Patoloģiskā fizioloģijā izšķir trīs slimību ārstēšanas
veidus — filoloģisko, patoģenētisko un simptomātisko ārstēšanu (8. att.)
Etioloģiskā ārstēšana ir vērsta uz slimības
etioloģiskā faktora likvidēšanu. Piemēram, ja likvidē infekcijas izraisītāju un
neitralizē Iii Iedarbības produktus, infekcijas slimība tiek pārtraukta.
Etioloģlttknis ārstēšanas veids ir vispilnvērtīgākais, tomēr praksē to neicil
nevar izmantot, jo slimības cēlonis nav zināms vai ar mūsu rīi lini esošajiem
līdzekļiem to nav iespējams novērst. Tādos gadījumos cenšas lietot
patoģenētisko ārstēšanu.
Patoģenētiskās ārstēšanas mērķis ir pārtraukt jau
izveidojušos allimbas patoģenēzes mehānismu. Piemēram, cukura diabēta ārstēšanā
ar labiem panākumiem lieto insulīna aizstājējterapiju, bet divpadsmitpirkstu
zarnas čūlas gadījumā pastiprinātās kuņģa sekrēcijas samazināšanai izmanto
holinolītiķus, alkālijas, vagotomiju un citus patoģenētiskās ārstēšanas veidus.
Izmantojot aizstājējterapiju, jāņem vērā šāds patoloģiskās fizioloģijas
vispārējs likums: kāda metabolisma produkta (vitamīnu, sālsskābes, hormonu)
regulara ievadīšana organismā samazina šīs vielas endogēno produkciju.
Patoģenētisko ārstēšanu mūsdienu medicīnā izmanto
plaši. Tomēr nereti trūkst līdzekļu, lai iedarbotos uz slimības patoģenēzes
mehānismu, vai ari šis mehānisms nav pietiekami izpētīts. Tad lieto
slmptomātisko ārstēšanu.
Simptomātiskā ārstēšana ir vērsta pret atsevišķiem
slimības simptomiem, piemēram, pret sāpēm, klepu, vemšanu, caureju u. tml. Šis
ārstēšanas veids ir visnepilnvērtīgākais, jo pati slimība netiek ārstēta,
vienīgi tiek atvieglotas slimnieka ciešanas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru