Leikozes

Leikoze jeb baltasinība ir smaga ļaundabīga neoplastiska tipa asinsrades sistēmslimība ar primāru difūzu kaulu smadzeņu bojājumu. 19. gadsimta vidū R. Virhovs (R. L. Ķ. Virchow) leikozi nosauca par asins vēzi (leikēmiju), uzsverot, ka ļoti biežs slimības simptoms ir palielināts leikocītu skaits asinīs. Mūsu gadsimta 20. gados kļuva zināms, ka leikocītu skaits leikozes slimniekam ne vienmēr ir palielināts, tādēļ leikēmijas terminu nomainīja termins leikoze.

Leikozes pieskaita pie ļaundabīgajiem audzējiem, jo šīm slimībām ir kopīga etioloģija un patoģenēze, neatgriezeniska slimības norise un vienveidīgas morfoloģiskās pārmaiņas šūnās. Audzēja pirmsākums leikozes gadījumā ir cilmšūnai tuvi pēcteči — II, III un IV tipa šūnas, kuras etioloģiskā faktora ietekmē pārvēršas par audzēja (anaplastiskām) šūnām. Šo šūnu diferenciācija aizkavējas vai apstājas, un sākas to neierobežota proliferācija.

Asins šūnām, arī šūnām-priekštecēm, piemīt spēja nonākt asinsritē, pārvietoties pa visu organismu, atkal fiksēties asinsrades orgānos un turpināt tur savu attīstību. Tādēļ leikozēm jau no paša slimības sākuma raksturīgs sistēmisks bojājums, kas tās atšķir no daudziem ļaundabīgajiem audzējiem.

Leikozēm raksturīga hemopoēzes šūnu audzējveidīga atipija un 4 veidu «plāzija», proti, leikopoēzes šūnu hiperplāzija, metaplāzija (leikopoēzes šūnas aizvieto pārējās asinsrades šūnas), heteroplāzija (veidojas ekstramedulāri heterotopi, t. i., atipiski lokalizēti leikopoēzes perēkļi) un leikocītu anaplāzija (leikocītu forma pārveidojas embrionālā virzienā, pastiprinās leikocītu vairošanas spēja). Leikozes gadījuma meitšunas ir mazak diferencētas par mātšūnām.

Ļaundabīgo audzēju vidū biežuma ziņā leikoze mūsdienās ieņem vienu no pirmajām vietām. Sī slimība izplatīta valstīs, kurās attīstīta lopkopība, — ASV, Skandināvijas valstīs, Baltijas republikās.

Leikožu klasifikācija pamatojas uz vairākām leikožu pazīmēm.

1. Akūtas un hroniskas leikozes diferencē, ņemot vērā audzēja audu citomorfoloģisko substrātu, šūnu diferenciācijas spēju, kā arī slimības norisi. Akūtas leikozes galvenais morfoloģiskais substrāts ir hemopoēzes II, III un IV tipa šūnas. Tās atšķirībā no normālajiem blastiem zaudējušas enzīmu specifiskumu un spēju diferencēties. Hroniskas leikozes pamatsubstrātu veido šūnas, kuras diferencējas (V tipa šūnas), un jau diferencētas šūnas (VI tipa šūnas).

Jo šūnas mazāk diferencētas (jo «augstāk» tās atrodas leikopoezes šūnu rindā), jo akūtāka un nelabvēlīgāka ir leikozes norise. Ja asins šūnu diferenciācija pārtraucas agrā leikopoēzes stadijā, attīstās ļaundabīga limfoma. Perifērajās asinīs prevalē tās šūnu formas, kuru diferenciācijas process apstājies.

2. Atkarībā no leikozes šūnu morfoloģiskajām un citoķīmis kājām īpatnībām akūtās leikozes iedala mieloblastiskajā, limfoblastiskajā un monoblastiskajā akūtā leikozē. Pie akūtajam leikozēm pieskaita arī eritromieloleikozi. Hroniskās leikozes iedala mielocitārajā, limfocitārajā un monocitārajā leikozē. Pie hroniskām leikozēm pieder arī relatīvi labdabīgi norisošā policitēmija.

3. Atkarībā no leikocītu skaita izšķir 1) leikozes ar palielinātu un 2) leikozes ar normālu vai samazinātu leikocītu skaitu. Palielināts leikocītu skaits raksturīgs hroniskām leikozēm, 80% akūto leikožu noris ar izteiktu leikocitozi vai leikēmiju. Daudz leikocītu ir mielocitāras un limfocitāras leikozes slimniekiem. Policitēmijas un monocitārās leikozes gadījumā leikocītu skaits ir mēreni palielināts. Normāls (4000—8000 mm^-3) vai samazināts (<4000 mm^-3) leikocītu skaits mēdz būt daļai akūtas leikozes slimnieku.

Tātad akūtas leikozes gadījumā kopējais leikocītu skaits asinīs var būt normāls, palielināts vai samazināts. Hroniskas leikozes gadījumā leikocītu skaits asinīs praktiski vienmēr ir liels. Kopējais leikocītu skaits asinīs ir atkarīgs ne tik daudz no leikozes veida, cik no tās stadijas un norises īpatnībām. Tādēļ pēc leikocītu skaita vien diagnosticēt leikozi nevar. Galvenā leikozes pazīme ir leikocītu diferenciācijas traucējumi, tādēļ asins ainā meklē nepilnīgi diferencētas leikocītu formas.

Atšķirībā no leikomoīdas reakcijas leikozei raksturīgas nepilnīgi diferencētas leikocītu formas, ekstramedulārā leikopoēze, leikopoēzes šūnu metaplāzija un slimības neatgriezeniskais, progresējošais raksturs.