Uz cilvēka organismu patogēni var iedarboties gan zibens, gan arī (praktiski biežāk) tehniskā elektriskā enerģija. Ļoti īsajā zibens izlādēšanās brīdī organisms ir pakļauts milzīgam spriegumam (dažkārt līdz miljoniem voltu). Tas izraisa dzīvībai svarīgo funkciju traucējumus — elpošanas paralīzi, sirds apstāšanos. Turklāt ir iespējama arī termiska un mehāniska iedarbība (apdegumi, ķermeņa daļu atrāvumi).
Tehniskās elektriskās enerģijas patogēno ietekmi novēro, ja cilvēkam rūpniecībā, sadzīvē, transportā vai citos apstākļos rodas tiešs kontakts ar kādu strāvas vadītāju, kurā ir spriegums. Augsta sprieguma strāva var patogēni darboties arī caur gaisu vai zemi.
Elektriskās strāvas kaitīgā ietekme ir atkarīga no 1) strāvas un organisma fizikālajiem parametriem (strāvas spriegums, stiprums, raksturs, audu pretestība strāvai), 2) strāvas virziena un caurplūdes ilguma, 3) organisma reaktivitātes un CNS stāvokļa.
Strāvas patogēnā darbība ir proporcionāla tās stiprumam un spriegumam. Ja maiņstrāvas un līdzstrāvas stiprums ir vienāds, maiņstrāva līdz 450—500 V spriegumam ir bīstamāka par līdzstrāvu; ja spriegums ir augstāks, bīstamāka kļūst līdzstrāva.
Dažādu organisma audu pretestība elektriskajai strāvai ir atšķirīga. Muskulatūras un asins pretestība ir samērā.maza, bet ādas, saišu, skrimšļu un kaulu pretestība — liela. Vislielākā pretestība ir epidermai. Ādas pretestība stipri samazinās, ja tā ir mitra, sasvīdusi, kā arī ja caurplūstošās strāvas stiprums ir liels, jo strāvas ietekmē āda sasilst un pastiprinās sviedru izdale.
Ja nelaimes gadījumā kontakts ar sprieguma avotu nav sevišķi labs (liela pretestība), tad strāvas stiprums var būt mazs (pat, ja darbojas liels spriegums) un bojājumi — nelieli. Turpretim, ja cilvēks stāv uz mitras zemes vai klona, pat neliels spriegums var kļūt nāvīgs. Tāpēc rūpnīcās darba drošības noteikumi atļauj strādniekiem rīkoties tikai ar tādiem pārnēsājamiem gaismas līdzekļiem, kuros ir zema sprieguma (12 V vai 36 V) strāva.
Ādas pretestība ir atkarīga arī no strāvas sprieguma — plānas epidermas «caursišana» notiek, ja spriegums ir 10—30 V. Ja spriegums ir 220 V, epidermas «caursišana» ir tik izteikta, it kā epidermas nemaz nebūtu.
Svarīga nozīme ir arī tam, caur kurām ķermeņa daļām strāva plūst. Cilvēkam elektrotraumas gadījumā izšķirošā ir tā strāvas daļa, kas plūst caur sirdi. Sos novērojumus apstiprina eksperimentu rezultāti. Ja strāva plūst caur dzīvnieka pakaļējām ekstremitātēm, novēro attiecīgo muskuļu krampjus; ja parametru ziņā tāda pati strāva plūst cauri galvai, rodas visa ķermeņa krampji, elpošanas paralīze, elektrošoks, bet, ja tā plūst caur sirdi, — priekškambaru un kambaru fibrilācija (cilvēkam kambaru fibrilācija spontāni vairs nebeidzas). Protams, elektriskās strāvas patogēnā ietekme ir atkarīga no tā, cik ilgi tā darbojas.
Elektrotraumas raksturs ir atkarīgs arī no organisma reaktivi-tātes un CNS funkcionālā stāvokļa. Organisma jutība pret elektris-kās strāvas kaitīgo ietekmi ir lielāka pēc asins zaudējuma, hipoksijas apstākļos, nogurumā, alkohola reibumā, intensīvas vielmaiņas apstākļos (tireotoksikoze, hipertermija). Un pretēji, — emocionāla spriedze, ko izraisa strāvas iedarbības gaidīšana, hiperoksija un tamlīdzīgi apstākļi elektrotraumas bīstamību samazina.
Ejot cauri ķermenim, elektriskā strāva darbojas bioloģiski, elektroķīmiski, termiski un mehāniski. Bioloģiskā ziņā tā izraisa skeleta muskulatūras, gludās muskulatūras un dziedzeru uzbudinājumu.
Skeleta muskulatūrā rodas toniski krampji, kas var izraisīt elpošanas apstāšanos, balss saišu spazmas, pat ekstremitāšu izmežģījumus. Gludās muskulatūras tonisku kontrakciju rezultātā bieži paaugstinās arteriālais spiediens, notiek spontāna urinācija un defekācija. Virsnierēs pastiprinās kortikosteroīdu un kateholamīnu izdale. Var rasties sirds kambaru fibrilācija.
Elektroķīmiskā strāvas darbība izpaužas elektrolīzē. Līdzstrāva izraisa šūnu membrānu polarizāciju — vienā audu rajonā uzkrājas pozitīvi lādēti joni (pie anoda rodas skāba reakcija), bet citā — negatīvi (pie katoda rodas sārmaina reakcija). Līdz ar to mainās šunu funkcionālais stāvoklis. Notiek arī olbaltumvielu molekulu pārvietošanās. Audu skābās reakcijas vietā dehidrēšanas procesā noris olbaltumvielu koagulācija, bet sārmainās reakcijas vietā — koloīdu uzbriešana un audu nekroze. Arī maiņstrāva maina jonu līdzsvaru uz šūnu membrānām, un tas izraisa bioloģisko funkciju (membrānu potenciāla,' caurlaidības) traucējumus.
Strāvas termiskās ietekmes rezultātā rodas ādas un zemādas audu apdegumi, līdz pat pārogļošanai. Tā kā nebojātai epidermai ir vislielākā pretestība strāvai, apdegumi parasti rodas strāvas ieejas vietā. Ādas apdeguma cēlonis var būt arī sakarsušas elektroiekārtu detaļas vai elektriskais (Volta) loks. Dažkārt elektriskās atrāvas ietekmē kaulaudi izšķīst — kaulos var konstatēt savdabīgus pušļus.
Mehāniskā iedarbība novērojama, ja darbojas ļoti augsta sprieguma strāva, jo tai piemīt milzīga termiskā un mehāniskā enerģija. Kopīgi darbojoties, abi šie enerģijas veidi izraisa sprādzienam līdzīgu efektu. Var rasties audu atslāņošanās, ādas un muskulatūras plīsumi, kaulu lūzumi, ķermeņa daļu, pat ekstremitāšu atrāvums.
Tātad elektriskā strāva organismā izraisa kā vietējas, tā arī vispārējās pārmaiņas.
Vietējām pārmaiņām bez apdegumiem pieskaita arī t. s. strāvas zīmes — nelielus, apaļus vai ovālus, pelēki bālus, cietus un paceltus ādas rajonus strāvas caurplūdes vietās. Atšķirībā no termiska vai ķīmiska apdeguma strāvas zīmes ir nesāpīgas un tajās nav novērojama iekaisuma reakcija. Strāvas zīmju apkārtnē nereti redzams sarkanīgs, izlocīts zīmējums, kas rodas asinsvadu paralīzes rezultātā.
Dzīvībai bīstami ir vispārējie bojājumi, kurus izraisa elektriskā alrāva, — sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās, ātrs samaņas zudums.
Sirdsdarbības apstāšanās cēloņi ir 1) sirds kambaru fibrilācija, 2) n. vagus vai sirdsdarbības centru pārlieku stiprs uzbudinājums, 11) koronāro asinsvadu izteikta sašaurināšanās.
Elpošanas apstāšanās cēloņi ir 1) elpošanas centra bojājums, ko rada elektriskā strāva, 2) šī centra hipoksija miokarda fibrilāciļns un arteriālā spiediena pazemināšanās rezultātā, 3) iegarenās smadzenes apgādājošo asinsvadu izteikta spazma.
Ja elektrotrauma nav nāvīga, cietušajam var uz laiku zust samaņa, apstāties elpošana, paaugstināties arteriālais spiediens. Vēlāk viņam var būt reibonis un galvassāpes, slikta dūša, bailes no gaismas. Sajā laikā arteriālais spiediens bieži ir pazemināts, pulss lpaātrināts, elpošana — virspusēja.
Tehniskās elektriskās enerģijas patogēno ietekmi novēro, ja cilvēkam rūpniecībā, sadzīvē, transportā vai citos apstākļos rodas tiešs kontakts ar kādu strāvas vadītāju, kurā ir spriegums. Augsta sprieguma strāva var patogēni darboties arī caur gaisu vai zemi.
Elektriskās strāvas kaitīgā ietekme ir atkarīga no 1) strāvas un organisma fizikālajiem parametriem (strāvas spriegums, stiprums, raksturs, audu pretestība strāvai), 2) strāvas virziena un caurplūdes ilguma, 3) organisma reaktivitātes un CNS stāvokļa.
Strāvas patogēnā darbība ir proporcionāla tās stiprumam un spriegumam. Ja maiņstrāvas un līdzstrāvas stiprums ir vienāds, maiņstrāva līdz 450—500 V spriegumam ir bīstamāka par līdzstrāvu; ja spriegums ir augstāks, bīstamāka kļūst līdzstrāva.
Dažādu organisma audu pretestība elektriskajai strāvai ir atšķirīga. Muskulatūras un asins pretestība ir samērā.maza, bet ādas, saišu, skrimšļu un kaulu pretestība — liela. Vislielākā pretestība ir epidermai. Ādas pretestība stipri samazinās, ja tā ir mitra, sasvīdusi, kā arī ja caurplūstošās strāvas stiprums ir liels, jo strāvas ietekmē āda sasilst un pastiprinās sviedru izdale.
Ja nelaimes gadījumā kontakts ar sprieguma avotu nav sevišķi labs (liela pretestība), tad strāvas stiprums var būt mazs (pat, ja darbojas liels spriegums) un bojājumi — nelieli. Turpretim, ja cilvēks stāv uz mitras zemes vai klona, pat neliels spriegums var kļūt nāvīgs. Tāpēc rūpnīcās darba drošības noteikumi atļauj strādniekiem rīkoties tikai ar tādiem pārnēsājamiem gaismas līdzekļiem, kuros ir zema sprieguma (12 V vai 36 V) strāva.
Ādas pretestība ir atkarīga arī no strāvas sprieguma — plānas epidermas «caursišana» notiek, ja spriegums ir 10—30 V. Ja spriegums ir 220 V, epidermas «caursišana» ir tik izteikta, it kā epidermas nemaz nebūtu.
Svarīga nozīme ir arī tam, caur kurām ķermeņa daļām strāva plūst. Cilvēkam elektrotraumas gadījumā izšķirošā ir tā strāvas daļa, kas plūst caur sirdi. Sos novērojumus apstiprina eksperimentu rezultāti. Ja strāva plūst caur dzīvnieka pakaļējām ekstremitātēm, novēro attiecīgo muskuļu krampjus; ja parametru ziņā tāda pati strāva plūst cauri galvai, rodas visa ķermeņa krampji, elpošanas paralīze, elektrošoks, bet, ja tā plūst caur sirdi, — priekškambaru un kambaru fibrilācija (cilvēkam kambaru fibrilācija spontāni vairs nebeidzas). Protams, elektriskās strāvas patogēnā ietekme ir atkarīga no tā, cik ilgi tā darbojas.
Elektrotraumas raksturs ir atkarīgs arī no organisma reaktivi-tātes un CNS funkcionālā stāvokļa. Organisma jutība pret elektris-kās strāvas kaitīgo ietekmi ir lielāka pēc asins zaudējuma, hipoksijas apstākļos, nogurumā, alkohola reibumā, intensīvas vielmaiņas apstākļos (tireotoksikoze, hipertermija). Un pretēji, — emocionāla spriedze, ko izraisa strāvas iedarbības gaidīšana, hiperoksija un tamlīdzīgi apstākļi elektrotraumas bīstamību samazina.
Ejot cauri ķermenim, elektriskā strāva darbojas bioloģiski, elektroķīmiski, termiski un mehāniski. Bioloģiskā ziņā tā izraisa skeleta muskulatūras, gludās muskulatūras un dziedzeru uzbudinājumu.
Skeleta muskulatūrā rodas toniski krampji, kas var izraisīt elpošanas apstāšanos, balss saišu spazmas, pat ekstremitāšu izmežģījumus. Gludās muskulatūras tonisku kontrakciju rezultātā bieži paaugstinās arteriālais spiediens, notiek spontāna urinācija un defekācija. Virsnierēs pastiprinās kortikosteroīdu un kateholamīnu izdale. Var rasties sirds kambaru fibrilācija.
Elektroķīmiskā strāvas darbība izpaužas elektrolīzē. Līdzstrāva izraisa šūnu membrānu polarizāciju — vienā audu rajonā uzkrājas pozitīvi lādēti joni (pie anoda rodas skāba reakcija), bet citā — negatīvi (pie katoda rodas sārmaina reakcija). Līdz ar to mainās šunu funkcionālais stāvoklis. Notiek arī olbaltumvielu molekulu pārvietošanās. Audu skābās reakcijas vietā dehidrēšanas procesā noris olbaltumvielu koagulācija, bet sārmainās reakcijas vietā — koloīdu uzbriešana un audu nekroze. Arī maiņstrāva maina jonu līdzsvaru uz šūnu membrānām, un tas izraisa bioloģisko funkciju (membrānu potenciāla,' caurlaidības) traucējumus.
Strāvas termiskās ietekmes rezultātā rodas ādas un zemādas audu apdegumi, līdz pat pārogļošanai. Tā kā nebojātai epidermai ir vislielākā pretestība strāvai, apdegumi parasti rodas strāvas ieejas vietā. Ādas apdeguma cēlonis var būt arī sakarsušas elektroiekārtu detaļas vai elektriskais (Volta) loks. Dažkārt elektriskās atrāvas ietekmē kaulaudi izšķīst — kaulos var konstatēt savdabīgus pušļus.
Mehāniskā iedarbība novērojama, ja darbojas ļoti augsta sprieguma strāva, jo tai piemīt milzīga termiskā un mehāniskā enerģija. Kopīgi darbojoties, abi šie enerģijas veidi izraisa sprādzienam līdzīgu efektu. Var rasties audu atslāņošanās, ādas un muskulatūras plīsumi, kaulu lūzumi, ķermeņa daļu, pat ekstremitāšu atrāvums.
Tātad elektriskā strāva organismā izraisa kā vietējas, tā arī vispārējās pārmaiņas.
Vietējām pārmaiņām bez apdegumiem pieskaita arī t. s. strāvas zīmes — nelielus, apaļus vai ovālus, pelēki bālus, cietus un paceltus ādas rajonus strāvas caurplūdes vietās. Atšķirībā no termiska vai ķīmiska apdeguma strāvas zīmes ir nesāpīgas un tajās nav novērojama iekaisuma reakcija. Strāvas zīmju apkārtnē nereti redzams sarkanīgs, izlocīts zīmējums, kas rodas asinsvadu paralīzes rezultātā.
Dzīvībai bīstami ir vispārējie bojājumi, kurus izraisa elektriskā alrāva, — sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās, ātrs samaņas zudums.
Sirdsdarbības apstāšanās cēloņi ir 1) sirds kambaru fibrilācija, 2) n. vagus vai sirdsdarbības centru pārlieku stiprs uzbudinājums, 11) koronāro asinsvadu izteikta sašaurināšanās.
Elpošanas apstāšanās cēloņi ir 1) elpošanas centra bojājums, ko rada elektriskā strāva, 2) šī centra hipoksija miokarda fibrilāciļns un arteriālā spiediena pazemināšanās rezultātā, 3) iegarenās smadzenes apgādājošo asinsvadu izteikta spazma.
Ja elektrotrauma nav nāvīga, cietušajam var uz laiku zust samaņa, apstāties elpošana, paaugstināties arteriālais spiediens. Vēlāk viņam var būt reibonis un galvassāpes, slikta dūša, bailes no gaismas. Sajā laikā arteriālais spiediens bieži ir pazemināts, pulss lpaātrināts, elpošana — virspusēja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru