Funkcionālo un morfoloģisko pārmaiņu nozīme patoģenēze

Klīnicisti bieži uzsver, ka patoloģiskā procesa vai slimības ap­stākļos vispirms parādās funkcionālās un tikai pēc tam — morfo­loģiskās (organiskās, strukturālās) pārmaiņas, ka eksistē t. s. funkcionālās slimības, ar kurām parasti ir vieglāk cīnīties. Tomēr mūsu dienās obligāti ir jāprecizē pats morfoloģisko pārmaiņu jēdziens. Praktiskajā medicīnā, runājot par morfoloģiskām pārmai­ņām, parasti domā tās, kuras iespējams saskatīt gaismas mikro­skopā, un par funkcionālām sauc slimības, kuru gadījumā organiskas pārmaiņas ar parastām izmeklēšanas metodēm nevar konstatēt. Taču elektronikroskopā ir novērots, ka šūnas darbības laikā tās ultrastruktūru uzbūve nepārtraukti mainās. Tāpēc funkcio­nālās un morfoloģiskās pārmaiņas nav krasi nodalāmas. Bieži nav krasu robežu ari starp normu un patoloģiju. Tātad funkcionālām pārmaiņām vienmēr ir morfoloģisks (strukturāls) pamats.

Mūsu dienās intensīvi attīstās molekulārā bioloģija un daudzām slimībām jau ir precizēti cēloņi — defekti vielmaiņā, pat ģenētiskā koda līmenī. Piemēram, ir konstatēts, ka sirpjveida eritrocītu anēmi­jas gadījumā 17: nukleotīdā notikušās punktveida mutācijas dēļ he­moglobīna p ķēdē ir nomainīta viena aminoskābe — glutamīnskābes vietā atrodas valīns.

Funkcionālā un morfoloģiskā vienība patoģenēzē tomēr nebūt ne­nozīmē, ka starp šīm pārmaiņām pastāv proporcionalitāte vai para­lēlisms. Abas šīs pārmaiņas nereti ir vērstas pat pilnīgi pretējā vir­zienā. Izteiktas funkcionālas novirzes var būt slimniekiem, kam ir niecīgas morfoloģiskas pārmaiņas (piemēram, hipoksijas gadīju­mā). Šādu parādību var izskaidrot ar dzīvībai svarīgo struktūru bojājumu. Un otrādi, — stipri struktūras bojājumi, piemēram, kuņ­ģa čūla, kuņģa vēzis, var neizraisīt gandrīz nekādus funkciju trau­cējumus. Šajā gadījumā liela nozīme ir orgāna vai audu kompen­sācijas iespējām.
Tātad slimības patoģenēzē funkcionālo un morfoloģisko pārmai­ņu attiecībā ļoti svarīga nozīme ir bojātā orgāna funkcionālajām rezervēm (plaušas, aknas, aizkuņģa dziedzeris) un hipertrofijas spējām (sirds, nieres). Saprotams, ka, lai iegūtu datus par slimnie­ka organisma kompensācijas un piemērošanās funkcijām, klīnikā ļoti liela vērība jāvelta funkcionālajām pārmaiņām organismā — funkcionālās diagnostikas datiem.