata ultravioleto un radioaktīvo starojumu, antibiotikas, sulfanilamīdus, virsnieru un olnīcu disfunkciju u. c. Slimības attīstībā liela nozīme ir arī pārmantotībai, par to liecina augstais sarkanās vilkēdes konkordances procents starp monozigotajiem dvīņiem.
Nieru imunoloģiskie un autoimūnie bojājumi. Autoimūno slimību eksperimentālo pētīšanu ievadīja japāņu zinātnieks M. Masugi 1933. gadā. Viņš izgatavoja žurkas nieres audu suspensiju un ievadīja to trusim. Kad truša organismā bija izveidojušās nefrocitotoksīnu tipa antivielas, viņš truša serumu ievadīja citai tās pašas līnijas žurkai. Rezultātā žurkai attīstījās glomerulonefrīts, kas atgādināja cilvēka nieru imunoloģiskā bojājuma ainu.
Masugi eksperimentālā glomerulonefrīta patoģenēzē var izšķirt vairākas stadijas.
1. stadijā ksenogēnie IgG (nefrocitotoksīni) savienojas ar nieru bazālās membrānas antigēniem. Ja šie antigēna-antivielu izgulsnējumi netiek eliminēti, attīstās citotoksiskā reakcija, kuras rezultātā rodas nieru audu primārs bojājums.
2. stadijā no bojātajiem nieru audiem atbrīvojas dziļi lokalizēti normāli antigēni, kuriem agrāk nav bijis kontakta ar imunoloģisko sistēmu. Tā kā pret šiem autoantigēniem imunoloģiskās tolerances nav, tad sākas organisma imunoloģiskā atbildes reakcija — autoantivielu veidošanās. Autoantigēnu un autoantivielu mijiedarbība izraisa nieru audu tālāku bojājumu un jaunu antigēnu atbrīvošanos — attīstās akūta glomerulonefrīta aina.
3. stadija ir hronisks, pašuzturētājs glomerulonefrīts. Jaunās an-tivielas, nieru audos reaģējot ar autoantigēnu, rada vēl izteiktāku nieru bojājumu, bet pret antigēniem, kas radušies tā rezultātā, atkal veidojas daudz jaunu antivielu utt. Izveidojas patoģenēzes «burvju loks», un glomerulonefrīts pāriet hroniskā, pašuzturētājā slimībā, kuru uztur autoagresija.
Glomerulonefrīta 2. stadijas attīstību eksperimentā iespējams aizkavēt, ievadot imūndepresantus, kas kavē imūnkompetentās sistēmas funkcijas.
Cilvēkam citotoksiska mehānisma izraisītu nieru bojājumu sastop reti — tikai 5% glomerulonefrīta gadījumu. To var izraisīt daži medikamenti (penicilīns), kas spēj cieši saistīties ar niera bazālo membrānu.
Cilvēkam citotoksisku nieru bojājumu var izraisīt ne tikai eksogēni antigēni, bet ari endogēni antigēni — nieru bazālās membrānas endogēnās vielas. Autoantivielu veidošanos pret nieru bazālās membrānas un plaušu antigēniem novēro, piemēram, slimniekiem ar Gudpāsčera sindromu. Sindroma etioloģija ir neskaidra, iespējams, ka vīruss likvidē imunoloģisko toleranci pret nieru bazālās membrānas normālajiem antigēniem.
Visbiežāk (ap 75%gadījumu) cilvēka nieru kamoliņu un kanāliņu imunoloģiskos bojājumus, darbojoties eksogēniem un endogēniem antigēniem, izraisa imūnkompleksu veidošanās. Eksogēno antigēnu izraisīts nieru bojājums ir, piemēram, glomerulonefrīts serumslimības gadījumā un bakteriālais glomerulonefrīts. Imūnkompleksu slimība, kuras ģenēzē svarīga nozīme ir endogēniem antigēniem (autoantigēniem), ir glomerulonefrīts diseminētās sarkanās vilkēdes slimniekam: antiDNS antivielas veido kompleksu ar DNS (autoantigēnu), tas izgulsnējas nieru kamoliņos, un attīstās iekaisuma reakcija.
Tātad nieru imunoloģiskais bojājums var būt trejāds: 1) citotoksisks bojājums, 2) imūnkompleksu veidošanās un 3) vēlīnā tipa hipersensibilitātes reakcijas.