Slimību klasifikācijas principi

Samērā daudzas nozoloģiskās formas, kuras agrāk uzskatīja par vienotām slimībām, īstenībā ir veselas slimību grupas — medicīnai attīstoties, vecās slimības it kā sadalās vairākās jaunās. Vienas ag­rākās nozoloģiskās formas sairst, bet citas atkal rodas no jauna. Minēto apstākļu dēļ mainās arī slimību klasifikācija.
Klasificējot jebkuras lietas vai parādības, jāņem vērā noteiktas pazīmes, kritēriji. Klasificējot slimības, ņem vērā šādas pazīmes.

1.  Slimības cēlonis. Infekcijas slimību kopīgais cēlonis ir infek­cijas aģenti (mikrobi, vīrusi). Intoksikāciju izraisa toksiskas vielas. Atkarībā no cēloņa intoksikāciju var iedalīt arī sīkāk, piemēram, profesionālajās un uztura toksisko produktu izraisītajās slimībās. Visu traumatoloģisko slimību cēlonis ir trauma, staru slimības cē­lonis — jonizējošais starojums utt.
2.  Patoģenēzes īpatnības. Atsevišķās grupās apvieno slimības ar līdzīgiem patoģenēzes mehānismiem, piemēram, kolagenozes, alerģiskās slimības, labdabīgos, ļaundabīgos audzējus, vielmaiņas slimības.

3.  Anatomiskais princips. Praktiskajā medicīnā ļoti ērta un plaši izplatīta ir slimību klasifikācija pēc bojātā orgāna (sirds, plaušu, nieru, kuņģa slimības). Kaut arī šī klasifikācija atbilst mūsdienu medicīnas specializācijas praktiskajām prasībām, tomēr, kā jau mi­nēts iepriekš, atsevišķu orgānu slimības neeksistē. Tāpēc par precī­zāku jāuzskata slimību klasifikācija, ievērojot orgānu funkcionālās sistēmas (sirdsasinsvadu sistēmas, asins sistēmas, gremošanas orgānu sistēmas slimības).
4.  Vecums. Dažāda vecuma pacientiem slimības izcelsme un at­tīstība bieži atšķiras. Bērnu vecuma slimības pēta atsevišķa medi­cīnas nozare — pediatrija, vecu cilvēku slimības — geriatrija.
5.  Dzimums. Vīriešiem un sievietēm samērā daudzas slimības atšķiras (sk. dzimuma reaktivitāti). Atsevišķas medicīnas nozares pēta vīrieša un sievietes dzimumorgānu fizioloģiju un patoloģiju.
6.  Ekoloģiskie faktori. Cilvēka dzīves apstākļiem ir svarīga no­zīme t. s. novada jeb ģeogrāfisko slimību izcelsmē, bet darba ap­stākļiem — arodslimību izcelsmē. Pēdējā laikā bieži tiek pieminē­tas «civilizācijas slimības», par to cēloni uzskata saspringtu dzīves ritmu, fiziskās slodzes trūkumu, nepareizu uzturu.
7.  Ģenētiskā aparāta defekts. Pēdējā laikā vispārējā saslimstī­bas struktūrā stipri samazinās akūto slimību un infekcijas slimību biežums, bet relatīvi palielinās pārmantoto slimību un defektu bie­zums, kā arī to slimību biežums, kurām ir pārmantota predispozīci­ja Slimību pārmantošanas likumības pēta medicīniskā ģenētika.
8.  Slimības klīniskā gaita un norises ilgums. Akūtajām sli­mībām raksturīga ir izteikta klīniskā aina, tās ilgst no dažām die­nam līdz 2 nedēļām. Sub akūto slimību klīniskā aina ir mazāk npilgta, ilgums — 2—5 nedēļas. Hroniskās slimības ilgst mēne­šiem vai pat gadiem.
9.  Statistikas prasības. Tās ievēro, klasificējot, piemēram, infek­cijas un parazitārās slimības, ļaundabīgos audzējus, alerģiskās sli­mības, endokrīnās sistēmas slimības.