Patoģenēzes «Burvju Loki»

Dažkārt cēloņu un seku attiecības pa­toģenēzes mehānismā var mainīties tā, ka patoloģiskā procesa sekas it kā kļūst par cēloni tādam pašam patoloģiskam procesam. Šādu noslēgtu cēloņu un seku ķēdi medicīnā tradicionāli mēdz saukt par «burvju loku». Piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas mazspējas gadījumā nieru artērijās pazeminās spiediens un sāk darboties renīna-angiotensīna-aldosterona (Re-A-A) sistēma (5. att.). Rezultātā nieru kanāliņos pastiprinās nātrija jonu reabsorbcija un kālija jonu izdale. Savukārt, samazinoties kālija jo­nu daudzumam asinīs, sirds mazspēja pastiprinās vēl vairāk.

Kardiogēnā šoka apstākļos samazi­nās miokarda kontraktilā masa, un tā­pēc samazinās ari sirds izsviedes til­pums. Savukārt, samazinoties šim til­pumam, pavājinās koronārā asins­rite un tiek veicināta miokarda išēmija, kas ir cēlonis tālākam mio­karda kontraktilās masas samazināšanās procesam utt. — darbojas patoģenēzes «burvju loks».

Cits piemērs. Mikroorganisma izraisītais audu bojājums => ata­du antigēno struktūru pārmaiņas => vēlīnā vai agrīnā tipa imunolaģiskās reakcijas (T limfocīti, antivielas) limfocītu un antivielu mijiedarbība ar mikroorganismiem un audu antigēniem audu boļjājuma padziļināšanās.

Mūsdienu skatījumā tradicionālais patoģenēzes «burvju loks»L protams, ir jāsaprot kā «burvju spirāle», jo patoģenēzes mehānisms taču nekad neatgriežas savā izejas stāvoklī, bet gan attīstās pa spirāli.

Funkciju «Avārijas» regulācija

Sākotnējie patoģenēzes mehānismi noris molekulārā un šūnu lī­menī. Ja etioloģiskā faktora darbība nav stipra un ilgstoša (vāja trauma, ne sevišķi virulenti mikroorganismi, nelielas toksīnu de­vas), tad vietējo aizsardzības un piemērošanās procesu rezultātā vispārējas izmaiņas organismā var neattīstīties. Stiprs orgānu un regulējošo sistēmu bojājums, kā ari vājš bojājums, kas attīstās nepilnvērtīgā orgānā vai sistēmā, izraisa izteiktas atbildes reakcijas, to darbības rezultātā attīstās funkciju t. s. «avārijas» regulācija.
Tas ir kibernētikas jēdziens un apzīmē jaunu, «avārijas» saišu veidošanos organismā normālo neirālo un humorālo saišu vietā. «Avārijas» regulācija ir patoloģiska, tā nespēj aizstāt fizioloģisko regulāciju, ir neekonomiska, jo iztukšo organisma enerģijas resursus. Ši regulācija izpaužas, piemēram, rokas atraušanā, ja uz to iedarbojas karstums vai ass priekšmets; aizdusā, tahikardijā, asinsvadu spazmās, ja ir asiņošana; profūzā svīšanā hipertermijas gadījumā u. tml. «Avārijas» regulācija salīdzinājumā ar neirālo un humorālo regulāciju ir vienkāršāka. «Avārijas» saišu veidošanās ie­kaisuma un Zolindžera—Elisona sindroma gadījumā uzskatāmi re­dzama jau aprakstītajā kuņģa sekrēcijas traucējumu piemērā (sk. 4. att.). Arī tipveida patoloģisko procesu (iekaisums, drudzis, veno­zā hiperēmija) gadījumā būtībā novērojama «avārijas» regulācija. Sevišķi izteikta tā ir šoka un terminālo stāvokļu apstākļos.