Zemas temperatūras diapazons, kurā ir iespējama dzīvība, ir plašāks par augstas temperatūras diapazonu, jo, lai arī zema temperatūra bojā šūnu citoplazmas koloidālās struktūras, olbaltumvielu koagulācija nenotiek un daudzu enzīmu aktivitāte šūnās neizzud, pat sasalstot.
Daudzi mikroorganismi spēj panest sasalšanas temperatūru. Ūdenim sasalstot, to šūnās veidojas amorfs, nekristālisks ledus un citoplazma kļūst stiklveidīga. Atkūstot šūnu darbība var atjaunoties. Dziļo atdzesēšanu medicīnā lieto, piemēram, dažāda veida mikroorganismu, dzīvo vakcīnu, transplantējamo audu uzglabāšanai.
Arī zema temperatūra uz cilvēka organismu darbojas vietēji (apsaldējums) un vispārēji (apaukstēšanās, hipotermija, nosalšana).
Apsaldējums rodas, aukstumam lokāli iedarbojoties uz kādu ķermeņa daļu. Reizē ar aukstuma patogēno ietekmi uz šūnām svarīga nozīme apsaldējuma izcelsmē ir arī perifērās asinsrites traucējumiem — asinsvadu spazmām un parēzei, pastiprinātam trombu veidošanās procesam. Ja apsaldējumam pievienojas infekcija, var attīstīties vispārēji asinsrites traucējumi un samazināties organisma imunoloģiskā reaktivitāte. Tādā gadījumā apsaldējums norit smagi, var attīstīties pat sepse.
Apaukstēšanās ir viens no svarīgākajiem apstākļiem t. s. saaukstēšanās slimību (augšējo elpošanas ceļu katars, bronhopneimonija, angīna, neiralģija, miozīts, cistīts) attīstībā. Turklāt apaukstēšanās raksturam (vietēja vai vispārēja apaukstēšanās) ir sekundāra nozīme. Piemēram, angīnas, faringīta un bronhīta attīstība ir tieši atkarīga no mandeļu, rīkles gala un elpošanas ceļu apaukstēšanas, tomēr tā iespējama arī, ja tiek apaukstētas ķermeņa distālās daļas, piemēram, kājas.
Hipotermija ir organisma siltuma bilances traucējums, kura rezultātā samazinās ķemeņa temperatūra. Hipotermija attīstās tad, Ja samazinās siltuma producēšana, vai arī tad, ja, pastāvot normālai siltuma producēšanai, pastiprinās siltuma atdeve, kā arī tad, Ja abi šie faktori kombinējas.
Siltuma producēšanas samazināšanās dēļ hipotermija var iestāties, ja ir ierobežotas pacienta, sevišķi guloša slimnieka, kustības. Veciem cilvēkiem un maziem bērniem termoregulācijas īpatnību rezultātā šādu hipotermiju novēro miegā. Patoloģiska hipotermija saalopama pēc liela asins zaudējuma, kā ari traumatiskā šoka, smagu vielmaiņas traucējumu (diabētiskā koma, miksedēma), nervu sistēmas slimību (progresējošā paralīze) un citos gadījumos.
Ja apkārtējās vides temperatūra ir zema, ādas termoreceptori uztver aukstuma kairinājumu un nervu impulsi pa jušanas šķiedrām sasniedz CNS; no turienes impulsi nonāk atpakaļ tajos audos
un orgānos, kas piedalās normālas ķermeņa temperatūras uzturēšanā. Pa kustību nerviem impulsi nonāk muskulatūrā un izraisa muskuļu tonusa paaugstināšanos un drebuļus. Pa simpātiskajiem nerviem uzbudinājums sasniedz virsnieru serdi un pastiprina adrenalīna sekrēciju. Rezultātā sašaurinās perifērie asinsvadi, kā arī tiek stimulēta glikogēna noārdīšanās aknās un muskulatūrā.
Termoregulācijā piedalās arī hipofīze — ar tireotropā hormona un AKTH starpniecību tā stimulē vairogdziedzeri un virsnieru garozu. Vairogdziedzera hormoni savukārt paaugstina vielmaiņu un skābekļa patēriņu, aktivē mitohondriju veidošanos un atvieno bioloģiskās oksidēšanas un oksidatīvās, fosforilēšanas procesus, radot brīvu siltumu. Pēdējais ir efektīvs ātras siltuma producēšanas mehānisms, tomēr tā rezultātā samazinās makroerģisko savienojumu daudzums, kuri ir nepieciešami dažādām organisma funkcijām. Tāpēc bioloģiskās oksidēšanas un oksidatīvās fosforilēšanas atvienošana nespēj nodrošināt ilgstošu adaptāciju aukstumam.
Virsnieru garozas glikokortikoīdi stimulē ogļhidrātu veidošanos no olbaltumvielām un taukiem, kuri hipotermijas apstākļos adrenalīna ietekmē mobilizējas no depo. Samazinās elpošanas frekvence un sviedru izdale. Rezultātā siltuma atdeve samazinās, bet producēšana pieaug.
Tādējādi hipotermijas sākumā tiek veicināta normālas ķermeņa temperatūras saglabāšana (kompensācijas stadija).
Ja aukstuma iedarbība turpinās, kompensācijas procesi var izrādīties nepietiekami, perifērie asinsvadi paplašinās, drebuļi beidzas, skābekļa patēriņš, vielmaiņas intensitāte un ķermeņa temperatūra sāk samazināties (dekompensācijas stadija). Arteriālais spiediens pazeminās, elpošana kļūst reta, dažkārt periodiska, iestājas hipoglikēmija. Šādos apstākļos attīstās hipoksija, un tiek nomākta galvas smadzeņu funkcija. Ja ķermeņa temperatūra ir 31—35 °C, cilvēkam iestājas t. s. aukstuma narkoze — kustību un jušanas refleksi ir atgriezeniski kavēti. Vēlāk kavēšana iestājas arī zemgarozas un bulbārajos centros.
Patoģenētisko īpatnību dēļ hipotermiju nereti izmanto medicīnā. Vietējo hipotermiju ar panākumiem lieto, lai ārstētu plaušu un kuņģa un zarnu trakta asiņošanu, akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu un citas slimības. Konstatēts arī ļoti interesants fakts, ka hipotermijas apstākļos organisms ir mazāk jutīgs pret dažādām apkārtējās vides nelabvēlīgām ietekmēm — skābekļa un barības vielu trūkumu, intoksikāciju, infekciju, elektriskās strāvas patogēno iedarbību, pārslodzi u. c.
Tā kā hipotermijas laikā galvas smadzeņu garoza daudz ilgāk var iztikt bez skābekļa (normālā ķermeņa temperatūrā līdz 5 min, bet hipotermijas apstākļos — līdz 20 min), tad izmanto t. s. hibernāciju. Tā ir ķermeņa temperatūras kontrolējama fizikāla pazemināšana uz tādu farmakoloģisko līdzekļu darbības fona, kuri bloķē neiroendokrīno sistēmu. Ķermeņa temperatūru pazemina līdz noteik tam līmenim, piemēram, lai varētu veikt sarežģītas dzīvībai svarīgu orgānu (smadzenes, sirds, plaušas) operācijas. Pēdējos gados hipotermiju izmanto arī, lai samazinātu to citostatisko preparātu (ciklotosfāns, tiotefa) toksisko efektu uz kaulu smadzenēm, kurus izmanto ļaundabīgo audzēju ārstēšanā, bet kuri toksiski darbojas uz visām proliferējošām šūnām. Konstatēts, ka, atdzesējot krūškurvi (krūšu kaula smadzenēs notiek hemopoēze), citostatiskos preparātus var ievadīt lielākā daudzumā un to toksiskais efekts ir mazāks.
Nosalšana. Viszemāko ķemeņa temperatūru, kuras apstākļos vēl var atjaunot dzīvības funkcijas, sauc par «bioloģisko nulli». Cilvēkam tā ir 24—26 °C. Ja siltuma atdeve pieaug, bet tā producēšana vienlaicīgi samazinās, ķermeņa temperatūra var noslīdēt zem šī kritiskā līmeņa, un organisms iet bojā.
Nosalšana var būt. saistīta ar alkohola reibumu, ievainojumu, pārgurumu, alimentāru distrofiju.
Cilvēkam izšķir mērenu hipotermiju (ķermeņa temperatūra ap 30 °C), vidēju hipotermiju (ap 25 °C) un dziļu hipotermiju (zem 25 °C).
Ķermeņa temperatūrai pazeminoties zem 26—27 °C, sākas dzīvības funkciju izdzišanas fāze, kurai raksturīga ir enerģijas maiņas samazināšanās, hipoksija, stipri sirdsdarbības traucējumi (pat fibrilācija), virspusēja un periodiska elpošana, muskuļu tonusa atslābums, spinālo refleksu izzušana.
Samērā bieži cilvēki nosalst alkohola reibumā. Alkohols veicina ādas asinsvadu paplašināšanos un siltuma atdošanu caur ādu, bet lielās devās tas kavē termoregulācijas centru funkciju. Cietušajam rodas maldīga siltuma sajūta, pat komforta sajūta, kas veicina nosalšanu. Nāves iemesli ir hipoksija, kas rodas sakarā ar perifērās asinsrites traucējumiem (spazma, parēze, stāze), nervu impulsu pārvades izbeigšanās un neatgriezeniskas pārmaiņas nervu sistēmā. Tiešais nāves cēlonis parasti ir elpošanas apstāšanās.
Daudzi mikroorganismi spēj panest sasalšanas temperatūru. Ūdenim sasalstot, to šūnās veidojas amorfs, nekristālisks ledus un citoplazma kļūst stiklveidīga. Atkūstot šūnu darbība var atjaunoties. Dziļo atdzesēšanu medicīnā lieto, piemēram, dažāda veida mikroorganismu, dzīvo vakcīnu, transplantējamo audu uzglabāšanai.
Arī zema temperatūra uz cilvēka organismu darbojas vietēji (apsaldējums) un vispārēji (apaukstēšanās, hipotermija, nosalšana).
Apsaldējums rodas, aukstumam lokāli iedarbojoties uz kādu ķermeņa daļu. Reizē ar aukstuma patogēno ietekmi uz šūnām svarīga nozīme apsaldējuma izcelsmē ir arī perifērās asinsrites traucējumiem — asinsvadu spazmām un parēzei, pastiprinātam trombu veidošanās procesam. Ja apsaldējumam pievienojas infekcija, var attīstīties vispārēji asinsrites traucējumi un samazināties organisma imunoloģiskā reaktivitāte. Tādā gadījumā apsaldējums norit smagi, var attīstīties pat sepse.
Apaukstēšanās ir viens no svarīgākajiem apstākļiem t. s. saaukstēšanās slimību (augšējo elpošanas ceļu katars, bronhopneimonija, angīna, neiralģija, miozīts, cistīts) attīstībā. Turklāt apaukstēšanās raksturam (vietēja vai vispārēja apaukstēšanās) ir sekundāra nozīme. Piemēram, angīnas, faringīta un bronhīta attīstība ir tieši atkarīga no mandeļu, rīkles gala un elpošanas ceļu apaukstēšanas, tomēr tā iespējama arī, ja tiek apaukstētas ķermeņa distālās daļas, piemēram, kājas.
Hipotermija ir organisma siltuma bilances traucējums, kura rezultātā samazinās ķemeņa temperatūra. Hipotermija attīstās tad, Ja samazinās siltuma producēšana, vai arī tad, ja, pastāvot normālai siltuma producēšanai, pastiprinās siltuma atdeve, kā arī tad, Ja abi šie faktori kombinējas.
Siltuma producēšanas samazināšanās dēļ hipotermija var iestāties, ja ir ierobežotas pacienta, sevišķi guloša slimnieka, kustības. Veciem cilvēkiem un maziem bērniem termoregulācijas īpatnību rezultātā šādu hipotermiju novēro miegā. Patoloģiska hipotermija saalopama pēc liela asins zaudējuma, kā ari traumatiskā šoka, smagu vielmaiņas traucējumu (diabētiskā koma, miksedēma), nervu sistēmas slimību (progresējošā paralīze) un citos gadījumos.
Ja apkārtējās vides temperatūra ir zema, ādas termoreceptori uztver aukstuma kairinājumu un nervu impulsi pa jušanas šķiedrām sasniedz CNS; no turienes impulsi nonāk atpakaļ tajos audos
un orgānos, kas piedalās normālas ķermeņa temperatūras uzturēšanā. Pa kustību nerviem impulsi nonāk muskulatūrā un izraisa muskuļu tonusa paaugstināšanos un drebuļus. Pa simpātiskajiem nerviem uzbudinājums sasniedz virsnieru serdi un pastiprina adrenalīna sekrēciju. Rezultātā sašaurinās perifērie asinsvadi, kā arī tiek stimulēta glikogēna noārdīšanās aknās un muskulatūrā.
Termoregulācijā piedalās arī hipofīze — ar tireotropā hormona un AKTH starpniecību tā stimulē vairogdziedzeri un virsnieru garozu. Vairogdziedzera hormoni savukārt paaugstina vielmaiņu un skābekļa patēriņu, aktivē mitohondriju veidošanos un atvieno bioloģiskās oksidēšanas un oksidatīvās, fosforilēšanas procesus, radot brīvu siltumu. Pēdējais ir efektīvs ātras siltuma producēšanas mehānisms, tomēr tā rezultātā samazinās makroerģisko savienojumu daudzums, kuri ir nepieciešami dažādām organisma funkcijām. Tāpēc bioloģiskās oksidēšanas un oksidatīvās fosforilēšanas atvienošana nespēj nodrošināt ilgstošu adaptāciju aukstumam.
Virsnieru garozas glikokortikoīdi stimulē ogļhidrātu veidošanos no olbaltumvielām un taukiem, kuri hipotermijas apstākļos adrenalīna ietekmē mobilizējas no depo. Samazinās elpošanas frekvence un sviedru izdale. Rezultātā siltuma atdeve samazinās, bet producēšana pieaug.
Tādējādi hipotermijas sākumā tiek veicināta normālas ķermeņa temperatūras saglabāšana (kompensācijas stadija).
Ja aukstuma iedarbība turpinās, kompensācijas procesi var izrādīties nepietiekami, perifērie asinsvadi paplašinās, drebuļi beidzas, skābekļa patēriņš, vielmaiņas intensitāte un ķermeņa temperatūra sāk samazināties (dekompensācijas stadija). Arteriālais spiediens pazeminās, elpošana kļūst reta, dažkārt periodiska, iestājas hipoglikēmija. Šādos apstākļos attīstās hipoksija, un tiek nomākta galvas smadzeņu funkcija. Ja ķermeņa temperatūra ir 31—35 °C, cilvēkam iestājas t. s. aukstuma narkoze — kustību un jušanas refleksi ir atgriezeniski kavēti. Vēlāk kavēšana iestājas arī zemgarozas un bulbārajos centros.
Patoģenētisko īpatnību dēļ hipotermiju nereti izmanto medicīnā. Vietējo hipotermiju ar panākumiem lieto, lai ārstētu plaušu un kuņģa un zarnu trakta asiņošanu, akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu un citas slimības. Konstatēts arī ļoti interesants fakts, ka hipotermijas apstākļos organisms ir mazāk jutīgs pret dažādām apkārtējās vides nelabvēlīgām ietekmēm — skābekļa un barības vielu trūkumu, intoksikāciju, infekciju, elektriskās strāvas patogēno iedarbību, pārslodzi u. c.
Tā kā hipotermijas laikā galvas smadzeņu garoza daudz ilgāk var iztikt bez skābekļa (normālā ķermeņa temperatūrā līdz 5 min, bet hipotermijas apstākļos — līdz 20 min), tad izmanto t. s. hibernāciju. Tā ir ķermeņa temperatūras kontrolējama fizikāla pazemināšana uz tādu farmakoloģisko līdzekļu darbības fona, kuri bloķē neiroendokrīno sistēmu. Ķermeņa temperatūru pazemina līdz noteik tam līmenim, piemēram, lai varētu veikt sarežģītas dzīvībai svarīgu orgānu (smadzenes, sirds, plaušas) operācijas. Pēdējos gados hipotermiju izmanto arī, lai samazinātu to citostatisko preparātu (ciklotosfāns, tiotefa) toksisko efektu uz kaulu smadzenēm, kurus izmanto ļaundabīgo audzēju ārstēšanā, bet kuri toksiski darbojas uz visām proliferējošām šūnām. Konstatēts, ka, atdzesējot krūškurvi (krūšu kaula smadzenēs notiek hemopoēze), citostatiskos preparātus var ievadīt lielākā daudzumā un to toksiskais efekts ir mazāks.
Nosalšana. Viszemāko ķemeņa temperatūru, kuras apstākļos vēl var atjaunot dzīvības funkcijas, sauc par «bioloģisko nulli». Cilvēkam tā ir 24—26 °C. Ja siltuma atdeve pieaug, bet tā producēšana vienlaicīgi samazinās, ķermeņa temperatūra var noslīdēt zem šī kritiskā līmeņa, un organisms iet bojā.
Nosalšana var būt. saistīta ar alkohola reibumu, ievainojumu, pārgurumu, alimentāru distrofiju.
Cilvēkam izšķir mērenu hipotermiju (ķermeņa temperatūra ap 30 °C), vidēju hipotermiju (ap 25 °C) un dziļu hipotermiju (zem 25 °C).
Ķermeņa temperatūrai pazeminoties zem 26—27 °C, sākas dzīvības funkciju izdzišanas fāze, kurai raksturīga ir enerģijas maiņas samazināšanās, hipoksija, stipri sirdsdarbības traucējumi (pat fibrilācija), virspusēja un periodiska elpošana, muskuļu tonusa atslābums, spinālo refleksu izzušana.
Samērā bieži cilvēki nosalst alkohola reibumā. Alkohols veicina ādas asinsvadu paplašināšanos un siltuma atdošanu caur ādu, bet lielās devās tas kavē termoregulācijas centru funkciju. Cietušajam rodas maldīga siltuma sajūta, pat komforta sajūta, kas veicina nosalšanu. Nāves iemesli ir hipoksija, kas rodas sakarā ar perifērās asinsrites traucējumiem (spazma, parēze, stāze), nervu impulsu pārvades izbeigšanās un neatgriezeniskas pārmaiņas nervu sistēmā. Tiešais nāves cēlonis parasti ir elpošanas apstāšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru