Staru enerģija piemīt beta un alfa daļiņām, neitroniem, fotoniem un citām daļiņām. Fotoni ir enerģijas kvanti, kuriem vienlaikus ir daļiņu un elektromagnētisko viļņu īpašības. Atkarībā no viļņu garuma izšķir rentgenstarus, y starus, ultravioletos, redzamos un infrasarkanos starus un radioviļņus.
Ultravioletie (UV) stari iespiežas tikai ādas pašos virspusējos slāņos (dažu milimetra desmitdaļu dziļumā) un, darbojoties tieši un reflektoriski, paplašina kapilārus — rodas primārā eritēma, kas pakāpeniski izzūd. Apstarojuma vietā sākas t. s. fotoķīmiskās reakcijas: no histidīna veidojas histamīns, no i 7-dehidroholesterīna — D3 vitamīns, bet no tirozīna — mehanīns. Pastiprinās proteolīzes procesi. Sūnu bojāeja veicina vēl lielāku bioloģiski aktīvo vielu veidošanos. Apstarojuma vietā rodas acetilholīns un citi audu bojājuma produkti, kuru ietekmē kapilāri atkal paplašinās (sekundārā, ķīmiskā eritēma). Vēlāk, izgulsnējoties melanīnam, āda iegūst brūnganu pigmentāciju.
Bez vietējās iedarbības UV stariem piemīt arī izteikta vispārēja ietekme. Tās pamatā ir reflektoriska iedarbība un no apstarojuma rajona uzsūkušos bioloģiski aktīvo vielu un toksisko produktu darbība. Fizioloģiskās devās UV stari aktivē vielmaiņu, hemopoēzi, reģenerāciju, antivielu veidošanos, fagocitozi un paaugstina organisma imunoloģiskās aizsargspējas. Turklāt šiem stariem piemīt antirahītiska, antispastiska un pretsāpju darbība. Tāpēc UV starus izmanto terapijā.
Lielas UV staru devas rada gan nopietnus vietējus bojājumus (ādas hiperēmiju un apdegumu, apstarotā rajona pietūkumu un sāpīgumu, acu hiperēmiju, konjunktivītu, plakstiņu tūsku), gan arī vispārējus traucējumus (uzbudinājumu, galvassāpes, sirdsklauves, kolapsa veida vispārējus asinsrites traucējumus, ķermeņa temperatūras paaugstināšanos).
Vispārējie traucējumi rodas, UV stariem ietekmējot CNS. Tas var notikt divējādi: 1) ādas receptoru uzbudinājums, kas rodas UV staru un audu sabrukšanas produktu ietekmē, izraisa CNS reflektorisku kavēšanu, 2) toksiski darbojas apstarotais holesterīns un asins plazmas olbaltumvielu-lipoīdu kompleksi. Histamīns un citas bioloģiski aktīvas vielas paplašina perifēros asinsvadus un palielina to caurlaidību. UV stari ietekmē arī nukleīnskābes un spēj izraisīt gēnu mutācijas.
UV staru bioloģiskā darbība ir atkarīga arī no organisma jutības pret tiem. Paaugstinātu jutību sauc par fotosensibilizāciju, bet vielas, kas to izraisa, — par fotosensibilizatoriem. Pie tiem pieder augu un dzīvnieku vielas (hlorofils, lecitīns, holesterīns, hematoporfirīns), medicīniskie preparāti (hinīns, sulfidīns), krāsvielas (eozīns, fluorescīns). Normāli porfirīnu asinīs ir maz, bet hematoporfīrijas slimniekiem to daudzums palielinās. Porfirīni no organisma izdalās ar urīnu, tāpēc urīns kļūst īpatnēji sārts. Hemato porfīrijas slimniekiem pat nenozīmīgas apsauļošanās gadījumā apnlarolo porfirīnu toksisko produktu iedarbības rezultātā rodas apdegumi un smaga kolapsa parādības (t. s. saules dūriens — skat. pārlaušanu). Ja ar UV stariem fotosensibilizatoru klātbūtnē apstaro asinis, notiek eritrocītu hemolīze (fotohemolīze).
Saules radiācijas ilgstošas un regulāras ietekmes rezultātā ādā var rasties hronisks destruktīvs iekaisums (saules keratoze), un uz tā fona cilvēkam var attīstīties ļaundabīgs ādas audzējs. Tāpēc UV stariem piedēvē arī blastomogēnu darbību.
Redzamie stari ir redzes orgāna specifisks kairinātājs. Tie adsorbējas ādā, un tāpēc vispārējas kaitīgas ietekmes uz organismu tiem praktiski nav. Vienīgi pastiprinās oksidācijas procesi un paaugstinās arteriālais spiediens, jo šie stari nedaudz uzbudina arī hipotalāma veģetatīvos centrus. Gaišā, saulainā dienā ļaudis ir labākā garastāvoklī nekā sliktā laikā. Lielās devās redzamie stari izmisa redzes purpura sabrukšanu un parasti atgriezenisku apžilbumu. Spektra sarkanajā daļā šo staru darbība ir tuva infrasarkanajiem stariem, bet redzamās gaismas violetai daļai piemīt fotoķīmiska darbība. Pati neitrālākā ir zaļā gaisma. Violeta un zila gaisma samazina nervu sistēmas uzbudināmību, bet sarkanā — pastiprina.
Infrasarkanie stari ādā iespiežas dziļāk nekā UV stari — dažu milimetru dziļumā. To ietekmē asinsvadi paplašinās un piepildās ar asinīm (termiskā eritēma), rodas vietēja siltuma sajūta. Sie stari organismā paātrina dažādas vietējas norises (asinsvadu paplašināšana, caurlaidības palielināšana, eksudācija) un vispārējas norises (vielmaiņas un temperatūras paaugstināšana). Fizioloģiskās devās Infrasarkanie stari darbojas atslābinoši un samazina sāpīgumu, tos izmanto fizikālajā terapijā. Lielās devās infrasarkanie stari spēj izraisīt pat vietējus apdegumus, bet, darbojoties vispārēji, — pārkaršanu.
Ultravioletie (UV) stari iespiežas tikai ādas pašos virspusējos slāņos (dažu milimetra desmitdaļu dziļumā) un, darbojoties tieši un reflektoriski, paplašina kapilārus — rodas primārā eritēma, kas pakāpeniski izzūd. Apstarojuma vietā sākas t. s. fotoķīmiskās reakcijas: no histidīna veidojas histamīns, no i 7-dehidroholesterīna — D3 vitamīns, bet no tirozīna — mehanīns. Pastiprinās proteolīzes procesi. Sūnu bojāeja veicina vēl lielāku bioloģiski aktīvo vielu veidošanos. Apstarojuma vietā rodas acetilholīns un citi audu bojājuma produkti, kuru ietekmē kapilāri atkal paplašinās (sekundārā, ķīmiskā eritēma). Vēlāk, izgulsnējoties melanīnam, āda iegūst brūnganu pigmentāciju.
Bez vietējās iedarbības UV stariem piemīt arī izteikta vispārēja ietekme. Tās pamatā ir reflektoriska iedarbība un no apstarojuma rajona uzsūkušos bioloģiski aktīvo vielu un toksisko produktu darbība. Fizioloģiskās devās UV stari aktivē vielmaiņu, hemopoēzi, reģenerāciju, antivielu veidošanos, fagocitozi un paaugstina organisma imunoloģiskās aizsargspējas. Turklāt šiem stariem piemīt antirahītiska, antispastiska un pretsāpju darbība. Tāpēc UV starus izmanto terapijā.
Lielas UV staru devas rada gan nopietnus vietējus bojājumus (ādas hiperēmiju un apdegumu, apstarotā rajona pietūkumu un sāpīgumu, acu hiperēmiju, konjunktivītu, plakstiņu tūsku), gan arī vispārējus traucējumus (uzbudinājumu, galvassāpes, sirdsklauves, kolapsa veida vispārējus asinsrites traucējumus, ķermeņa temperatūras paaugstināšanos).
Vispārējie traucējumi rodas, UV stariem ietekmējot CNS. Tas var notikt divējādi: 1) ādas receptoru uzbudinājums, kas rodas UV staru un audu sabrukšanas produktu ietekmē, izraisa CNS reflektorisku kavēšanu, 2) toksiski darbojas apstarotais holesterīns un asins plazmas olbaltumvielu-lipoīdu kompleksi. Histamīns un citas bioloģiski aktīvas vielas paplašina perifēros asinsvadus un palielina to caurlaidību. UV stari ietekmē arī nukleīnskābes un spēj izraisīt gēnu mutācijas.
UV staru bioloģiskā darbība ir atkarīga arī no organisma jutības pret tiem. Paaugstinātu jutību sauc par fotosensibilizāciju, bet vielas, kas to izraisa, — par fotosensibilizatoriem. Pie tiem pieder augu un dzīvnieku vielas (hlorofils, lecitīns, holesterīns, hematoporfirīns), medicīniskie preparāti (hinīns, sulfidīns), krāsvielas (eozīns, fluorescīns). Normāli porfirīnu asinīs ir maz, bet hematoporfīrijas slimniekiem to daudzums palielinās. Porfirīni no organisma izdalās ar urīnu, tāpēc urīns kļūst īpatnēji sārts. Hemato porfīrijas slimniekiem pat nenozīmīgas apsauļošanās gadījumā apnlarolo porfirīnu toksisko produktu iedarbības rezultātā rodas apdegumi un smaga kolapsa parādības (t. s. saules dūriens — skat. pārlaušanu). Ja ar UV stariem fotosensibilizatoru klātbūtnē apstaro asinis, notiek eritrocītu hemolīze (fotohemolīze).
Saules radiācijas ilgstošas un regulāras ietekmes rezultātā ādā var rasties hronisks destruktīvs iekaisums (saules keratoze), un uz tā fona cilvēkam var attīstīties ļaundabīgs ādas audzējs. Tāpēc UV stariem piedēvē arī blastomogēnu darbību.
Redzamie stari ir redzes orgāna specifisks kairinātājs. Tie adsorbējas ādā, un tāpēc vispārējas kaitīgas ietekmes uz organismu tiem praktiski nav. Vienīgi pastiprinās oksidācijas procesi un paaugstinās arteriālais spiediens, jo šie stari nedaudz uzbudina arī hipotalāma veģetatīvos centrus. Gaišā, saulainā dienā ļaudis ir labākā garastāvoklī nekā sliktā laikā. Lielās devās redzamie stari izmisa redzes purpura sabrukšanu un parasti atgriezenisku apžilbumu. Spektra sarkanajā daļā šo staru darbība ir tuva infrasarkanajiem stariem, bet redzamās gaismas violetai daļai piemīt fotoķīmiska darbība. Pati neitrālākā ir zaļā gaisma. Violeta un zila gaisma samazina nervu sistēmas uzbudināmību, bet sarkanā — pastiprina.
Infrasarkanie stari ādā iespiežas dziļāk nekā UV stari — dažu milimetru dziļumā. To ietekmē asinsvadi paplašinās un piepildās ar asinīm (termiskā eritēma), rodas vietēja siltuma sajūta. Sie stari organismā paātrina dažādas vietējas norises (asinsvadu paplašināšana, caurlaidības palielināšana, eksudācija) un vispārējas norises (vielmaiņas un temperatūras paaugstināšana). Fizioloģiskās devās Infrasarkanie stari darbojas atslābinoši un samazina sāpīgumu, tos izmanto fizikālajā terapijā. Lielās devās infrasarkanie stari spēj izraisīt pat vietējus apdegumus, bet, darbojoties vispārēji, — pārkaršanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru