Izveseļošanās

Izveseļošanās ir process, kurā atjaunojas slimā organisma fun­kcijas un normālas attiecības ar apkārtējo vidi. Cilvēks ir sociāla būtne, tāpēc galvenais izveseļošanās kritērijs ir darbaspēju atjau­nošanās un atgriešanās darbā. Šajā nozīmē izveseļošanos sauc par rehabilitāciju (lat. priedēklis re  nozīmē darbības atjauno­šanu, habilitas — derīgums); cilvēks vai nu atgriežas iepriekšējā darbā, vai arī veselības stāvokļa dēļ sāk strādāt citu darbu.
Agrāk izveseļošanos uzskatīja par slimības regresu, taču tas nav pareizi. Izveseļošanās ir kvalitatīvi cits cilvēka stāvoklis, kurā izveidojušās jaunas organisma attiecības ar apkārtējo vidi. Izvese­ļošanās procesi organismā sākas jau no slimības sākuma, kaut arī izveseļošanās klīniskās pazīmes parādās tikai slimības noslēguma periodā. Klīniski izveseļošanās jeb rekonvalescence var no­ritēt krasas pārejas jeb krīzes veidā (per crisin) vai arī pakāpenis­ki (per lysin).
Slimības attīstības un izveseļošanās procesā būtiska nozīme ir organisma 1) aizsargmehānismiem, 2) piemērošanās (adaptācijas) mehānismiem un 3) kompensācijas mehānismiem.

Nespecifiskie un specifiskie aizsargmehānismi darbojas, lai, pirmkārt, novērstu vai pavājinātu patogēnā aģenta iedarbību uz organismu un, otrkārt, samazinātu organisma jutību pret patogēnā aģenta darbību. Piemērošanās (adaptācijas) mehānismi funkcionē, lai saglabātu organisma homeostāzi un nodrošinātu opti­mālus apstākļus organisma darbībai. Funkcionālie un morfoloģis­kie kompensācijas mehānismi turpretim tiek vērsti uz jau traucētās homeostāzes atjaunošanu.
Procesus, kas uztur organisma homeostāzi, regulē nervu sistē­ma un hipofīzesvirsnieru sistēma. Jo organisms ir sarežģītāks, jo pilnīgāki ir viņa funkcionālās kompensācijas mehānismi, bet mor­foloģiskās kompensācijas mehānismi — mazāk pilnvērtīgi. Funkcio­nālās kompensācijas mehānismu darbībā svarīga nozīme ir CNS augstākajām daļām. Kompensācijas nolūkā strauji tiek mobilizētas jau eksistējošās orgāna funkcionālās rezerves, kā arī tiek veidotas jaunas funkcionālās un strukturālās attiecības.
Visiem orgāniem ir zināma funkcionālā rezerve. Ja tā izrādās nepietiekama, orgāna funkciju kompensatoriskais pieaugums vēl ie­spējams uz hipertrofijas (sirds) vai reģenerācijas pastiprināšanās (asins) rēķina.
Darbības ātruma ziņā izveseļošanās mehānismus iedala trīs grupās.
Ātrie un nenoturīgie aizsardzībaskompensācijas mehānismi darbojas sekundes vai minūtes. Galvenokārt tie ir aizsardzības refle­ksi (siekalošanās, vemšana, šķaudīšana, klepus, asarošana, gļotu izdalīšanās), ar kuru palīdzību organisms atbrīvojas no kaitīgām vielām. Pie šādiem refleksiem pieder arī procesi, kās uztur normas robežās organisma homeostāzei svarīgos parametrus (arteriālo spiedienu, glikozes līmeni asinīs u. c.), kā arī adrenalīna un gliko kortikosteroīdu izdali stresa apstākļos.
Vidējie ilgie (daļēji noturīgie) aizsardzībaskompensācijas me­hānismi darbojas visu slimības laiku. Pie tiem pieder orgānu rezer­ves spēju mobilizēšana (normāli cilvēkam darbojas tikai 12—15% aknu parenhīmas, 20—25% plaušu elpošanas virsmas un nieru glo merulārā aparāta, tiek izmantots aptuveni 20% miokarda jaudas); daudzu regulācijas sistēmu darbība, kuras rezultātā, piemēram, pa­lielinās leikocītu skaits, termoregulācija pārslēdzas uz augstāku lī­meni; inžu neitralizācijas procesi (saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām, neitralizēšanās oksidācijas, redukcijas, metilēšanas un ci­tā ceļā); saistaudu sistēmas reaktīvs iekaisums (imunoloģisko vai alerģisko reakciju un citos gadījumos).
Vēlīnie un noturīgie aizsardzībaskompensācijas mehānismi ari darbojas visu slimības laiku un saglabājas pat pēc tās beigām. Pie šiem mehānismiem pieskaita orgānu vai ekstremitāšu kompensatorisko hipertrofiju, reparatīvo reģenerāciju (aknu, parenhīmas reģe­nerācija pēc šī orgāna daļējas ekstirpācijas, asins formelementu reģenerācija pēc asins zaudējuma) un imunoloģiskās reakcijas (an­tivielu un sensibilizēto limfocītu veidošanās dažkārt saglabājas mē­nešiem un pat gadiem ilgi pēc infekcijas slimības beigām). Lai sa­glabātu organisma piemērošanos apkārtējai videi, centrālajā nervu sistēmā noris aizsargkavēšanas procesi, kā ari beznosacījuma un nosacījuma aizsargrefleksi.
Izveseļošanās mehānismi ietver sevī arī organismam negatīvus komponentus. Piemēram, tipveida patoloģiskie procesi — iekaisums, drudzis, stress, šoks — noris neekonomiski (jau aprakstītā funkciju «avārijas» regulācija), ar ievērojamu enerģijas un barības vielu patēriņu.
Izšķir pilnīgu un nepilnīgu izveseļošanos.
Pilnīgu izveseļošanos klīnikā parasti apzīmē par restitutio ad integrum, kas nozīmē atgriešanos iepriekšējā stāvoklī, t. i., veselī­bas atgūšanu. Taču īstenībā ar to jāsaprot tikai pilnīga darbaspēju atjaunošanās, jo, kā jau uzsvērts, organisms pēc slimības nekad ne­atgriežas tajā stāvoklī, kāds bija pirms saslimšanas. Dzīvības pro­cesi ir gājuši uz priekšu, pēc brūcēm palikušas rētas, iekaisuma pe­rēklī attīstījušies saistaudi, pēc infekcijas slimībām izveidojusies imunitāte, ilgstoši saglabājusies leikocītu pastiprinātā fagocitārā aktivitāte, pieaudzis antivielu un sensibilizēto limfocītu daudzums utt.
Nepilnīga izveseļošanās (restitutio incompleta) nozīmē, ka fun­kcionālie vai organiskie bojājumi, kas radušies slimības gaitā, nav likvidējušies pilnīgi un ka tos kompensē citu orgānu vai sistēmu pastiprināta funkcija. Nereti šajos gadījumos novēro t. s. atlieku parādības, kas var izpausties gan kā slimības pāreja patolo­ģiskā stāvoklī, gan arī kā komplikācijas.
Komplikācijas (complicatio) sevišķi bieži attīstās tad, ja slimības gaita ir netipiska un ārstēšana nepilnīga. Par komplikāci­ju sauc slimību vai patoloģisku procesu, kas izveidojas pamatslimīuus izraisīto traucējumu rezultātā, piemēram, vidusauss iekaisums vai nefrīts pēc šarlaka, perforācija vai vēzis kuņģa čūlas slimnieItatn. Atšķirībā no komplikācijām t. s. pavadošā slimība gan noris vienlaikus ar pamatslimību, bet etioloģiski ar to nav sais­tīta, piemēram, gripa slimniekam ar dzelzs deficīta anēmiju.