Mūsdienu radiolokācijā izmanto tik lielas jaudas ultraīsviļņus, ka jaunākās tehnikas apkalpošana rada draudus cilvēka veselībai un pat dzīvībai. Simptomu attīstība ir atkarīga no apstarojuma jaudas — izšķir vispārēju apstarošanu ar lielas intensitātes ultraīsviļņu lauku un ilgstošu apstarošanu ar mazas intensitātes lauku.,
Vispārēja apstarošana ar lielas intensitātes lauku ir iespējama tikai īpašos gadījumos (avārijas, rupji darba drošības tehnikas pārkāpumi). Novēro akūtas organisma pārkāršanas klīnisko ainu ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz 42—44 °C, nervu sistēmas un asinsrites funkciju traucējumus, apdegumus.
Ilgstoša apstarošana ar mazas intensitātes lauku ievērojamu siltuma daudzumu organismā nerada. Cilvēki, kas pakļauti šādai apstarošanai, sūdzas par nogurumu, galvassāpēm, vājumu, uzbudinājumu, pastiprinātu svīšanu, sāpēm sirds apvidū, dispeptiskām parādībām. Uzskata, ka galvenais šī sindroma patoģenēzē ir nervu sistēmas astēnija un iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkciju traucējumi. Sākumā konstatē hipofīzes un virsnieru hiperfunkciju, ko vēlāk nomaina hipofunkcija. Sekundāri galvenokārt cieš sirds-asins- vadu, gremošanas un dzimumdziedzeru sistēma. Raksturīga ir arteriālā spiediena un pulsa labilitāte, asinsrades traucējumi.
Ultraīsviļņu iedarbības patoģenēze vēl nav pilnīgi izpētīta. Tā kā organisma šķidrās vides sakarst ātrāk, apstarojuma termisko darbību izskaidro galvenokārt ar ultraīsviļņu lauka ietekmi uz ūdens molekulām. Taču traucējumi attīstās arī tad, ja notiek apstarošana ar mazas intensitātes ultraīsviļņu lauku, tāpēc uzskata, ka traucējumu iemesls var būt arī rupja molekulu deformācija (olbaltumvielu spirāļu atšķetināšanās, enzīmu molekulu konformācijas maiņa). Domā arī, ka dažas šūnu struktūras, piemēram, nervu šūnu membrānas, spēj darboties kā mikroskopiski detektori, kas reaģē uz ultraīsviļņiem.
Organisms kā vienota sistēma ir ievērojami jutīgāks pret ultraīsviļņu ietekmi nekā izolēti audi, šūnas un molekulas. Ultraīsviļņi iedarbojas gan vietēji, gan arī uz CNS.
Vispārēja apstarošana ar lielas intensitātes lauku ir iespējama tikai īpašos gadījumos (avārijas, rupji darba drošības tehnikas pārkāpumi). Novēro akūtas organisma pārkāršanas klīnisko ainu ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz 42—44 °C, nervu sistēmas un asinsrites funkciju traucējumus, apdegumus.
Ilgstoša apstarošana ar mazas intensitātes lauku ievērojamu siltuma daudzumu organismā nerada. Cilvēki, kas pakļauti šādai apstarošanai, sūdzas par nogurumu, galvassāpēm, vājumu, uzbudinājumu, pastiprinātu svīšanu, sāpēm sirds apvidū, dispeptiskām parādībām. Uzskata, ka galvenais šī sindroma patoģenēzē ir nervu sistēmas astēnija un iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkciju traucējumi. Sākumā konstatē hipofīzes un virsnieru hiperfunkciju, ko vēlāk nomaina hipofunkcija. Sekundāri galvenokārt cieš sirds-asins- vadu, gremošanas un dzimumdziedzeru sistēma. Raksturīga ir arteriālā spiediena un pulsa labilitāte, asinsrades traucējumi.
Ultraīsviļņu iedarbības patoģenēze vēl nav pilnīgi izpētīta. Tā kā organisma šķidrās vides sakarst ātrāk, apstarojuma termisko darbību izskaidro galvenokārt ar ultraīsviļņu lauka ietekmi uz ūdens molekulām. Taču traucējumi attīstās arī tad, ja notiek apstarošana ar mazas intensitātes ultraīsviļņu lauku, tāpēc uzskata, ka traucējumu iemesls var būt arī rupja molekulu deformācija (olbaltumvielu spirāļu atšķetināšanās, enzīmu molekulu konformācijas maiņa). Domā arī, ka dažas šūnu struktūras, piemēram, nervu šūnu membrānas, spēj darboties kā mikroskopiski detektori, kas reaģē uz ultraīsviļņiem.
Organisms kā vienota sistēma ir ievērojami jutīgāks pret ultraīsviļņu ietekmi nekā izolēti audi, šūnas un molekulas. Ultraīsviļņi iedarbojas gan vietēji, gan arī uz CNS.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru